Pagājušā gada decembrī tika veikti pirmie braucieni Vankūveras olimpisko spēļu kamaniņu un bobsleja trasē, kas atrodas Vistlerā – aptuveni 125 kilometru attālumā uz ziemeļiem no olimpisko spēļu galvaspilsētas.
Līdz šim par šo trasi bija dzirdami tikai dažādi nostāsti – ka tā esot ātrākā pasaulē, arī bīstamākā. Beidzot tur pabijuši arī Latvijas pārstāvji – novembra vidū oficiālo treniņnedēļu aizvadīja kamaniņu braucēji, un tagad par olimpisko ledus reni var gūt precīzāku priekšstatu.
Maija Tīruma:
– Trenējāmies veselu nedēļu un kopā nobraucām ap 20 braucieniem. Trase ir ļoti ātra – ātrākā pasaulē. Pati sasniedzu 138,8 kilometrus stundā, bet no vīru starta lielākais ātrums bija 148 km/h (148,83 km/h – austrietim Danielam Fisteram). Trase ir sarežģīta, bet man tā patika. Braucieni sanāca pietiekami labi, taču trases profili noteikti mainīsies un pavasarī būs nedaudz citādāk.
138 kilometri stundā ir tavs personiskais rekords?
– Jā, nevienā trasē tik ātri vēl neesmu braukusi. Piemēram, Siguldā sacensībās sasniedzu ātrumu 110 kilometru stundā, tagad Īglsā bija 100 km/h. Tradicionāli ātrums ir nedaudz virs 100 kilometriem stundā – līdz 120.
Kā tu raksturotu šo trasi?
– Trase nav viegla, un grūtākās vietas ir tās lejā. Tur jāizbrauc ļoti precīzi. Problēma bija tā, ka trase visiem bija jauna un neviens īsti nezināja pareizās trajektorijas un pareizās līnijas. Mēs trenējāmies vienā grupā ar vāciešiem. Visi uzskata, ka vācieši ir paši gudrākie, tāpēc braucēji no citām grupām nāca un skatījās, kā mums veicas. Taču nevaru teikt, ka vācieši brauca ļoti labi – viņiem gāja visādi un puišiem gadījās arī kritieni. Pašai, par laimi, kritienu nebija. Tas, ka tā trase ir sarežģīta, mums nāk par labu. Būs lielākas iespējas cīnīties par labām vietām.
Pašā sākumā no pašas augšas taču nebraucāt?
– Pirmajā dienā gan sievietes, gan vīrieši, gan divnieki tika laisti no ļoti zemas vietas. Šķiet, no sestās virāžas – pavisam trasē ir 16 virāžu. Nobraucām trīs braucienus, un nākamajā dienā visus palaida par virāžu augstāk. Vietai pasaules rangā nebija nozīmes – visi startēja no vienas vietas. Tikai trešajā dienā varēja iet uz paredzētajām starta vietām. Kanādieši laikam ir guvuši mācību no Turīnas trases, kur bija ļoti daudz kritienu ar smagām traumām.
Vai šai trasei var atrast līdzības ar kādu citu?
– Salīdzināt ir diezgan grūti. Trasi projektējis tas pats cilvēks, kas veidoja Turīnas trasi. Pēdējās divas virāžas ir līdzīgas kā Turīnā – uz to pašu pusi. Lielākajā daļā trašu ir aplis, Vankūverā tā nav. Tāpēc arī ir tik liels ātrums, jo aplī kamanas nobremzējas.
Skeletoniste Mišela Kellija ir atzinusi, ka šajā trasē ne uz brīdi nedrīkst zaudēt koncentrēšanos.
– Tam var piekrist. Piemēram, [vācietis Dāvids] Mellers teica, ka uz katru braucienu viņš gatavojas kā uz pēdējo. Atslābināties nedrīkst ne uz brīdi, un jābūt maksimālai uzmanībai. Arī citur nedrīkst aizdomāties, bet ir trases, kurās jūties atbrīvotāk. Kaut vai tāpēc, ka tās ir lēnākas un viss notiek lēnāk. Tā kā ātrums ir liels, Vankūverā viss jādara krietni ātrāk. Ātrā trasē ir ļoti grūti labot kļūdas. Ja virāžā ieej ne tā, kā vajag, kļūda ir jāizlabo dažu sekundes simtdaļu laikā.
Kā tev veicās no rezultātu viedokļa?
– Rezultātus varēju salīdzināt tikai ar vācietēm. Taču tas nav objektīvs vērtējums, jo viņas visas dienas brauca sacensību ekipējumā un ar "sataisītām" kamanām, savukārt mēs braucām treniņu ekipējumā un kamanas bija nolīmētas – tā, lai nenobružātos krāsa. Es viņām vidēji zaudēju pussekundi – ņemot vērā apstākļus, tas nav daudz. Kādreiz mēs pussekundi vācietēm zaudējām sacensībās, kur startējām vienādā ekipējumā.
Visu rakstu lasiet 2. decembra izdevumā