Šonedēļ Kēnigszē trasē Vācijā atsāksies Pasaules kausa izcīņa skeletonā, un Martins Dukurs pirmoreiz uz starta stāsies kopvērtējuma līdera godā.
Īsi pirms gadu mijas "Sporta Avīze" brāļus Dukurus satika Siguldas trasē, kur viņi aktīvi trenējās, izmēģinot tēva Daiņa nesen uzbūvētās kamanas. Laikam ir loģiski, ka lielākā uzmanība šajā intervijā tikusi Martinam, bet viņu papildināja un par savu paveikto pastāstīja arī Tomass.
Martin, tu visos mačos esi bijis uz pjedestāla, bet tēvs tev lika noprast – iekams neesi pirmais, pilnīgi gandarīts nevari būt?
M.D: – Ja nevērtē vietas, bet vairāk skatās uz to, kā tika veikti braucieni un cik tās kļūdas man maksāja, tad vēl ir, kur strādāt un strādāt. Trasē neesam tie ātrākie, es varbūt nedaudz "lienu ārā" uz starta rēķina, bet neteiksim, ka kamana man ļoti nestos. Braukšanā un tehniskajās niansēs ir daudz jāstrādā; vēl tāls ceļš ejams. Tikai tad, kad pasaules čempionātā abi ieņemsim pirmo un otro vietu, būsim pilnībā gandarīti.
Visus trīs mačus no braukšanas viedokļa veici labi?
M.D: – Principā jā, bez lielām kļūdām. Vinterbergā kļūdu bija mazāk, Altenbergā pirmais brauciens bija ļoti labs, bet otrajā neliela neprecizitāte maksāja pirmo vietu. Īglsā otrajā braucienā bija rupjāka kļūda, taču nebija tā, ka braucienu būtu noracis. Kļūdās visi, neviens nav robots. Vienam šīs kļūdas maksā vairāk, citam – mazāk. Daudz jau nevajag: viena rupjāka kļūda trases augšdaļā, un rezultātu vairs nesaķersi. Kāds tur trijnieks; pat desmitniekā nebūtu. Ar katriem mačiem rezultāti kļūst aizvien blīvāki un blīvāki, un jebkurš no ranga pirmā piecpadsmitnieka ar ideālu braukšanu sacensībās var ielīst trijniekā.
Kā esi ticis līdz līderpozīcijām kopvērtējumā?
M.D.: – Jūtu, ka esmu uzlabojis braukšanu un ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski sāku nobriest. Braucieni kļūst aizvien stabilāki. Tas viss kopā dod rezultātu. Cenšamies nestāvēt uz vietas tehnikas ziņā. Tagad mēģināšu jaunu kamanu, bet, kamēr nebūšu ar to nobraucis sacensībās, tā īsti nevar pateikt, cik labi tā iet. Siguldas trase ir zināma; te var nobraukt ar jebkurām kamanām. Ja treniņos ies galīgi garām, tad ar to kamanu nebraukšu, bet citādāk to noteikti izmēģināšu. Tad es kaut ko vairāk varēšu pateikt. Esam tikuši pie jaunām slidām, nedaudz tās pārfrēzējām, lai novērstu to, ka virāžās ar lielu spiedienu zūd ātrums. Gan jau kaut kad kaut ko atradīsim.
Vai tad nav tā, ka Siguldas trasē, kur braucienus veicat puslīdz līdzīgi, kamanas pārbaudīt ir vislabāk?
T.D.: – Nav nemaz tik viegli te nobraukt divus labus braucienus.
M.D: – Trase ir pazīstama, tu zini tās vietas, kur lasās ātrums un kas tur ir jāizpilda, lai to panāktu. Pie jaunajām kamanām vēl neesmu pieradis, un tik precīzi tajās vietās nesanāk izgriezt. Katrai trasei ir sava specifika. Šī ir sarežģīta trase, bet, piemēram, Īglsas trasē, kas ir daudz vieglāka, kamanas iet pavisam citādāk. Viennozīmīgi kaut ko pateikt ir grūti.
Ieminējies, ka tev uzlabojusies braukšana. Klāt nākusi pieredze?
M.D: – Tā rodas ar startiem: jo vairāk braucienu veic, jo lielāka pieredze uzkrājas, rodas pārliecība par sevi. Ar mums strādā vācietis Matiass Bīdemans, viņš sniedz labus padomus. Taču lielākoties esmu pielicis startā. Vidēji esmu nometis aptuveni septiņas simtdaļas, lejā rezultāts jāreizina ar divi. Katrā braucienā starpība ir ievērojama. Ja pagājušogad paņemtu nost to starpību startā, vēl kādos mačos noteikti būtu ticis trijniekā.
Esat tikuši kaut kādā skaidrībā par to, ko vācieši ir atraduši, ka viņiem tik labi slīd kamanas?
M.D: – Viss ir vienkārši: vai nu slida, vai kamana. Rommels tagad vinnēja pēdējos divus posmus, bet pērn Vinterbergā bija 18 vietā. Šogad ar sliktāku startu viņš bija trijniekā, būtu bijis, ja netiktu diskvalificēts. Neticu, ka viņš tik ļoti ir progresējis braukšanā vai kādā citā jomā. Trase viņam bija zināma arī līdz tam. Ne velti viņi tagad algo cilvēku, kas trases lejā slēpj viņu kamanas un tās apsargā. Varbūt viņi ar pārējiem spēlējas – uzspēlēti slēpj kamanas, lai visi mēģinātu kaut ko saskatīt. Nevaru teikt, ka viņi startētu netīri, bet ir vietas, kur viņiem kļūdas nemaksā neko. Tā kā ar to tehniku ir perfekti trāpīts, vai arī tā ir netīra. Runa ir tieši par vāciešiem – ar pārējiem var mierīgi cīnīties.
T.D.: – Vēl jau vāciešiem palīdz tas, ka trīs posmi notiek mājās.
M.D.: – Ja mači notiktu Murjāņos, Cīrulīšos un Siguldā, tad mēs noteikti būtu augstāk.
Kamanas tiek pārbaudītas, tātad visam jāatbilst prasībām.
M.D.: – Vācieši un itāļi jau ir bijuši pieķerti. Tāpēc simtprocentīgi uzticēties, ka viņi ir tīri, nevar. Ir nācijas, par kurām tu zini, ka viņi nešmaucas – viņi tikai produktīvi strādā un iegulda milzīgus līdzekļus. Viņiem arī ir redzams, cik maksā kļūdas, bet par vāciešiem vienmēr bijusi jautājuma zīme. Viņiem allaž bijušas kaut kādas priekšrocības – mājas trases, kur viņi spēlē ar ledus temperatūrām. Apstākļi tiek veidoti tā, lai viņiem būtu labāk.
Jānis Miņins ir teicis, ka bobslejā vācieši lieliski izmanto caurumus noteikumos. Vai skeletonā ir līdzīgi?
T.D.: – Tas reglaments nav tik strikts, ka visam ir jābūt vienādam. Viņu iespējas ir milzīgas – cilvēku ir tik daudz, ka vieni šļūc pa trasi, bet citi var eksperimentēt.
Visu rakstu lasiet 6. janvāra izdevumā