23. jūlijā gatavošanos jaunajai sezonai sāka Rīgas Dinamo hokejisti. Kopā ar viņiem arī vienīgais mūsu Stenlija kausa ieguvējs SANDIS OZOLIŅŠ.
Turīnā pēc pēdējās spēles teici, ka negribot žurnālistus vairs redzēt, bet pēc trim gadiem Rīgā pats lien uz TV tiešraides skatuves...
– Neatceros, ka Turīnā tā būtu teicis, un uz skatuves pēc savas gribas nelīdu. Tas ir viens no profesionālā sportista pienākumiem – attiecības ar žurnālistiem. Man jābūt jebkurā laikā gatavam atbildēt uz jautājumiem, kas tieši saistīti ar sportu, un šis bija tas gadījums.
Cilvēki ir pārsteigti, ka tu esot ļoti atklāti runājis.
– Esmu tāds, kāds esmu: vienkāršs cilvēks, kuram dažreiz padodas nedaudz uzspēlēt hokeju. Man tāpat ir rakstura mīnusi, liekas, ka pat vairāk nekā pozitīvo īpašību. Ir lietas, par ko man gribētos mazāk runāt, bet, ja uzdod jautājumu, cenšos godīgi atbildēt un nestāstīt visādus brīnumus.
Cik tevi pazīstu, tāds esi bijis vienmēr.
– Pašam par sevi grūti spriest. Sieva Sandra mani daudz labāk pazīst, vēl neesmu iedomājies par kaut ko, bet viņa brīdina: "Tu pat nemēģini tā domāt!"
Kāds bija galvenais iemesls, kāpēc jau pirms gada nepievienojies Dinamo?
– Biju morāli un psiholoģiski noguris no hokeja. Fiziski jutos labi, bet psiholoģiskās spriedzes bija par daudz – vairāk koncentrējos uz apkārtējām lietām nekā uz hokeju. Pēdējie gadi ārpus hokeja man nav bijuši paši vieglākie un bez problēmām. Tas ļoti ietekmēja manu sniegumu un attieksmi pret spēli. Arī pērn gribēju spēlēt, bija piedāvājumi, bet tas nebija tā vērts – pārdzīvojumi, negulētās naktis... Man hokeja spēlēšana vairs nedeva prieku. Viss apkārtējais mani pārāk ietekmēja – baidījos laukumā kļūdīties...
Bet tad jau tu vairs neesi Ozoliņš!
– Centos izpatikt treneriem, skatītājiem, žurnālistiem. Centos izpatikt visiem un pilnīgi pazaudēju savu identitāti. Likās – ja nedarīšu pēc citu cilvēku prāta, viņi iedomāsies, ka esmu iepriekš dzēris vai skraidījis nezin kur apkārt. Tā bija mana dzīves saprašana tobrīd, un es to nevarēju lauzt. Biju pazaudējis prieku spēlēt, un man negribējās iet laukumā. Nevainoju nevienu citu, izņemot sevi, pats sev psiholoģiski radīju tādu stāvokli. Hokejs ir bijis manas dzīves nozīmīga sastāvdaļa, bet tagad tas vairs nav galvenais. Ja 25 gadu vecumā sieva teiktu: vai nu hokejs, vai es un bērni... Skaidrs, ka hokejs. Ja tagad viņa tā prasītu, izvēlētos ģimeni un bērnus. Man ļoti gribas spēlēt hokeju, bet vērtības ir mainījušās.
Vai Normunds Sējējs stāstīja, kā tev būs jāspēlē?
– Uzdevu Normundam daudz jautājumu par treneriem, spēlētājiem, bet galvenais, vai esmu gatavs uzņemties tādu darbu un slodzi, atbildību un vai es varēšu to izdarīt. Bija laiks apdomāties, un bija vajadzīgs laiks, lai sevi pārbaudītu fiziski. Psiholoģiski – grūti pateikt, šodien varu justies ļoti pozitīvs, rītdien būt pavisam pesimistisks, bet esmu iemācījies pasauli un visu, kas notiek apkārt, uztvert citādi. Domāju, ka psiholoģiski esmu gatavs. Garantēt neko nevaru, jo nezinu, kāds būs psiholoģiskais spiediens, bet, prognozējot, kas varētu notikt – ceru, ka ar to galā tikšu.
