Vai jūs zināt, kurš no latviešu (un bijušās PSRS) bobslejistiem pirmais ieguva Pasaules kausu? Tas nav ne olimpiskais čempions Jānis Ķipurs, ne mūsu pirmais olimpiskais medaļnieks Zintis Ekmanis.
Būtu labs jautājums sporta līdzjutēju konkursā! Pareizā atbilde: pirmais Pasaules kausa ieguvējs gan divnieku konkurencē, gan divnieku un četrinieku kopvērtējumā no mūsu bobslejistiem ir Māris Poikāns.
Tā sauktā otrā bobslejistu iesaukuma pārstāvis 1985./1986. gada sezonā kopā ar Ivaru Bērzupu uzvarēja PK kopvērtējumā divniekiem, bet 1989./1990. gada sezonā Māris Poikāns kļuva par PK ieguvēju divnieku un četrinieku kopējā ieskaitē. No bobsleja Māris aizgāja 28 gadu vecumā, un kopš tā laika viņš ir arvien vairāk piemirsts, kaut gan vēl uzvarēja Latvijas čempionātā – četrus gadus pirms tam vispār nestartējis!–, un viņš pats nevienam bobsleja aprindās vairs neuzplijās.
"Biju tā sauktā otrā iesaukuma bobslejists. Ķipurs, Ekmanis, Šnepsts un citi pirmā iesaukuma puiši jau bija atbraukuši no pirmajām sacensībām, bet es tad vēl tikai "Cīrulīšu" trasē Cēsīs veicu pirmos braucienus," intervijā "Sporta Avīzei" stāsta Māris Poikāns. "Pirmie mums bija "Podari" bobi, pēc tiem vēlāk vefā taisīja arī pirmās savas bobsleja kamanas. No tiem, kuri otrajā iesaukumā izturēja visas pārbaudes, treniņnometnes, testus, tad braukšanu, kritienus, atkal braukšanu, treniņus un testus un palika, atceros tikai vēlāko Ekmaņa stūmēju Aleksandrovu no Krievijas; pārējie jau vairāk vai mazāk bija bobsleja apritē, bet citi neizturēja un aizgāja. Tolaik bobslejistu atlases politika bija pavisam vienkārša: ja, piemēram, mūsu vieglatlētam tolaik vajadzēja lēkt gandrīz vai pusmetru tālāk, bet skriet vajadzēja sekundes desmitdaļu ātrāk nekā pārējiem, lai tiktu PSRS izlasē, tad bobslejā bija otrādi – šeit tamlīdzīgā situācijā bija puiši no Krievijas. Viņiem vajadzēja būt galvastiesu spēcīgākiem, lai tiktu izlasē. Tāda bija trenera Rolanda Upatnieka pieeja. Mēs visi bijām vidusmēra vieglatlēti, kam pavērās jauna dzīve lielajā sportā."
– Tautā iegājis arī Upatnieka slavenais teiciens: "Latvietis neskries simts metrus desmit sekundēs, taču ir daudz latviešu, kas var noskriet simts metrus 11 sekundēs ar kartupeļu maisu mugurā."
– Murjāņos manam toreizējam trenerim Leonam Lustem arī bija interesants teiciens... Es biju tā sauktais neizdevīgais gads skolnieku spartakiādēm: dzimis decembrī, allaž netrāpīju komandā. Man palika 18 gadu, sprinteru grupā iedzērām nedaudz šampanieti, un treneris Luste uz jautājumu, ko lai daru tālāk, atbildēja: "Jā, Māri, tu esi cītīgs un centīgs, rezultāti aug, un, ja Latvijas izlasē divi vai trīs no stafetes komandas saslims, tad tu tajā tiksi." Sākumā mani tas sagrāva. Bet vispār jau Lustem bija taisnība...
Tā paša gada beigās jau sanāca saruna ar Upatnieku, treneris arī ieteica mani izmēģināt bobslejā, un 1980. gada decembra beigās jau pirmo reizi sēdos bobsleja kamanās. Esmu no tiem, kas sāka ļoti vēlu trenēties – skolā, kā jau lauku skolās, darīju sportā visu, ko vajadzēja, bet pa īstam trenēties sāku tikai 9. klasē. Murjāņos man klājās ļoti smagi, nebiju radis tā trenēties, ļoti grūti bija izturēt, mani pat atskaitīt gribēja.
– Iepriekš puisis no Limbažu rajona Vidrižiem bobsleju laikam bija redzējis tikai televizorā...
– Tā bija gan. Skatījos 1976. gada Insbrukas olimpiskās spēles, tad pirmo reizi redzēju bobsleju. Toreiz vēl nodomāju: kas tas par tādu jokainu sporta veidu? Nevarēju pat iedomāties, ka pats kādreiz tajā būšu... Decembrī sāku braukt, bet februārī jau bija pasaules čempionāts, un tur viens amerikānis nositās. Pēc tam man nākamajam vajadzēja startēt, kad Imants Karlsons nositās, bet sacensības, protams, atcēla. Tie bija nepatīkami brīži. Pirmajā braucienā "Cīrulīšos" man par pilotu iesēdās Igors Volkinšteins un pirmajā braucienā mani apgāza.
