Ar izcīnīto zelta medaļu 1500 metru distancē un otro vietu Eiropas čempionāta absolūtajā vērtējumā šorttrekists Haralds Silovs apliecinājis, ka ir viens no labākajiem sava aroda pratējiem Vecajā pasaulē.
Eiropā virsotnes ir sasniegtas, bet tagad tiek lūkots pasaules čempionāta virzienā, kur Haraldam līdz šim vēl nav izdevies iekļūt spēcīgāko sešniekā.
Pagājušonedēļ "Sporta Avīze" sazvanīja 22 gadus veco rīdzinieku viņa pašreizējā treniņu vietā Kanādas pilsētā Kalgari.
Kā aizritēja Eiropas čempionāts Turīnā?
– Pirmajā dienā – tīri labi, uzvarēju 1500 metru distancē. Otrajā dienā "uzspīdēja": bija brīži, kad bija bezcerīgas situācijas, tomēr sanāca izlīst uz nākamo kārtu, un tā tiku līdz 500 metru finālam. Viss mainījās pēdējā dienā – 1000 metru distancē. Proti, ceturtdaļfinālā netika tālāk [topošais čempions absolūtajā vērtējumā] itālietis Rodigari. Taču manā skrējienā krita divi sportisti; viņi mani parāva sev līdzi, un līdz ar to tālāk es netiku. Krītot trāpīju uz savas slidas asmens un satraumējos. Ar to sasitumu bija apgrūtināti kustēties. Pirms izgāju uz ledus superfinālā, nemaz nezināju, vai varēšu paslidot. Šaubījos, ka tas būs iespējams. Uzkāpu uz ledus ar sakostiem zobiem un centos neizrādīt sāpes, lai pretinieki domā, ka viss ir kārtībā. Kad sākām slidot, pats īsti nezināju, cik daudz varēšu paveikt un kā gurns jutīsies slodzes laikā. Tad itālieši sāka strādāt pret mani, proti, Jurijs Konfortola muka projām, un man viņš bija jāķer, jo es nedrīkstēju pieļaut, ka viņš man ir priekšā. Šādi viņš strādāja Rodigari labā, kurš sēdēja man aiz muguras. Divas reizes Konfortola centās no manis aizmukt, un es viņu ķēru. Diezgan daudz nostrādāju pa priekšu, un finišā to izmantoja Rodigari.
Būtu uzvarējis superfinālā, kļūtu par absolūto čempionu?
– Distances sākumā no visiem aizskrēja krievu sportists [Ruslans Zaharovs], un mēs viņu vairs neķērām. Pēc deviņiem apļiem ir starpfinišs, kur iespējams nopelnīt piecus punktus. Šie punkti tātad tika krievu sportistam. Ja būtu ieguvis piecus punktus un uzvarējis arī finišā, kļūtu par absolūto čempionu. Taču iespējamais zelts tika pazaudēts 1000 metros. Nebūtu tā kritiena, tiktu līdz finālam, un tad jau būtu pavisam cita situācija. Tad arī superfinālā nostrādātu pavisam citādi. Dotajā situācijā paveicu maksimumu. Protams, gribējās aizstāvēt savu titulu, un tāda iespēja bija. Taču sports ir sports, un gadās arī neveiksmes. 500 metros man paveicās, bet nepaveicās 1000 metros.
To, ka esi labākais vai viens no labākajiem šorttrekistiem Eiropā, apliecināji jau otro gadu. Bet kāda ir tava vieta pasaules līmenī?
– Šosezon es mainu ekipējumu, un ar to ir visādas ķibeles. Eiropas čempionātā man vienā kāja bija tāda slida, bet otrā – citāda. Cenšos līdz nākamajam gadam tikt skaidrībā ar inventāru, lai zinātu, ar ko es slidošu olimpiskajās spēlēs. Visa sezona tiek veltīta tam, lai bez problēmām varētu slidot nākamsezon. Taisos vēl paeksperimentēt ar sliecēm un slidzābakiem. Runājot par pasaules čempionātu, man ir mērķis ieslidot finālā un būt konkurētspējīgam uz pasaules spēcīgāko šorttrekistu – korejiešu un amerikāņu – fona.
Ceri iekļūt finālā vismaz vienā distancē?
– Man uzsvars ir uz garākajām distancēm – 1500 metriem un tūkstoti. 500 metru vairāk ir laimes spēle, un es neesmu sprinteris, tāpēc šajā distancē ne uz ko daudz neceru.
Visu rakstu lasiet 3. februāra izdevumā