Kopš pagājušās nedēļas Latvijai ir divi aktīvie tenisisti, kas ne tikai aizvadījuši ATP kategorijas turnīra maču, bet arī guvuši tajā panākumu.
Ernestam Gulbim pievienojies viņa vienaudzis Kārlis Lejnieks, kurš, ticis pie Sanktpēterburgas turnīra organizētāju wild card, pirmajā kārtā pieveica krievu Aleksandru Kudrjavcevu. Ir cerība, ka Sanktpēterburga-2008 nekļūs par viņa pirmo un pēdējo ATP kategorijas turnīru.
Savulaik ar Gulbi cīnījās līdzvērtīgi
Lejnieks dzimis vienā gadā (1988) ar Gulbi, un jauniešu gados pat grūti bija pateikt, kuram no viņiem ir lielāks talants. Iespējams, talantīgāks bija Kārlis, jo 12 gadu veco zēnu grupā viņš ieguva otro vietu "Orange Bowl" turnīrā jeb neoficiālajā pasaules čempionātā jauniešiem. "Līdz 14 gadu vecumam mēs spēlējām diezgan līdzīgi. Savstarpējos mačos vienreiz vinnēja viens, nākamreiz – otrs, bet tā tas bija tikai līdz vienam brīdim," spiests atzīt Lejnieks. Gulbis aizvien vairāk laika sāka pavadīt Nikija Piliča akadēmijā Minhenē, un viņa meistarība strauji auga, kamēr Lejnieku sāka vajāt savainojumi. 15 gadu vecumā Kārlim izoperēja celi, bet divus gadus vēlāk sekoja daudz nopietnāka trauma. "Bija ieplīsis viens no muguras kauliem, un nācās staigāt ar korseti. Veselu gadu nevarēju ne trenēties, ne paskriet," stāsta 20 gadu vecais tenisists.
Par laimi, savainojumi nesalauza Kārļa ambīcijas, un pēc atveseļošanās viņš sāka ceļu uz profesionālā tenisa virsotnēm. 2006. gadā Lejnieks ieguva savu pirmo ATP punktiņu, pērn rangā pārkāpa tūkstošnieka slieksnim, bet lielākais progress izdevies tieši šogad. Martā Sarajevā viņš pirmo reizi pārvarēja "Challenger" turnīra kvalifikāciju, bet aprīlī "Futures" turnīrā Spānijā tika līdz finālam. Pasaules rangā tas Kārlim ļāva iekāpt septītajā simtā.
Debijas reizē – uzvara pēc mačbumbām
Gluži kā Ernests Gulbis pirms diviem gadiem, Lejnieks saņēma Sanktpēterburgas turnīra wild card, tiekot pie iespējas izmēģināt sevi jaunā līmenī – ATP kategorijas turnīros. Savā debijas reizē Kārlis paveica maksimālo, uz ko varēja cerēt. Nevar noliegt, ka mūsu tenisistam bija paveicies ar izlozi, jo pirmajā kārtā pretī stājās cits wild card īpašnieks krievs Aleksandrs Kudrjavcevs, kurš pasaules rangā pagājušonedēļ ieņēma 228. vietu. Pārāk bieži tenisisti no ranga trešā simta ATP pamatturnīros nespēlē. Tomēr ne katram būtu pa spēkam savā pirmajā mačā paveikt to, kas izdevās Lejniekam, – gūt uzvaru pēc tam, kad pretiniekam biju?as divas mačbumbas (otrajā setā bija 5:6 un 15:40). Kārlis tās atspēlēja un svinēja panākumu ar 3:6, 7:6 un 6:3.
Otrajā kārtā viņu gaidīja krietni nopietnāks pārbaudījums – spānis Fernando Verdasko, kurš pasaules rangā ieņēma 16. vietu, bet gada vidū bija pat vienpadsmitais. Pieveikt tik augsta līmeņa spēlētāju mūsu tenisistam nebija pa spēkam, un viņš atzina sāncenša pārākumu ar 1:6 un 3:6. Tiesa, otrā seta sākums, kurā rezultāts gāja līdzīgi, Kārlim deva pārliecību, ka šajā līmenī viņš var būt konkurētspējīgs.
Uzvara pār Kudrjavcevu Lejniekam ir ne tikai nozīmīgākā, bet arī viena no lielākajām karjerā. Jau minētajā Sarajevas turnīra pirmajā aplī viņš pieveica vienaudzi Adrianu Manarino no Francijas, kurš tobrīd pasaules rangā atradās 228. vietā – tai pašā, kurā pagājušonedēļ Kudrjavcevs. Tagad Manarino jau tuvojas pirmā simta slieksnim, bet nesen ATP turnīrā Mecā tika līdz pusfinālam.