Vai taisnība, ka pirmajā vai vienā no pirmajiem braucieniem jaunais pilots parasti krīt?
– Kā nu kurš. Es pirmajā neapgāzos. Un pirmajā sezonā, šķiet, vispār nekritu. Man bija otrādi. Bet tad... Gandrīz vienā laidā sekoja kritieni. Bija tehniskas problēmas, bija dažādi eksperimenti ar kamanām, bija paša kļūdas. Upatniekam bija tā: nokriti, celies augšā un brauc nākamo braucienu. Ja vien vari paiet un kamanas nav galīgi nelietojamas braukšanai. Pirmais kritiens man bija Oberhofas trasē Vācijā, tā toreiz bija galvenokārt kamaniņu trase un tur toreiz salauzu elkoni. Vēl tagad labo roku nevaru pavisam iztaisnot. Pēc divām nedēļām braucām uz Pasaules kausa posmu, un, lai manā vietā neieliktu kādu no Krievijas, Upatnieks lika noņemt ģipsi, paņemt labajā rokā koferi un, it kā nekas nebūtu, doties visu acu priekšā uz lidostu: sak", ar mani viss kārtībā. Nekas nebija kārtībā... Biju Ķipura četriniekā stūmējs kopā ar Bērzupu un Šnepstu. Ar visu salauzto elkoni. Ja vien varēju braukt, tad bija jābrauc.
Jau diezgan ātri izvirzījies par vienu no pirmajiem pilotiem PSRS izlasē, lai gan vēl biji iesācējs...
– Treniņnometnē parasti bija 20–22 cilvēki: gan piloti, gan stūmēji, un trīs ekipāžas tiek ārā uz sacensībām. Lai izsistos, kāds "jānoēd". Vispirms man vajadzēja tikt galā ar Aldi Cimdiņu, tad vajadzēja Jāni Skrastiņu apbraukt, un tad palikām mēs: Ķipurs, Ekmanis, Poikāns un Ščavļevs no Krievijas. Daudzi uzskatīja, ka esmu Upatnieka mīlulis, uzskatīja, ka viņš mani kaut kā velk. Nenoliegšu, ka treneris man ticēja, paļāvās uz mani, bet nekādus brīnumus jau viņš manā labā nevarēja izdarīt – pašam vien bija jābrauc. Es biju par jaunu, lai jau tad būtu par vienu no pirmajiem pilotiem – Sarajevas olimpisko spēļu laikā man taču bija tikai 22 gadi. Zintis vēlāk pārmeta, ka Upatnieks mani bīdījis, ka licis velti tērēt viņam spēkus papildus atlases sacensībās un tāpēc viņš neesot ieguvis sudraba medaļu. Ķipurs toreiz bija pirmais numurs, bet mēs ar Zinti līdz pēdējai dienai cīnījāmies par to, kurš brauks divniekos otrais. Tāda tā sistēma bija, un, būtu bijis manā vietā kāds cits, viss norisinātos tāpat. No pirmajām olimpiskajām spēlēm braucu mājās ar pieredzi un ar domu, ka gribu atgriezties šajos svētkos pēc četriem gadiem, jo tai olimpiādei es vēl nebiju īsti gatavs ne morāli, ne fiziski, ne meistarības ziņā. Nebija jau arī laika vēl to visu iegūt. Četriniekā mēs toreiz Sarajevā braucām kamanās, kas vispār bija bīstamas dzīvībai... Mēs ar Bērzupu lūdzāmies Ķipuru, lai viņš brauc, mums ar Ivaru vajadzēja starptautiskos sporta meistarus dabūt. Jānis kategoriski negribēja braukt, un viņu var saprast.
Krievu peršingi, sarkanās raķetes... Kā tik tos bobus toreiz ārzemnieki nesauca. Tie bija arī tik bīstami?
– Mums bija pirmie bobi, kas vidū nedalījās – proti, sastāvēja no vienas, nevis no divām daļām. Divnieki šajā ziņā bija ideāli, bet bija uztaisīti tā, ka, piemēram, es ar savu ķermeņa augšdaļu nevarēju kamanās noslēpties, un Ekmanis ar savām garajām kājām... Krītot nav, kur paslēpties, un sanāk apdauzīties – ja tikai apdauzīties – tā, ka bail... Uztaisīja tādu pašu četrinieku. Mēs tajā laikā paši diezgan daudz piedalījāmies kamanu tapšanā, pēdējo pusotru mēnesi diezgan intensīvi darbojāmies VEF eksperimentālajā cehā. Atbraucām visi uz vefu: trīs kamanās tiek iekšā, bet ceturtajam vairs nav vietas. Stūķējāmies, kamēr satilpām. Kā tik nemēģinājām... Uzfilmēt to vajadzēja. Ja šādās kamanās krīt, nav variantu palikt neskartam.
Divniekos Sarajevā nestartēji, bet Ķipura četriniekā – piektā vieta. Tomēr pierunājāt braukt...
