Visu pagājušo nedēļu Latvijas hokeja stropā gāja ļoti karsti: katru dienu spēlēt Rīgā taču nepiekrīt tāda kalibra zvaigznes kā Sandis Ozoliņš. 14. jūlijā pl. 19.30 LTV7 plānota Ozoliņa preses konference.
Tiešraidē... Ja nekļūdos, pēdējo reizi sportisti tiešraidē bija 1992. gadā, kad olimpieši atgriezās no Barselonas. Protams, neskaitot "Sporta studiju".
Ceturtdien Denverā Ozoliņš pirmo reizi bija uz ledus un pēc piecām slidojuma minūtēm šķitis, ka viss ir vislabākajā kārtība, bet tad kājas kļuvušas arvien mīkstākas, bet nūja palēnām likusies arvien smagāka un smagāka. Lai arī Sanča darbojies ar sev ierastajām "Eastwood" nūjām, kuras apmēram piecdesmit atvedis sev līdzi uz "Dinamo". Zinātāji jau smej, – pats dārgākais "Dinamo" jaunieguvums sākot ar taupības režīmu. Eiropā šāds "Eastwood" koks maksājot apmēram 150 eiro, bet Sandis Kanādā tos dabūjis pa 100 dolāriem gabalā. Nu esot pārliecība, ka pēc divām trim treniņu nedēļām uz ledus kājas būšot savā vietā, bet pērnruden Ozoliņš pret sevi bija pārlieku kristisks: ja slidošanas testi nav tikpat labi kā 24 gadu vecumā, man tādu hokeju nevajag! Lai arī Maskavas "Dinamo", kas šovasar ar naudu neskopojas, Sandim solījis trīs miljonus dolāru.
Šīs nedēļas laikā dažādās interneta vietnēs hokeja tauta izteikusi sajūsmu par Ozo iespējamo atgriešanos un arī bažas, vai šis eksperiments nebeigsies ar čiku. Optimistu un pesimistu attiecība ir apmēram 4:1 dzīves slavētāju labā. Arī es gribētu viņiem pievienoties.
1. Vecums. 37 gadi vīrietim ir pats sulas laiks, un arī hokejā šāda vecuma kadri nu jau pasen nav nekāda ekstra. Padomju hokejā Viktoram Tihonovam 37 gadus vecais Boriss Mihailovs nebija vajadzīgs, liela daļa jau ap trīsdesmit gadiem tika dēvēti par veterāniem, bet tepat Rīgā mums ir vismaz trīs spoži piemēri, ka šāds vecums nav šķērslis. Helmuts Balderis šādā vecumā debitēja NHL, Mihails Vasiļonoks sāka pēdējo sezonu "Dinamo" vārtos, bet Artūrs Irbe 39. dzīves gadā sargāja Latvijas izlases vārtus Turīnas olimpiskajās spēlēs. NHL Ozo vecuma un vecāku spēlētāju ir gana daudz, turklāt Kriss Čelioss pat 47 gadu vecumā vēl nedomā kārt slidas uz nagliņas. Tātad vecums Ozoliņam nevar būt šķērslis, jo 3. augustā viņam būs tikai 37, turklāt šīs sezonas laikā viņš ir savedis kārtībā veselību.
2. Ozoliņa paaudze KHL. Par Ozoliņa paaudzi lielākoties uzskatām puišus, ar kuriem Sandis kopā spēlējis PSRS un NVS junioru izlasē, pēc tam arī NHL. Pērn KHL itin komfortabli Kazaņā jutās Oļegs Petrovs (1971), Mitiščos – Alberts Ļeščovs (1971) un Igors Koroļovs (1970), Jaroslavļā –Aleksejs Jašins (1973), Maskavas "Dinamo" – Aleksejs Žitņiks (1972), Pēterburgā – Darus Kasparaitis (1972), Čeļabinskā – Andrejs Nikolišins (1973), Omskā – Jaromīrs Jāgrs (1972), Novosibirskā – Andrejs Skopincevs un Dmitrijs Juškevičs (abi 1971), Voskresenskā – Viktors Gordijuks (1970) un Minskā – Igors Ulanovs (1969). Daudzi no viņiem spēlēs arī jaunajā sezonā.
