Jau kādu mēnesi hokeja fani un tie, kas sevi uzskata par tādiem, ņurd, ka Rīgas "Dinamo" ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs guļ. Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas klubi savāc vienu labu leģionāru pēc otra, bet no "Dinamo" nometnes ne čiku, ne grabu.
Vienubrīd gan bija neliela informācijas noplūde, taču beigu beigās droši vien no nosauktajiem sešiem potenciālajiem dinamiešiem dabūsim tikai divus.
Toties Sējējs šovasar ir izdarījis to, kas neizdevās pērn: pēc "Sporta Avīzes" rīcībā esošās informācijas, Rīgas "Dinamo" vadība ir vienojusies ar Sandi Ozoliņu par visām līguma detaļām un šonedēļ 1996. gada Stenlija kausa ieguvējs ierodas Rīgā. Ne jau lai atpūstos un plītētu, kā tas bijis daudzos iepriekšējos gados, bet lai kopā ar "Dinamo" gatavotos jaunajai KHL sezonai. Sanda aģents – kolorītais Pols Teofanuss gan bildis, ka tik augstas klases meistaram kā Ozoliņam nekāda kopus gatavošanās neesot nepieciešama un viņš varētu piepulcēties "Dinamo" kādu pusotru nedēļu pirms sezonas sākuma, taču Ozoliņš sev atlaides neprasa. Vienīgais: treniņprocesā nekāda basketbola, futbola, regbija vai tautas bumbas. Tas ir risks Sanda kāju saitēm, un kopš 1993. gada viņš spēlē tikai vienu sporta spēli – hokeju. Un, protams, arī golfu, jo tur ar nūju pa saitēm nevar dabūt, bet tik tizls jau arī viņš nav, lai golfa laukumā neredzētu, kur likt kāju.
Dabūt Ozoliņu uz Rīgu – tā vispirms bija Sējēja iniciatīva vai apsēstība, ja jums tā labāk tīk. Normunds savu makšķeri Denverā bija izmetis jau aprīlī, bet 2. jūlijā lielā zivs bija nocopēta. Sandis bija izlēmis, ka Amerikā un NHL vairs nespēlēs un viņa iespējamā atgriešanās varētu notikt vienīgi kāda kluba trenera, konsultanta vai līdzīgā ampluā. Visticamāk – Kolorādo "A-valanche" klubā, kur tā prezidents Pjērs Lakruā izpalīdz visiem 1996. gada Stenlija kausa ieguvējiem. Lakruā kā ģenerālmenedžerim tā bija lielā zvaigžņu stunda, un viņš savējos neizmirst.
Visā Ozoliņa un "Dinamo" sāgā nozīmīga, ja ne pati lielākā loma bija viņa ģimenes lēmumam. Sanda sieva un abi dēli visu nākamo sezonu dzīvos bez ģimenes galvas klātbūtnes, jo puikām jāiet skolā. Sākumā arī pašam hokejistam bija jātiek skaidrībā, vai viņš vēl ir derīgs hokeja spēlei. Ar galvu un rokām viss būtu kārtībā – tās vai nu ir, vai nav, bet Ozo bija jāpārliecinās, vai viņš var izturēt funkcionāli. Testi rādot, ka var! Bet kā gan lai nevarētu, ja viņš sevi uzturējis kondīcijā – slēpojis, skrējis krosus, spēlējis golfu, bet pēdējos divus mēnešus rāvies arī pa svaru zāli. To, ka kaujas svars būs, šaubu nebija, bet vajadzēja arī, lai masa (tauki?) pārvērstos muskuļos. Ozoliņš, kā tas profesionālim klājas, savedis kārtībā arī savu veselību – bija neliela rokas skrimšļa kaite, nu pēc operācijas viss esot štokos.
Skaidrs, ka Ozoliņš nav vairs nekāds zaļoksns jauneklis, kuram jūra līdz ceļiem, taču hokejam joprojām fertilajā vecumā. 3. augustā Sandim būs tikai 37. Tiem, kas saka – jau, atgādināšu, ka kāda cita Latvijas hokeja zvaigzne Helmūts Balderis 37 gadu vecumā debitēja NHL, turklāt viņš to izdarīja pēc četru gadu nespēlēšanas. Kāpēc gan lai Ozoliņš pēc vienas izlaistas sezonas nevarētu spēlēt? Raksturs un griba taču ir. Pirms Turīnas olimpiskajām spēlēm Latvijā arī netrūka Neticīgo Tomu, bet Itālijā Sandis bija olimpiskā formā. Tāpat kā pirms četriem gadiem Soltleiksitijā, kad ieradies uz vienu spēli (fui, divkosīgais NHL!), būtībā uztaisīja maču ar Slovākiju – 6:6. Četras no sešām ripām slovāku vārtos ielidoja no Ozoliņa piespēlēm. Lai arī Soltleiksitijā slovākiem parādi nekomandēja Jūliuss Šuplers, gan jau hokejisti viņam vēlāk pastāstīja, kurš bija viņu olimpisko sapņu kapracis.