– Izlūdzāmies. Tolaik bija mode salikt kopā divus divniekus. Tagad tā vairs nenotiek, bet toreiz tā bija, un es pārtapu par stūmēju Ķipura četriniekā. Mēs ar Ķipuru taču abi bijām vistīrākie piloti. Šķiet, nākamajā, 1985. gadā Bērzups dabūja smadzeņu satricinājumu, Šnepstu diskvalificēja it kā par dopingu, un no tā četrinieka palikām mēs divatā ar Jāni. Mūs salika kopā, un mēs vinnējām startu! Ķipurs bija ļoti spēcīgs, viņam varēja likt klāt jebkuru labu stūmēju, un viņš arī tad varēja uzvarēt.
Kalgari olimpiskajās spēlēs runāja un rakstīja, ka Ķipuram paveicies, ka trasē vējš sapūtis smiltis tad, kad vajadzēja braukt vācietim Hopem, un ka tikai tāpēc Ķipurs kļuvis par čempionu...
– Tādām runām nav nekādas jēgas. Jānis Ķipurs ir olimpiskais čempions, un ar to viss ir pateikts. Jā, viņš bija ātrākais tikai vienā no četriem braucieniem, bet viss taču varēja pagriezties arī otrādi. Kāda jēga par to vispār runāt? Tas ir lieki. Tāds ir sports – neprognozējams un aizraujošs, tāpēc cilvēki maksā naudu un to skatās.
Pēc Kalgari olimpiskajām spēlēm runāja un vēl pēc vairākiem gadiem atcerējās un rakstīja, ka Ķipurs uzvarējis ar Poikāna sliecēm. Citi teica – tā bijusi nejaušība, ka tās slieces vispār gadījušās līdzi. Kā tad īsti bija?
– Šis temats jau tik daudz reižu izrunāts... Nebija nekādas nejaušības.
Bet vispirms vajadzīga neliela atkāpe. Ja salīdzina tālaika trīs labākos pilotus – Ķipuru, Ekmani un Poikānu –, Jānim uz mūsu abu pārējo fona nebija vājo vietu. Viņš bija psiholoģiski un fiziski stiprs, viņš labi brauca, tikai slieču lietas nepārzināja vispār. Nereti viņam traucēja lielā spītība, kuras dēļ Sarajevā neieguva medaļu: viņš neklausīja Upatnieku, ka sestā virāža jābrauc savādāk, līdz pat pēdējam braucienam, kurā sasniedza otro laiku, taču jau bija par vēlu... Zintim bija dažas trases, kurās viņš ļoti labi brauca; viņš bija ciešā kontaktā ar mehāniķiem, viņš urķējās tehniskās lietās, bobu pārzināja perfekti un ļoti veiksmīgi mācēja piemeklēt slieces. Bija rangs: pirmais izvēlas Ķipurs un tad – pārējie, taču Zintis bieži vien dabūja labākas slieces, jo zināja par tām daudz vairāk. Es biju visšvakākais psiholoģiskajā sagatavotībā, un tas bija mans lielais mīnuss. Tāpēc nesasniedzu to, ko būtu varējis sasniegt. Par mani puiši pat smējās: sak", aizej no rīta pirms sacensībām pie Poikāna gultas, pacel segu, un tur būs pelnu čupa no viņa "degšanas". Un tā ir taisnība. Nevarētu teikt, ka es baidījos, es vienkārši "sadegu" pirms starta. Treniņos čempions bieži vien biju tieši tāpēc, ka tad braucu bez sasprindzinājuma. Sacensībās no četriem braucieniem vienu gandrīz vienmēr "noraku". Tajā laikā, starp citu, arī Pasaules kausa posmos bija pa četriem braucieniem gan divniekos, gan četriniekos, un tas bija liels pluss, lai ātrāk un labāk iepazītu trases, ja brauc pirmo sezonu. Tagad puišiem ir grūtāk apgūt trases. Turklāt toreiz bija vairāki piloti, kas specializējās braukšanai četriniekos, bet divniekā brauca treniņam...