3. Motivācija. Ozoliņš Rīgas vai Maskavas "Dinamo" varēja būt jau pērn, taču, visticamākak, pamatotas būtu runas, ka Ozo ir šļaugans. Pēc pusgada nosēdēšanas Sanhosē "Sharks" rezervē, Sandim ripa un ledus bija pie vienas vietas, un Rīgas "Dinamo" ģernerālmenedžera Normunda Sējēja aicinājumi vilkt mugurā "Dinamo" formu atsitās kā atbalss pret Skaņākalna klintīm. Ne man vajag, ne es gribu... Un labi, ka tā, jo pērnruden Ozo kamiešiem "Dinamo" bija pārlieku smaga nasta. Šoruden Sandis ir noilgojies pēc hokeja un gatavs pierādīt visupirms jau pats sev, ka viņš vēl var.
4. Režīms un atkarības. Pat dažs Latvijas ārsts ir pārliecināts, ka alkoholisms nav ārstējams un, kā par nelaimi, nodzeroties paši pieklājīgākie cilvēki, tie, kas neprot atteikt. Pērnvasar Ozo vēl bija pieklājīgs, taču šī gada laikā tāds vairs neesot. Skaidrs, ka savu labo roku es neliktu ķīlā, apgalvojot, ka Ozoliņš vairs nekad nedzers, taču nebūtu arī prāta darbs Ozo pataisīt par monstru, kurš nevar paiet garām atkorķētai pudelei. 1996. gada jūnijā, kad visa Denvera svinēja uzvaru Stenlija kausā, Ozoliņš ar šampanieti pilno vāzi pie mutes pielika tikai pēc septītās spēles "A-valanche" ģērbtuvē, pārējā laikā ieturot atturībnieka režīmu. Arī pēcāk, kad pie viņa Amerikā uz golfa tūri bija ieradušies draugi, Sandis restorānā viņus tikai konsultēja, kurš vīns labāks, pats izvēloties ūdeni. Skaidrs, ka Ozoliņš (un arī Sējējs!) apzinās savu likstu un līgumā viss ir paredzēts. Taču, vēlot labu Sandim, nevilksim viņu aiz rokas pie pilniem galdiem. Un vispirms tas ir lūgums Guntaram Pastem.
5. Loma komandā. Sējējs rēķinās, ka Sandis būs ne tikai līderis laukumā, bet arī ģērbtuvēs. Komandai ir vajadzīgs šāds pieredzējis mužiks, kurš var pateikt kādu skarbāku vārdu un arī mazināt nevajadzīgu satraukumu. Būtiski, ka pēc rakstura Sandis nav nūģis, spēj pasmieties pats par sevi un sevi arī publiski pašaustīt. Varētu būt ideāls kapteinis. Katrā ziņā daudz būs atkarīgs arī no Sējēja, kurš ir tikai četrus gadus vecāks par Sandi, bet šajā avantūrā vai eksperimentā ieņem arī tādu kā Ozo krusttēva lomu.
6. Treneris. Nav šaubu, ka Jūliuss Šuplers zina Ozoliņa plusus un mīnusus un neveidos piecnieku, kurā visiem skats vērsts tikai uz pretinieku vārtiem, kā tas bija 2002. gada pasaules čempionātā Kurta Lindstrēma laikos, un Ozo pasaules čempionātu atstāja ar mīnus septiņi lietderību statistikas makā. No "Dinamo" iecerētā pirmā piecnieka: Ozoliņš – Sotnieks, Cipulis – Iguldens – Ņiživijs, vismaz divi – Sotnieks un Cipulis – zina, kur atrodas savi vārti, arī nule no Bridžportas "Sound Tigers" dabūtais kanādiešu centra uzbrucējs Maiks Iguldens neaizmirstot par saviem vārtiem. Skaidrs, ka Šuplers no Sanda gaidīs vairākuma izspēli un precīzus metienus pa vārtiem. Dūvijs Vestkots pērn bija labs, tomēr divas ripas 51 spēlē t.s. metošajam aizsargam ir par maz.
7. Līdzjutēji. Jā, tas ir faktors, kas tomēr uztrauc. Līdz šim Sanda spēlēto hokeju lielākoties esam baudījuši virtuāli: viņš varonis NHL, mēs – viņa talanta pielūdzēji Latvijā. Skaidrs, ka ne visās sezonas spēlēs hokejists var rukāt kā pirmrindnieks stahanovietis. Taču šaubos, vai "A-rēnā Rīga" Ozoliņu sagaidīs tāpat kā "Madison Square Garden". NHL sen visiem ir zināms, ka pati štruntīgākā publika ir Ņujorkā, tā atzīst tikai varoņus – uzbrukuma līderi, ripu metēju, vārtsargu –, bet nekautrējas savējos pat izsvilpt. Ņujorkā tas secen negāja arī Sandim. Sandim daudz nav bijis izdevības priecēt skatītājus Latvijā – četras spēles 1996. gada rudenī, kad tauta neticēja, ka var zaudēt Baltkrievijai; divas spēles nākamajā augustā ar baltkrieviem. Taču īstu lidojumu kopā ar Ozo piedzīvojām, kad Sporta pilī 2005. gada 13. februārī atņēmām baltkrieviem Turīnas olimpisko ceļazīmi. Atšķirībā no Ņujorkas un arī Krievijas Rīgas skatītāji savējos neizsvilpj. Vismaz pērn ar "Dinamo" tā bija. Gribas ticēt, ka jaunajā sezonā mēs Ozoliņam varēsim vairāk aplaudēt, nekā izsvilpt.
