Par agru norakstīt Gulbi
Latvijas labākais tenisists Ernests Gulbis ATP rangā šobrīd balansē uz pirmā simtnieka robežas, pirms nedēļas esot 101., bet šonedēļ – 99. pozīcijā.
Tā ir likumsakarīga, ja skatāmies uz Ernesta paveikto pēdējā gada laikā. Tomēr interesantāks šķiet jautājums: kā atgriezties ranga stiprāko piecdesmitniekā un sasniegt jaunas virsotnes?
Līdz pirmajam simtam divarpus gados
ATP rangā Ernests Gulbis iekļuva 2004. gada jūlijā 15 gadu vecumā, kad ieguva punktu savā pirmajā starptautiskajā turnīrā Vācijas pilsētā Cellē. Tolaik par topošā ranga labākā simtnieka spēlētāja panākumiem runāja un zināja maz cilvēku, tomēr gadu gaitā Ernestam izdevās gūt arvien lielākus panākumus. Pēc gada viņš sekmīgi startēja "Future" sacensībās Latvijā un Lietuvā (abās sasniegts pusfināls), kas ļāva ielēkt ranga pirmajā tūkstotī, bet tā paša gada septembrī sekoja pirmais "Future" turnīru tituls Vācijas pilsētā Frīdbergā. Gada izskaņā Ernests papildināja punktu krājumu "Challenger" turnīrā Čehijā un sezonu pabeidza kā sekmīgākais Latvijas sportists – 418. vietā. Progress neapstājās arī 2006. gada sezonā – gada sākumā vēl divi "Future" turnīru tituli Austrijā un Šveicē (kā arī divi fināli Francijā un Zviedrijā). Pēc tiem kopā ar treneri Nikiju Piliču tika nolemts pāriet uz "Challenger" turnīriem, kur sākums nebija patīkams – pieci zaudējumi pirmajās kārtās, tomēr pēc tam 17 gadu vecais jaunietis sasniedza Oberštaufenas un Tamperes sacensību finālus, pierādot, ka Latvijā būs jauna tenisa zvaigzne. Ar vienu uzvaru kvalifikācijā tika debitēts ar ASV atklātajā čempionātā. Sezonas kulminācija bija Sanktpēterburgā, kad, debitējot ATP turnīrā, Ernests uzveica trīs Čehijas sportistus un iekļuva pusfinālā, liekot panervozēt arī ranga 12. vietas īpašniekam Mario Ančičam. Pēc Sanktpēterburgas sekoja pirmais "Challenger" turnīru tituls Vācijas pilsētā Ekentālē, kas gadu ļāva pabeigt prestižajā 140. vietā. Lai arī vairāki starti Austrālijā Ernestam neizdevās, tomēr, atgriežoties Eiropā, viss "nostājās pa plauktiņiem" – uzvara Besansonas "Challenger" turnīrā ļāva nopelnīt 80 punktus, un 18 gadu vecais sportists iekļuva ATP ranga labāko simtniekā. No otrā tūkstoša uz pirmo simtu – divarpus gados.