Labi, atgriežamies Kalgari. Lielā un otrā izlase satikās toreiz laikam kaut kur ārzemēs lidostā. Es zināju, ka otrās izlases trenerim Jānim Vanuškam ir vienas slieces, kas ļoti labi slīd. Samaksāju pāris simtus dolāru un paņēmu tās slieces sev līdzi. Vanuška taisīja slieces sadarbībā ar Krasnojarsku, un tās vienas bija īpaši labas. Es zināju, ko ņemu līdzi, tātad viss bija sakārtots un par visu, kā saka, bija samaksāts. Bija domāts, ka braukšu tikai četriniekā, bet divniekā man treniņos gāja ļoti labi, slieces taču bija īstās! Tās deva arī papildu pārliecību, kuras, kā jau stāstīju, man bieži vien pietrūka. Ķipurs visu sezonu bija līderis un pirmais numurs, bet starp mums un Ekmani atkal sarīkoja papildatlasi – tāpat kā Sarajevā. Jā, arī Kalgari tāda bija, tikai to tā neviens piemin. Toreiz jau arī politiskā situācija komandā bija savādāka, Upatnieks bija pabīdīts malā, pie stūres bija Maskavas vīri Šilovs un Aleksejevs, kurš vadīja arī PSRS kamaniņbraucēju izlasi. Es biju baltais zvirbulis, jo biju taču palicis vienīgais "Upatnieka cilvēks", tāpēc neizdevīgs. Pirmajā atlases braucienā pārliecinoši uzvaru. Otrajā braucienā ielecu bobā, un – nolūst pedālis, kas novāc iestumšanas rokturus. Liktenis... Pēc otrās virāžas atlaižu rokas no stūres, novācu rokturus un braucu tālāk. Rezultāts – simtdaļa simtdaļā – tāds pats kā Ekmanim. Mēs toreiz bijām labāki, un to arī tagad varu apgalvot, bet... Sākās sapulces, cēlās Ekmanis un viņa stūmējs Trops, abi kā pionieri solīja, ka nobrauks labāk, ka būs ātrāki. Ko man kādam vajadzēja solīt un par ko zvērēt? Viņi palika devītie, un tolaik PSRS izlasei tā bija neveiksme. Trops nebija vājš stūmējs, taču tas Zintim nebija labākais stūmējs, un tas arī ietekmēja iznākumu. Negāja viņiem sacensībās. Kad nolēma, ka divniekos tomēr nebraucu, tad man izlases vadība prasīja: dosi slieces Ķipuram? Jā, atbildēju, Ekmanim nedošu, bet Ķipuram došu. Tā apmēram notika ar tām sliecēm. Uz to olimpiādi biju tik gatavs... Arī psiholoģiski. Šāds pavērsiens mani sagrāva. Sapratu, ka man olimpiāde ir atņemta. Vēl vajadzēja četriniekā braukt, un tur mēs ar Olafu Kļaviņu, Ivaru Bērzupu un Juri Jaudzemu ieņēmām piekto vietu, bet Ķipura četriniekam, kas bija trešais, zaudējām tikai deviņas sekundes simtdaļas. Pirmajā braucienā zaudējām. Toreiz jau izloze nenotika tā, kā tagad, toreiz ņēma, piemēram, visas 40 ekipāžas, salozēja, un pirmajā braucienā visi tādā secībā arī startēja – bez jebkādām starta grupām, bet otrajā brauca secībā no 19. vietas līdz pirmajai, un tad pārējie. Izloze mums bija normāla, bet pirmajā braucienā es pats kļūdījos. Ja ielec kamanās un kājas ir stīvas, tad labākais brauciens nesanāk. Man iedeva pirmā numura statusu, un es varēju izvēlēties slieces. Ar Jāni vienojāmies ļoti vienkārši un godīgi: pirmajā dienā es braucu ar tām labajām sliecēm, otrajā dienā – Ķipura četrinieks. Tagad to var teikt, bet savulaik PSRS izlases laikā mēs ar Hopi pa kluso samainījāmies ar sliecēm. Secinājām, ka viņam tomēr ir labākas. Visu sezonu manam četriniekam bija labākais starts, bet Kalgari trasē Ķipura puiši pēdējā braucienā izstūma tikpat labi. Ķipura ekipāžā vairāk noticēja tam, ka var iegūt medaļu, tāpēc viņi pēdējā braucienā atkārtoja mūsu starta rekordu. Viņi izrāva to bronzu. Es noraku pirmo braucienu kā pilots, un mani puiši psiholoģiski nespēja līdz galam saņemties. Tad bija klasiskas asaras... Par to, ka zaudēta sava zvaigžņu stunda. Gadu pirms olimpiskajām spēlēm biju uzvarējis Kalgari trasē tieši četriniekos...
Pēc tam jau cits citam daudz ko netīru un nevajadzīgu pateica... Nu, ko lai tagad dara? Kad beidzu karjeru bobslejā, četrus gadus vispār par to neinteresējos, biju pavisam atslēdzies. Bija sāpe iekšā. Tagad kļūstu vecāks, sāku skatīties uz tām lietām no laika distances, savādāk. Katrs mēs cīnījāmies par sevi, viens izcīnīja, cits – neizcīnīja. Man drīzāk no Skrastiņa palika dziļāk sirdī aizvainojums, ne no kāda cita, kaut gan tagad arī uz to situāciju skatos savādāk nekā toreiz.
Varēja būt arī trešās olimpiskās spēles, turklāt jau zem Latvijas karoga... Varbūt bija pārsteidzīgi 28 gadu vecumā beigt karjeru? Turklāt 1989./1990. gada sezonā uzvarēji Pasaules kausa kopvērtējumā, biji trešais Eiropas čempionātā... Tā laikam bija labākā sezona karjerā?