***
Aigars Cipruss:
"Es domāju, ka Sandis noteikti izturēs. Viņš ir gadu atpūties no hokeja. Pieredze viņam milzīga, aiz muguras gandrīz trīsdesmit treniņu gadi. Varbūt, atbraucot uz Latviju, viņa fiziskā kondīcija nebūs ideāla, bet "Dinamo" nav NHL sistēma, kad tev jau nometnes sākumā jābūt formā. Šeit viņam tiek doti divi mēneši laika, viņš varēs mierīgi sagatavoties un pie visa pielāgoties, apskatīties, kāda ir mūsu tagadējā gatavošanās sistēma. Izturēs, izturēs! Pieredze un meistarība viņam ir ļoti augsta. Zinot viņa sliktās dienas, jau Turīnā Sandis pierādīja, ka viņš arī pēc pauzes ir tas pats Ozoliņš. Es esot konsultējis viņu par nometnēm? Jā, tā vairs nav Kandava, esam auguši kopā ar visu pasauli, gatavošanās sezonai tagad ir pavisam citādāka. Zinot treneri Jūliusu Šupleru un viņa darba sistēmu, tas ir pieņemams un pielāgojams darbs, kurā vari sasniegt labu fizisko stāvokli un neviens tevi netaisās iedzīt kaut kādā bedrē. Tas ir tikai laika jautājums, un iespējas ir ļoti labas. Viss būs kārtībā. Es pie Jūļa esmu spēlējis divas pilnas sezonas un domāju, ka viņš pratīs izmantot Sanda plusus. Sandis ir karalis vairākumā, viņa spēles stils mums ir labi zināms, ar laiku tas kļuvis mobilāks, un viņš tik daudz vairs ar uzbrukumu neaizraujas, bet pieredze un vairākuma izspēle ir tas, kas no viņa jāpaņem. Saprotu, ka NHL un KHL ir atšķirīgi līmeņi, bet, zinot Sandi, viņam tas nebūs nekas svešs. Turklāt "Dinamo" viņam ir sava komanda ar pašu čaļiem, un par iejušanos komandā viņam nav jāuztraucas. Apkārt ir savējie, visi pazīstami, un esmu drošs, ka visam jābūt OK. Par 100 procentiem varbūt ne, jo es saprotu arī negatīvos momentus – gadu nav spēlēts, nezinām, ko viņš pa šo laiku darījis, bet viss ir viņa paša rokās, pašam vien būs sevi jāpierāda un pašam vien būs jāskrien. Svarīgi, ka Sandis grib spēlēt. Turklāt šī gada laikā viņš savedis kārtībā veselību – ceļgalu, tīrījis menisku, rokas locītavu. Tas arī ir liels pluss. Viss būs labi. Tādi spēlētāji ir vajadzīgi, un it sevišķi "Dinamo" klubam, jo uz šo vietu nav jāņem ārzemnieks."