Kad pirms 18 gadiem brauci uz Ameriku, vai domāji, ka tas būs uz tik ilgu laiku?
– Uz Ameriku! Baigi forši. Nebija nekādu baiļu, nekādu domu – man bija 19 gadi. Tāds dumjš biju. Aizbraucu ar vienu koferīti no vecāku ligzdiņas, neprotot gatavot ēst un mazgāt veļu. Mācēju uztaisīt sviestmaizītes un kartupeļus pacepināt vai uzvārīt cīsiņus. Sadzīves lietās analfabēts, valodu vispār nepratu. Uz citu kontinentu, citā valstī, citā sociālajā vidē. Tagad būtu jāpadomā. Tad – uz priekšu! Es spēlēšu hokeju. Citu domu pat nebija.
Varbūt tas arī nav slikti. Ja briesmīgi filozofēsi, nekad neko neizdarīsi. Vai NHL tu esi pielicis punktu?
– Jā.
Un sasniedzis, ko gribēji un cerēji?
– Esmu sasniedzis pietiekami daudz. Var gribēt septiņus Stenlija kausus. It sevišķi pēc pirmās sezonas Avalanche – nu trīs vai četri kausi tagad būs pēc kārtas, pēc tam gadu izlaidīsim, pēc tam vēl četrus paņemsim. Tāda domāšana tajā laikā bija.
– Nekā sevišķa jau no tā kausa nav – tāds pats kā visi pārējie, Soltleiksitijā nofotografējos...
– Nuu, bleķa bļoda... Tāda liela, bet emocionāli tās vērtību nav iespējams izmērīt. Tas ir kaut kas tāds, kas paliek uz visu dzīvi. Amerikā un Kanādā neviens neprasa, vai esi spēlējis NHL, bet vai tu esi vinnējis Stenlija kausu. Nevienu neinteresē, cik esi iemetis ripu vai cik guvis punktus, bet vai tev ir Stenlija kauss.
Agrākajos laikos bija vienkārši: Helmūts Balderis – Rīgas dinamietis. Kura kluba spēlētājs tu biji?
– NHL.
Viena staļļa, kā Vilnis Baltiņš saka.
– Jā, es esmu spēlējis NHL, mīļākais klubs – Avalanche. Profesionālajā karjerā tie bija vispatīkamākie laiki.
Ja Rīgas 93. vidusskolā kāds pirms 18 gadiem teiktu, ka Ozoliņš studēs...
– Mani aizsūtītu uz Aptiekas ielu pārbaudīt garīgās veselības stāvokli. Tad man bija jāspēlē hokejs! Bet profesionālajā sportā karjera var beigties vienas sekundes laikā. Pirmajā sezonā sarāvu ceļgala saites un ļoti ātri varēju atbraukt atpakaļ.
Fīniksas universitātē biznesa menedžmenta studijās tev ir 21 punkts.
– Vēl 99 kredītpunkti jādabū. Ir grūti. Jāmācās angļu valodā, bet es neesmu nekāds latviešu un angļu valodas lingvists, it sevišķi, kad jāraksta esejas un atstāstījumi un ļoti inteliģenti jāizsakās un jāpaskaidro visas problēmas. Man nav tā, ka sēžos pie datora un uzreiz rakstu kā Hemingvejs! Paiet divreiz vairāk laika nekā amerikānim, kuram angļu valoda ir dzimtā.
Cik tev vajadzēja laika, lai no vienas NHL komandas iejustos otrā?
– Vienu dienu.
Un tagad atpakaļ Latvijā?
– Nedaudz ilgāk. Tur visos klubos viss daudzmaz ir vienādi, mainās tikai spēlētāji, un treneris pasaka, ka darīsim šito, šito un šito.
– Visiem jaunajiem, kas atbrauc uz Dinamo, prasu, vai viņi zina, kas ir Gagarins.
– Gagarins? Saprotams! Kosmonauts. Pirmais cilvēks kosmosā. Bet tā jau var būt. Kad es stāstu, ka man dažreiz patīk klausīties ABBA vai Albano un Rominu Paueri, amerikāņi uz mani paskatās tā, it kā es būtu no citas galaktikas. Kas tie tādi?