– Nevis varēja būt, bet vajadzēja būt trešajām olimpiskajām spēlēm – 1992. gadā Albervilā. 80. gadu beigās jau braucu kopā ar Aleksandru Gorohovu no Krievijas, jo Ivars Bērzups, ar kuru kopā nobraucām septiņas sezonas un bijām stabilākais divnieks, traumu dēļ bobsleju pameta. Nebija viņa vietā no pašmāju puišiem neviena tik spēcīga un kurš vēl nebūtu aizņemts. Gorohovs bija īsts monstrs, spēcīgākais stūmējs PSRS izlasē, bet... Psiholoģiskā ziņā vēl vājāks par mani. Vēl smagāks gadījums. Es tad jau biju norūdījies, jau biju pieredzējis, kaut ko biju iemācījies, man jau bija izveidojusies sava sistēma, kā sagatavoties startam, jau labāk pratu savākties, bet Gorohovs šajā ziņā bija kā liels bērns. Tas, ka braucu ar Gorohovu, neko daudz neietekmēja, jo viņš jau zem Latvijas karoga tik un tā nevarētu startēt. Vai tā bija labākā sezona? Nezinu, man interesantāka šķita 1987./1988. gada jeb olimpiskā sezona, jo daudz eksperimentējām, gājām uz to, ka Kalgari jābūt rezultātam. Ar Gorohovu mēs neparādījām to, ko varējām. Vēl atceramies, kāds bija 90. gadu sākums, kādas bija iespējas trenēties un piedalīties sacensībās. Gatavība bija nekāda, es jau tajā laikā būvēju gateri, katram vajadzēja domāt par to, kā iztikt tālāk. PSRS bobsleja izlasē mēs tomēr bijām labi nodrošināti – dienasnauda ārzemju braucienos bija 50 vācu markas, vēl kaut ko pārdevām un piepelnījām klāt, atvedām "preci", pārdevām šeit... Kad beidzu bobslejista karjeru, tad tam laikam biju diezgan situēts cilvēks. Pirmo reizi Skrastiņš mani noņēma no distances, kad bija jābrauc uz sacensībām Monako. Toreiz nebija iespēju gatavoties kopā, katrs kaut ko darījām, tad satikāmies un nostartējām, ar to viss arī apklusa. Todien stādīju kartupeļus, bija ieslēgts radio, un dzirdu, ka mūsējie piedalījušies čempionātā Monako... Togad bijām ar Juri Toni sagājuši kopā vienā ekipāžā. Tad bija atlase uz Albervilu, kur cīnījāmies atkal tie paši trīs: Ķipurs, Ekmanis un Poikāns. Pirmajā atlasē Ķipurs pārliecinoši uzvarēja, bet es pārliecinoši biju otrais. Otrajā dienā braucām Sandis Prūsis, Ekmanis un es. Zintis par vienu simtdaļu uzvarēja mani, bet es par vienu simtdaļu – Prūsi. Abas reizes otrais, bilance man par labu, taču mani atstāja malā. Tas bija 1991. gada decembris, bet jau 1992. gada februārī, kad notika olimpisko spēļu atklāšana, es jau biju aizbraucis uz Vāciju pēc mašīnām – tad arī sāku dzīt un tirgot mašīnas. Pēc tam, kad mani atšuva, piegāju pie spoguļa, nodzinu ūsas un pateicu: viss, es beidzu, vairs nekāda bobsleja! Kopš tā laika man ūsu vairs nav. Nav jau man nekāda naida uz Skrastiņu, bet sāpīgi bija... Ja es būtu pārdzīvojis to pirmo aizvainojumu... Var jau saprast arī Skrastiņu: ja viņš toreiz būtu paņēmis mani, tad vēl būtu aizturējis uz pāris sezonām Prūsi. Tādā ziņā viņš pat izdarīja labi. Un, pieņemsim, ja tajos juku laikos Prūsis nebūtu ticis uz olimpiskajām spēlēm, tad viņš varbūt vispār būtu atmetis bobslejam ar roku, un nebūtu mums ne augstas klases pilota, ne tagad izlases trenera. Arī tā varēja notikt. Tajā brīdī es domāju savādāk. Mēdz teikt, ka tā ir liela māka – aiziet laikā. Es tā arī neesmu sapratis – vai aizgāju par ātru vai varbūt jau par vēlu. Neviens jau man arī nejautāja, vai gribu aiziet vai vēl palikt un mēģināt atkal.
Neviens tevi necentās pierunāt atgriezties? Ja ne pilota, tad trenera amatā, piemēram. Pašam ne reizes negribējās atgriezties?