Leonīds Beresņevs:
"Jā, jā es biju Sanda pirmais partneris vecā "Dinamo" aizsardzībā, un mēs sākām ļoti labi. Mums bija piecnieks: Vītoliņš centrā, Sergejs Žoltoks un Griša Panteļejevs pa malām, bet mēs ar Sanču aizsardzībā pamatīgi strādājām. Var teikt, ka es biju šī piecnieka darbaudzinātājs – tā treneris Ēvalds Grabovskis bija izlēmis, ka man kā pieredzējušam jāpalīdz Sandim, un es centos, kā pratu. Vai Sandis klausījās? Jā, jā! Diezgan bieži pārrunājām mūsu sadarbību, kā jāaizsargājas un treniņos bieži dzinām izmisumā pret mums spēlējošos Beļavski, Fanduļu un Boldaveško, ar Maticinu un Grigorjevu aizsardzībā. Viņi pret mums izmēģināja vairākuma izspēli, un šad tad viņiem bija jāizmet ripa ārpus laukuma... (Veselīgi smiekli.– J. M.). Man tas bija ļoti labs laiks, atceros ar lielu prieku, man tad jau bija pāri trīsdesmit – 33 vai 34, bet viņi 18 –19 gadus veci, centīgi. Atcerējos savu ienākšanu "Dinamo", kad man daudz palīdzēja un priekšā teica maiņas partneris Krikunovs. Partnera teiktais tiek pieņemts labāk nekā trenera vārdi. Atcerējos, kā es jutos kā jauniņais, un vēlāk centos palīdzēt Sandim un pārējiem jaunekļiem. Vai Sandis tagad "Dinamo" labi spēlēs? Zinu, ka tā būs. Es viņam ticu, viņš var. Nevajag skatīties uz viņa gadiem. Sanda pieredze un meistarība vēl daudz ko var dot hokejam, it sevišķi Latvijas hokejam un Rīgas "Dinamo" – 15 sezonas NHL, septiņas reizes spēlējis NHL zvaigžņu mačos. Viņš "Dinamo" dos lielu labumu. Jā, es arī zinu, – daudzi netic, ka Sandis nopietni trenējas, jo spēlē viņam taču viss it kā iznāk ļoti viegli. To, ka viņš prot strādāt, zinu no Latvijas izlases laikiem – treniņos Sandis sevi izdzen līdz spēku izsīkumam. Un tas arī būs labs piemērs pārējiem dinamiešiem, kā ir jāstrādā. Nebiju Sandi treniņos redzējis vairākus gadus, bet, kad ieraudzīju, kā viņš 30 un vairāk gadu vecumā trenējas... Citādi nemaz nedrīkst būt, ja gribi spēlēt NHL. Es biju patiesi priecīgs, kad uzzināju, ka Sanča spēlēs Rīgas "Dinamo". Es kā treneris Sandi savā komandā ņemtu vienmēr. Arī pirms Turīnas bija pārmetumi, ka nevajag, bet es Sandi pazīstu jau no jaunības laikiem un zinu, ko viņš prot un var. Latvijas izlasē viņš bija neaizstājams."
Aleksandrs Kerčs:
"Man nemaz nav šaubu, ka Sandis "Dinamo" vēl parādīs, kur vēži ziemo, un parādīs sevi no vislabākās puses. NHL līmenis tomēr ir ļoti augsts, un Sanča tur spēlējis ilgi, bijis līgas zvaigzne un vienīgais no mums izcīnījis Stenlija kausu. Viņam aiz muguras ir ļoti liela pieredze, meistarības arī gana, un esmu pārliecināts, ka Sanča būs viens no "Dinamo" līderiem. 37 gadi hokejistam nav nekāds vecums, to es varu spriest arī pēc sevis. 37 gados es vēl spēlēju pasaules čempionātā un arī Baltkrievijas čempionāts pagājušajā sezonā man nekādas raizes neradīja, lai arī man jau bija 41 gads, bet, sezonu beidzot, jau 42. Pērn Baltkrievijā spēlēt man bija ļoti viegli, un es gatavojos to darīt arī nākamajā sezonā. Gatavojos, tikai nav komandas, kur spēlēt... Ja hokejists sevi uztur kondīcijā un nav veselības likstu, var spēlēt arī 45 gadu vecumā. Sandim ir ļoti liela trenētības bāze, bet, gadiem nākot klāt, galvenais ir veselība un lai netraucētu vecās traumas, jo tad arī jaunas iet secen. Es ģērbtuvēs vienmēr esmu jautrs un Sanča ir tāds pats. Ar humoru viņam viss ir kārtībā, un šādi cilvēki komandā ir ļoti vajadzīgi. Labi atceros spēli Soltleiksitijā ar Slovākijas izlasi, kad mača gaitā zaudējām ar 3:6, bet beigās izvilkām 6:6. Sandis bija mūsu svarīgākais spēlētājs, atdeva četras piespēles un nevienu brīdi nepārstāja ticēt, ka šo maču varam izvilkt. Ģērbtuvēs mierināja jaunākos hokejistus, un mēs laukumā gājām bez panikas. Komandai viņš ir ļoti vajadzīgs, jo pēc rakstura un spēles ir vadonis. Ja Čelioss NHL varēja spēlēt 47 gadu vecumā, kāpēc gan lai mēs šaubītos par Ozoliņu! "Dinamo" kreklu ar astoto numuru vēl nopircis neesmu, ceru, ka Sandis man to uzdāvinās. Lai viņam veicas!"