Pērn sezonas sākumā un arī pēc tam Dinamo spēlēja pretuzbrukuma hokeju. Vai tu esi gatavs tam?
– Esmu spēlējis dažādās komandās. Kolorādo bija uzdevums gūt vairāk vārtus un otru komandu nospiest. Anaheimā spēlējām pretuzbrukuma taktiku. Elementārs hokejs, par ko daudzi mūs lamāja, – ja ripa mūsu zonā, pēc iespējas ātrāk tā jādabū pāri zilajai līnijai. Treneris labi apzinājās mūsu komandas iespējas, un visi, arī Pols Karija, spēlēja vienu hokeju. Ja negribi tā spēlēt, tevi samainīsim. Vienu gadu sanāca, kad visi ticējām šai sistēmai. Apspēlējām Detroitu, Dalasu, Minesotu, bet Ņūdžersijai zaudējām tikai septītajā spēlē, kaut viņi domāja, ka uzvarēs četrās. Nākamajā gadā palikām lecīgāki un sākām kaut ko izdomāt, netikām play-off.
Cik tu esi fizioloģiski nolietojies?
– Nav tik traki. Pēc sarunas ar Normundu noskrēju savu distanci, apmēram pieci kilometri. Vienmēr pierakstu visus savu vingrinājumus zālē un arī šīs distances laikus. Salīdzināju ar varējumu pirms diviem gadiem. No sava labākā skrējiena atpaliku kādas piecas sekundes, svaru zālē esmu tāds pats kā aizpērn jūlijā, sākot gatavoties Sharks. Vai pietiks mentālā spēka vai, kā krievi saka, čerez ņe mogu... Skrēju un griezu riteni, un izrādījās, ka varu sevi piespiest arī tad, kad vairs nemaz negribas un nāk jau vēmiens.
Tu runā par tādām smagām darba lietām, bet vidējais latvietis domā, ka Ozoliņam nav jātrenējas, viņš iet un spēlē!
– Man talants? Nekad neesmu bijis ātrākais, ne vislabāk slidojošais vai vislabāk laukumu pārredzošais, vislabākais piespēļu atdevējs, man nav pat stiprākā metiena, man nav nekā. Nekā unikāla. Ja cilvēki domā, ka tas ir talants, kas atļauj spēlēt NHL, tad viņi ļoti kļūdās. Talants bez darba ir nepiepildīts talants. Nezinu par citiem sporta veidiem, bet hokejā ar talantu tālu netiksi. Tas ir darbs un darbs, un darbs.
Un smagi strādā visi, Ovečkinu ieskaitot!
– Visi strādā. Ovečkins ir fiziski tik stiprs un Krosbijs tāpat – ne kultūristi, bet stipri kā zemnieki, kas var nest rudzu maisus citu pēc cita.
Aptaujāju tavu pirmo partneri vecajā Dinamo Beresņevu, arī Ciprusu un Kerču, un viņi visi domā, ka tu uzspēlēsi.
– Cenšos sagatavoties, lai varētu uzspēlēt. Zinu, kas man ir jāizdara, lai laukumā justos labi. Par to es neuztraucos, jo zinu, ka izturēšu. Vai varēšu uzspēlēt? Grūti pateikt. Viens pats es visus pretiniekus tāpat neapspēlēšu. Tā ir utopija.
To mēs no tevis arī negaidām.
– Paldies! Esmu ļoti pozitīvi noskaņots, un gan jau laukumā sapratīsimies ar visiem – gan uzbrucējiem, gan aizsargiem. Mums ir daudz laika izrunāt visas lietas. Cik esmu iepazinies ar puikām, būs labi. Saprotams, ka būs grūti. Daudzas spēles būs tādas, kad gribēsies līst zem soliņa vai vilkt maisu uz galvas, lai neviens nepazīst.
Tu varbūt nezini, bet Rīgas publika pērn savējos nevienu reizi neizsvilpa.
– To ir patīkami dzirdēt.
Un tu arī nedosi iemeslu, lai tevi izsvilptu?
– Centīšos! Līdīšu ārā no ādas un, ja vajadzēs, iekodīšu kādam kājā.