– Man vēl tagad ir tas bobs, ar kuru 1990. gadā uzvarējām Pasaules kausa kopvērtējumā divnieku un četrinieku summā. 2005. gadā nobraucu Latvijas ziemas olimpiādē, bet 1996. vai 1997. gadā Siguldā vēl uzvarēju Latvijas čempionātā, kaut gan kopš karjeras beigšanas neko nebiju darījis bobslejā. Atbraucu no Vācijas, ierados un uzvarēju. Siguldā man vienmēr patika braukt, un man tur labi gāja. Pēc tās uzvaras Zintis Ekmanis mani aicināja atgriezties, viņš tad laikam bija izlases treneris. Laikam jau biju nokavējis. Man vajadzēja pārdzīvot to 1992. un 1993. gadu un tad atgriezties. Entuziasms 20 gados atšķiras no entuziasma 28 gadu vecumā. Saskārāmies ar to, ka bija jāsāk meklēt sponsorus; to bobu, kas man tagad mājās, palīdzēja uzbūvēt "Dzintars", bet tas vēl bija PSRS laiks. Kaut kā jocīgi pašam staigāt un lūgties naudu... Bija pierasts, ka viss ir. 1991. gadā aizgāju pie Gunta Indriksona, kurš savulaik bija dažas reizes izbraukumos ārzemēs kopā ar PSRS izlasi, lūdzu naudu bobam un ekipāžai, un viņš man iedeva tam laikam lielu summu – divus vai trīs tūkstošus ASV dolāru, bet palūdza, lai nestāstu apkārt. Bija jāsāk jauna dzīve, nebija tad nekādas olimpiskās vienības vai kaut kā tamlīdzīga. Jau sāku veidot gateri, jau biju sācis dzīt no Vācijas mašīnas pārdošanai; bija ģimene, divas meitas...
Lielākais kuriozs sanāca ar šveiciešiem, kad viņi pēc Ķipura piedāvāja trases trenera vietu man. Mans labs paziņa, bijušais šveiciešu bobslejists Maili, toreiz strādāja federācijā un atsūtīja man līgumu. Vāciski zināju labi, bet laikam neuzmanīgi izlasīju un sapratu, ka 4000 amerikāņu dolārus piedāvā uz visu sezonu, nevis mēnesī. Šveicieši gan laikam bija apjukuši un nodomāja, ka tam Poikānam nav viss kārtībā ar galvu, ja reiz nepazīstamam kā trenerim piedāvā viņam tādu pašu līgumu kā Ķipuram, bet viņš atsaka... Tātad – nebija lemts...
Tāpat kā tu savulaik Kalgari trasē, tā nupat arī Jānis Miņins uzvarēja Vistleras trasē Vankūverā gadu pirms olimpiskajām spēlēm. Ko vari Jānim no savas pieredzes ieteikt?
– Pēc gada tam vairs nebūs nekādas nozīmes. Tam jau tagad nav nozīmes. Toreiz vācieši un šveicieši acīmredzot bija taupījušies, viņiem bija rezerves, viņi tās zināja un speciāli gatavojās olimpiskajām spēlēm. Tagad var notikt līdzīgi. Jābūt stipram pašam.
Ko vari teikt par ātrumu, ar kādu Miņins nobrauca, – 153 kilometri stundā?
– Labu ieskrējienu deva stāvais starts jau pašā trases sākumā, un tas ir diezgan sarežģīti. Mēs, piemēram, 146 km/stundā sasniedzām Sanktmoricā, bet tad jau tas ātrums tiek sasniegts trases beigu daļā, un tālāk ir tāds kā autobāņa variants: ir dažas vietas, kur var krist, bet vispār nekas ļoti sarežģīts tas vairs nav. Turpretī Altenbergā, braucot ar ātrumu 120 km stundā, tas liekas lielāks nekā citur 140 km stundā. Trases ir dažādas, un dažāda ir arī ātruma izpausme tajās. Ja treniņos brauc 120 km/stundā, bet sacensībās ātrums ir kaut divus kilometrus stundā lielāks – tas uzreiz ir jūtams. Bieži ir tā, ka finišējot rezultāts jau ir zināms gandrīz līdz simtdaļai. Ja bobs iet 153 kilometrus stundā... Tā jau ir jauna pakāpe. Man tajā trasē dažas vietas šķita bīstamas. Kā saka – 50 uz 50.
1986./1987. gada sezonā Latvijas bobsleja sabiedrība sašķēlās uz pusēm: vieni bija Upatnieka, otri – Ķipura pusē. Kurā pusē palika Poikāns un kurā pusē viņš būtu tagad?