Sanktpēterburgā nopelnītie 25 ranga punkti pieplusojušies 31 punktam, ko Lejnieks bija nopelnījis pēdējo divpadsmit mēnešu laikā. Rangā tas ļāvis pārkāpt piektā simta slieksnim. Kārlis atzīst, ka nav lielas starpības, vai rangā esi ap 500. vai 600. vietu: "Tik un tā nāksies spēlēt "Challenger" turnīru kvalifikācijā. Pamatturnīros varētu spēlēt tad, ja rangā būtu 300. vai 200. vietā. Jāturpina krāt punkti, un, ja tikšu augstāk, kaut kas varētu mainīties."Tagad trenējas Vīnē
Lejnieks izauga trenera Ivara Mellupa, vēlāk – Jāņa un Daigas Jušku uzraudzībā. Ik pa laikam Kārlis paciemojās Eiropas tenisa akadēmijās, bet 18 gadu vecumā tika pieņemts lēmums pārcelties uz Piliča akadēmiju Minhenē. "Vienkārši pienāca laiks, kad sajutu nepieciešamību pēc pārmaiņām. Iespējams, tās bija vajadzīgas jau agrāk. Pie Juškām es notrenējos ļoti ilgi, un vajadzēja pamainīt trenerus un apstākļus," stāsta tenisists, kas no mūsējiem pasaules rangā ir ceturtais – aiz Gulbja, Anda Juškas un Denisa Pavlova.
Piliča akadēmijā Kārlis sāka trenēties Martina Rutnera uzraudzībā. Pēc gada Rutners akadēmiju pameta, bet Lejnieks aizbrauca viņam līdzi uz Austrijas Tenisa federācijas centru Vīnē. Šis solis attaisnojās, jo Piliča akadēmijā viņš bija tikai viens no audzēkņiem, bet tagad ar Kārli strādā personiskais treneris. "Ja ceri kāpt uz augšu, trenēties akadēmijās nav pareizākais ceļš. Ir vajadzīga individuāla pieeja," skaidro Lejnieks.
Treneris Rutners kopā ar Kārli brauc arī uz turnīriem, taču katru nedēļu pēc kārtas tas nav iespējams. Rutners strādā arī ar Latvijas labāko vienspēļu tenisisti Anastasiju Sevastovu.
Treniņpartneru Kārlim netrūkst, jo Austrijas Tenisa federācijas centrā trenējas daudzi vietējie tenisisti. Arī citādāk Lejniekam nav par ko sūdzēties – viņš esot nodrošināts ar visu nepieciešamo. Par finansiālo atbalstu Kārlis var pateikties tēvam Valdim: "Viņš mani ir atbalstījis visus šos gadus, un ceru, ka tā būs arī turpmāk. Tikai pateicoties viņam varu uz turnīriem braukt kopā ar treneri. Centīšos darīt visu iespējamo, lai šis ieguldījums atmaksātos."
Mērķis – spēcīgāko simtnieks
Kad Kārlis sāka nopietni trenēties tenisā, viņš bija vidēja garuma zēns, kas punktus galvenokārt guva ar pacietīgu spēli no gala līnijas. Vēlāk viņš sāka strauji augt un tieši tāpēc sākās savainojumi. Tagad viņa garums ir aptuveni 1,95 metri, un saprotams, ka Lejnieka spēles stils ir mainījies – viņa trumpji ir serve un stipri sitieni no gala līnijas. Varētu teikt, ka tā stils ļoti līdzinās tam, kādā spēlē Gulbis. Ir gan viena būtiska atšķirība, un Kārlis pats to apzinās: "Man pietrūkst ātruma un veiklības. Pie tā ir jāpiestrādā, un to arī darīsim – ja es pa laukumu kustēšos ātrāk, man būs labāki rezultāti. Tas ir primārais, pie kā ir jāstrādā. Spēka ziņā es ne no viena neatpalieku."
Kopumā šo gadu Kārlis var saukt par izdevušos: "Sistemātiski strādāju trenera uzraudzībā. Ja mēnesi nebūtu slimojis, sezona būtu aizvadīta pilnvērtīgi. Taču pēc Sanktpēterburgas turnīra varu teikt, ka gads ir izdevies. Šosezon pieveicu spēlētājus, kurus iepriekš nebija izdevies uzvarēt, un arī spēle ir uzlabojusies."