No virsotnes līdz otrajam simtam
Apetīte rodas ēdot. Šo latviešu tautas sakāmvārdu var attiecināt arī uz mūsu līdzjutējiem, kas no Gulbja gaidīja jaunus rekordus arī turpinājumā. Bija iemesls cerēt, jo Ernests turpināja priecēt ar panākumiem 2007. gadā un 2008. gada pirmajā pusē. Lai arī pāreja uz ATP Ernestam nebija viegla (vairāki zaudējumi pirmajās kārtās), tomēr sekojošais "sprādziens" ASV atklātajā čempionātā ļāva rangā lidot vēl augstāk. Uzvara pār Tomiju Robredo lika Gulbja vārdam skanēt visā tenisa pasaulē, un sezonas izskaņā viņš jau bija viens no pretendentiem uz Gada debitanta titulu. Pēc uzvaras Monsas "Challenger" turnīrā Ernests tika līdz 46. vietai, bet nākamā pusgada laikā vieta simtniekā gandrīz tika zaudēta. Veselības problēmu dēļ sezonas sākums neizdevās, ATP turnīros nebija iespējams aizstāvēt pirms gada sapelnītos punktus, un marta beigās latviešu tenisists bija ranga 91. vietā Pēc tam sekoja fantastiskais Francijas atklātais čempionāts, kurā sasniegts ceturtdaļfināls un atgūta vieta ranga piecdesmitniekā. 2008. gada augusta sākumā Ernests sasniedza līdz šim labāko panākumu ATP rangā – 38. vietu, taču pēc tam sekojis vienīgi regress. Vairāki zaudējumi pirmajā un otrajā kārta tika uztverti bez lieka satraukuma, jo ne jau viņš ir un būs vienīgais tenisists, kuram vairākus mēnešus ir neveiksmju josla. Kamēr otrās kārtas neveiksmes nesasniedza divciparu skaitli, daudzi bija visai mierīgi. Pēc padsmitajiem zaudējumiem radās viela pārdomām. Šķīrās Gulbja un viņa trenera Karla Hainca Vetera ceļi, un šobrīd par neveiksmju sērijas skaitļiem nemaz negribas domāt. 2009. gada 3. augustā, gadu pēc ranga rekordvietas sasniegšanas, bija likumsakarība – Gulbis izkrita no ranga pirmā simta (101. vieta).
Ne pirmais, ne pēdējais
Par traģēdiju to negribas un nevajag saukt, jo Ernests noteikti nav pirmais, kuram gadījusies šāda ķibele. Atliek paskatīties uz ranga labākā simtnieka sportistiem un var atrast pietiekami daudz neveiksminieku, kuriem vienas sezonas laikā sanākuši smagi kritumi. Šovasar daudzus sajūsmināja zviedrs Robins Sederlings, aizkļūstot līdz Francijas atklātā čempionāta finālam. ATP ranga pirmajā simtniekā zviedrs iekļuva 19 gadu vecumā, bet gada laikā aizkļuva līdz 34. vietai. Nākamā sezona (2005. gads) viņam nebija tik sekmīga. Pēc izcīnītā titula Milānā viņš 13 turnīros pēc kārtas netika tālāk par otro kārtu un tikai divos sasniedza 3. kārtu, kas 2006. gada sākumā rangā deva tikai 100. vietu. Pēc tam Sederlings piedzīvojis kāpumus un kritumus, tomēr šobrīd 25 gadu vecumā ir tikai soli no ranga stiprāko desmitnieka. Argentīnietis Hosē Akasuso 20 gadu vecumā tika līdz 39. vietai (2002. gada izskaņā), bet 2003. gadu aizvadīja ļoti slikti, tāpēc vienubrīd atkrita pat uz 113. vietu. Pagāja vēl pāris gadu, un Akasuso atkal bija zirgā – 2006. gada vidū rangā 20. pozīcija. Arī beļģis Kristofs Vlīgens gada laikā paspējis būt dažādās ranga vietās – 2006. gada izskaņā 30., bet pēc gada jau ārpus simtnieka. Citiem ceļš uz virsotnēm bijis jālauž no jauna savainojumu dēļ. Rumānis Viktors Hanesku 2005. gadā aizvadīja sekmīgāko sezonu un sasniedza 35. pozīciju, bet 2006. gada sākumā zaudēja septiņās pirmās kārtas spēlēs un atlikušo sezonu izlaida savainojumu dēļ. Rangā viņš atkrita pat uz 759. (!) vietu, tomēr atgriezās sacensību apritē un gada laikā atguva vietu labāko simtniekā. 2008. gadā viņš beidzot uzvarēja pirmajā ATP vienspēļu turnīrā, bet šobrīd 28 gadu vecumā ir 28. vietā pasaulē.
Visu rakstu lasiet 25. augusta izdevumā