– Nepārprotami Upatnieka pusē. Un arī tagad es būtu viņa pusē. Laikam esmu konservatīvs. Biju viņa audzēknis, viņš bija mans treneris, un citur nemaz nevarēju būt. Divas personības bija sasniegušas to robežu, kad kopā vairs nevarēja vienā komandā palikt. Abi viņi bija sasnieguši šo robežu. Upatnieks savā pārliecībā nerēķinājās ar citu viedokļiem, viņš uzskatīja, ka vienīgais zina, kā visu vajag darīt un ka jebkuru izaudzinās par olimpisko čempionu. Negribu neko salīdzināt un nevienu aizvainot, bet bija mums, piemēram, Voldemārs Batarags – ļoti sakarīgs un talantīgs puisis, vēlāk arī regbiju labi spēlēja un Latvijas izlasē bija. Upatnieks bija iedomājies, ka viņš tagad būs nākamais īstais. Es Voldim, starp citu, vienā Pasaules kausa posmā zaudēju. Bet... Neiznāca nākamais īstais. Ķipurs ir spītīgs pēc dabas, pretī – Upatnieks ar savu vienīgo taisnību un pārliecību. Nekas labs tur nevarēja sanākt. Upatnieks tomēr cīnījās – kā, tas ir cits jautājums – vairāk par visiem, par kopēju lietu, kamēr Ķipurs – par sevi. Tāpēc paliku Upatnieka pusē. Taču arī Ķipuru var saprast! Un par bīstamajiem bobiem Ķipuram arī bija taisnība. Viņš savulaik atteicās braukt ar to bobu, ar kuru mēs ar Bērzupu uzvarējām Pasaules kausā divniekiem. Mēs bijām jaunie, ko mums lika, to darījām, bet ar Ķipuru tā vairs nevarēja. No morālās puses Ķipurs nebija labais tēls, jo viņš organizēja Upatnieka novākšanu no PSRS izlases, bet... Viņš cīnījās par sevi, nevis par Krieviju vai Maskavu, un tieši viņš kļuva Kalgari par olimpisko čempionu. Ar politiku toreiz tam nebija nekāda sakara. Kaut gan biju Upatnieka pusē, tomēr jāteic, ka viņš bija pārkāpis visatļautības robežas: "Jebkuru varu uztaisīt par olimpisko čempionu, viss, ko saku, ir pareizi un neapstrīdami, visu es, es, es..." Nedrīkst noliegt Upatnieka lomu, bez viņa mums varbūt vispār bobsleja nebūtu, taču ne jau viens pats viņš to izdarīja. Kaut vai visi tie VEF mehāniķi un citi rūpnīcas cilvēki, kas strādāja, domāja, gādāja... Bez Upatnieka tur nekas nebūtu noticis, taču arī viens pats viņš nebūtu spējis visu paveikt. Es vienkārši biju un esmu pateicīgs Upatniekam par to, ko viņš manā labā darījis, tāpēc paliku viņa pusē. Starp citu, pēdējā gadā viņš man pat pārmeta, ka neesmu bijis līdz galam ar viņu kopā, ka man vajadzējis radikālāk nostāties pret krieviem... Tad mani viens divi būtu izmetuši no izlases, un man nekādas Kalgari olimpiādes nebūtu vispār. Es arī cīnījos par sevi – kā to sapratu un kā mācēju. Un tajā pašā laikā es neko nepārmetu arī Ķipuram.
Vai ir bijis trasē vai pirms sacensībām pa īstam bail?
– Man ir bijuši divi kritieni, pēc kuriem jāatiet. Pēc tiem uzreiz atkal kamanās pilnīgi mierīgs nesēdīsies. Tā sauktie parastie kritieni neskaitās. Nošļūc pa ledus reni, pārbaudi bobu un brauc atkal. Pirmais lielais kritiens bija Červinjas trasē Itālijā pašā karjeras sākumā. Pirmo reizi turp aizbraucu, naktī tikai ieradāmies, trase iepriekš nebija redzēta, turklāt tā bija dabīgā trase un ne īpaši kvalitatīvi salipināta. Kājām paspēju pa to noiet līdz desmitajai virāžai, kad jau vajadzēja skriet augšā, sēsties kamanās un braukt lejā. Pirmajā dienā taisnēs atļāva bremzēt, Bērzups izdomā, ka mēs ļoti labi šļūcam, nekur nepiesitamies pie bortiem, tāpēc viņš pirms vienas īsas virāžas jau trases beigās nebremzēs. Tajā virāžā arī palikām... Tajā bobā nekur noslēpties īsti nevarēja, ieskrējām augšā dēļos, tad nācām lejā pret apakšējo bortu, bobs nokrita uz kājām un atpakaļgaitā. Atveru acis un nevaru saprast, kāpēc visi iet prom. Uzreiz nesapratu, ka esam atmuguriski pret finišu. Otrajā dienā smagi krita Skrastiņš, un Upatnieks vispār atsauca komandu no sacensībām, aizbraucām prom no turienes. Otrs lielais kritiens gadījās Altenbergā Vācijā. Pirmajā braucienā četriniekos tā sauktajā riņķī nedaudz nokavēju ieeju, stiprinājuma ķīlis noknieba stūres trosīti, un bobs kļuva nevadāms. Mūs uzrāva augšā, nojaucām kādus četrus metrus dēļu, visas troses un palagus un uz galvām nācām lejā. Vēlāk kāds rakstīja, ka kamanās dolāri bijuši paslēpti, ka tagad nu tie mētājušies pa trasi, un tie, kas bijuši pie samaņas, vākuši tos kopā. Ko tik neizdomā... Kamanas norakstīja. Man nepatīkamākais bija tas, ka neviens neticēja, kad teicu, ka pārtrūkusi trosīte. Katrs troses milimetrs tur tonnu slodzes, teica Upatnieks. Bet tur bija triju milimetru trose, un tā šo slodzi neizturēja. Kad šā paša defekta dēļ krita gan Prūsis, gan Batarags, turklāt krita Siguldā, tad tikai nāca saprašana, kur ir vaina. Tas, ka krīti, nav nekas, slikti ir, ja nezini, kāpēc krīti, kur ir kritiena iemesls...
Reiz jau vēlāk Červinjā bija Pasaules kausa posms, un es pirms starta trīs reizes gāju uz tualeti... Jocīga sajūta. It kā ir bailes, nolieku roku uz roktura un tā nedaudz trīc, tā kā satraukums pārņem, bet, tiklīdz sāku iestumt kamanas, viss pazūd.
Ja salīdzina bobsleju pirms divdesmit vai nedaudz mazāk gadiem un tagadējo bobsleju, vai ir atšķirība? Viss taču notiek tieši tāpat...
– Visatšķirīgākais ir rezultātu blīvums. Ja bija labs bobs un ja tas labi gāja, tad varēji atļauties norakt vienu braucienu un tāpat biji ja ne pirmais, tad trijniekā noteikti. Tagad tā vairs nenotiek arī tad, kad ir četri braucieni. Bija pirmais desmitnieks, un tālāk bija bedre. Pieci seši bija tie, kas spēkojās par trijnieku, bet pārējie tajā varēja iekļūt tikai ļoti lielos svētkos. Tagad rezultāti ir daudz blīvāki, konkurence daudz lielāka. Un tas ir tikai likumsakarīgi, jo viss taču attīstās. Tieši mēs – pirmie bijušās PSRS bobslejisti – iekustinājām savulaik tehnikas progresu, sākām tik lielu vērību pievērst startiem. Tehnika, protams, mainījusies līdz nepazīšanai un kļuvusi pieejamāka; tagad grūtāk izvilkt no šķūnīša kaut ko pavisam jaunu un neredzētu, tas vairs gandrīz nav iespējams. Ja ir nauda, var nopirkt gandrīz jebkuru no labākajiem bobiem. Tajā sezonā, kad mēs ar Bērzupu uzvarējām Pasaules kausā divniekiem, pirmie laikam bijām tikai kādos pāris posmos, jo mums tā kamana vienkārši negāja, sezonas laikā vairākas reizes to pārbūvējām. Taču mēs nobraucām visus posmus. Kēnigzē pasaules čempionātā uzvarējām Hopi startā, un vācieši kladzināja, ka krieviem – tā arī mūs toreiz sauca – ir vieglākas kamanas, tāpēc viņi izcēluši startu. Finišā klāt televīzija, sver mūsu kamanu, un tā ir 223 kilogrami – smagāka nekā Hopem. Tagad puiši stumj apmēram 170 kg smagu bobu. Fiziskais puišiem ir apmēram tāds pats, kāds mums bija; nav te arī tagad Latvijas rekordistu vieglatlētikā, taču tagad daudz mērķtiecīgāk tiek atlasīti stūmēji, šī atlase ir speciālāka. Diezgan spilgts piemērs ir krievi: pēc mūsu aiziešanas viņi palika vispār ne ar ko, bet tad uzradās nauda, izdevās piesaistīt labus speciālistus, tehniku, atrast labus braucējus un atlasīt labus stūmējus. Zubkovs, piemēram, ļoti labi brauc pats, bet ne jau tikai tāpēc, ka viņam ir laba tehnika. Laikam jau tomēr ir jāpiekrīt, ka ar kamaniņām braukšana ir smalkāka. Kurš to ir apguvis – Zubkovs kādreiz diezgan labi brauca ar kamaniņām –, tam vieglāk bobslejā. Pie mums savulaik atnāca bijušais kamaniņnieks Elerts, bijušais Latvijas izlases līderis, un viņš ļoti ātri visu uzķēra, drīz vien jau mina citiem uz papēžiem.
Ar ko tagad ikdienā nodarbojas Māris Poikāns?
– Pēc bobslejista karjeras beigām man bija viens kredo: būt neatkarīgam. PSRS izlases laikā tomēr morāli pazemoja. Pašam jau ir ģimene un divi bērni, bet mani pieskata – cikos jābūt gulēt, to drīkst, to nedrīkst, pretī runāt un iebilst nedrīkst... Kā armijā. Gateris pašlaik nedaudz nīkuļo, daži cilvēki tajā strādā, un viss, jo sapratu, ka tā attīstīšanai jāņem lieli kredīti... Kaut kas vēl kustas. Man pašam patīk mētāties apkārt, visu laiku dzinu un arī tagad dzenu mašīnas pārdošanai, pēdējos gados vienu nedēļu esmu mājās, vienu – Vācijā. Tagad krīze procesu ir piebremzējusi, taču pasūtījumi ir, atkal lidošu uz Vāciju, kaut kas uz priekšu iet. Meitas jau ir lielas – Zandai 23, Mārai 20 gadu. Vecākā beidz studēt, jaunākā vēl studē. Aizraujos ar medībām, Strenčos Valkas pusē esmu kolektīva vadītājs. Sieva atver dienasgrāmatu un pasaka, cik reižu gadā esmu bijis medībās. Braucu slēpot uz kalniem, aizeju papeldēt. Lūzuma punkts bija pirms gadiem desmit, kad Somijā slēpodams savainoju muguru – savā vecuma dullumā izdomāju frīstaila tramplīnā salto lēkt... Nu esmu sapratis, ka nevajag. Visam savs laiks.