Nav būtiski, kāpēc čiks vien iznāca no pērnvasaras sarunām starp "Dinamo" un hokejistu. Ozoliņam, iespējams, bija morālās paģiras pēc pussezonas nosēdēšanas Sanhosē "Sharks" rezervistos, taču laiks dziedējis šo brūci un zinoši ļaudis teic, ka Ozo–08 un Ozo–09 ir divi dažādi cilvēki – Sanda vērtību skalā parādījusies jauna iedaļa.
Jāpaslavē arī "Dinamo" "resnais gals" un jo sevišķi ekpremjers Aigars Kalvītis. Vienubrīd bija variants, ka Sandis gan būs Rīgā, bet tikai dažas reizes sezonā – Pēterburgas SKA formā. Tika dabūts Ozoliņa klasei pienācīgs finansējums, kāds – gan jau būs arī informācijas noplūde ciparu spēlē, bet vairāk par miljonu esot. Latos, rubļos, eiro, dolāros vai šekeļos – to ziņu atnesošais putniņš nenodziedāja.
Skaidrs, ka Ozoliņš riskē un viņa atgriešanās "Dinamo" ir eksperiments ar lielo burtu. Būtībā viņš "Dinamo" atgriežas pēc... 20 gadiem. Kad 1991. gada janvārī pasaules junioru čempions NVS izlases sastāvā devās uz Ameriku, viszinošie hokeja speciālisti teica, ka drīz viņš būšot atpakaļ. Nu, re! Nepagāja i ne cara armijas zaldāta dienesta laiks... Mūžīgie noliedzēji jau ķērc, ka Rīgas lepnākie krogi nu dižķibeles laikos atkal tikšot uz zara. Klients esot jau ceļā. Ka tik kroģeriem neiznāk vilties! Jā, 1996. gada vasarā 24 gadus vecais Ozoliņš varēja uz Nagano olimpisko spēļu izšķirošo kvalifikācijas spēli ierasties ar alus pudeli rokās. Zinoši ļaudis teic, ka nu tam pielikts punkts un šā gada laikā Ozoliņš kā cilvēks esot krietni audzis. Galu galā, ja jau viens Baltezera iemītnieks – Raimonds Pauls varēja aizsiet mezglu, kāpēc gan lai to neizdarītu vēl viens baltezerietis?
Kāda varētu būt Ozoliņa loma atdzimušā "Dinamo" otrajā sezonā? Pirmkārt, tas ir liels pluss mārketinga jomā, jo Latvijā nemaz nav tik daudz ļaužu, kas savām acīm bez TV starpniecības būtu redzējuši pilnbrieda Ozoliņu, hokeju spēlējot. Un tad ir vienalga – krīze vai dižķibele, bet tāds meistars ir jāredz. Acīmredzot uz Ozoliņa krekla jābūt arī kapteiņa uzšuvei, ja vien pats hokejists nav kategoriski pret to un viņam tas netraucē parādīt vislabāko hokeju. Droši vien Ozoliņš būs arī spilvens starp Latvijas pašmāju spēlētājiem un ārzemnieku leģionu. Pērn vismaz sezonas sākumā "Dinamo" nebija neviena, kas ierādītu ārzemju zvaigznēm viņu vietu. Ozo to var, jo viņam ir autoritāte. Pēc pārrunām ar "Dinamo" ģenerālmenedžeri Normundu Sējēju uz Rīgu brauc arī divi nu jau bijušie Sanhosē "Sharks" spēlētāji, Sandis abus redzējis sev blakus, un tas nevar būt kaķa pirkums maisā. Lai arī līdz pirmajai spēlei vēl ļoti daudz laika, Ozoliņam atvēlēta vieta pirmajā aizsargu pārī, kur viņa partneris būs tas pats aizsargs, kurš pasaules čempionātā Bernē ļoti labi sapratās ar Kārli Skrastiņu. Proti, Krišjānis Rēdlihs.
Helmūts Balderis: "Man grūti pateikt, kā Sandim varētu veikties. Es nezinu, kādi būs viņa partneri, kādas funkcijas un loma komandā paredzēta. Ja komanda pratīs to izmantot un viņu liks spēlēt vairākumā, atdeve var būt liela. Dod, Dievs, lai Sandim viss izdodas! Būs interesanti paskatīties. Man šajā vecumā liktenis deva iespēju izmēģināt spēkus NHL – trenētības bāze bija pamatīga, toreiz hokejs bija citādāks nekā tagad, tas tevi turēja, un arī treneri tad bija citādāki. Fiziski grūti man NHL nebija, bet tad sākās traumas... Sandim aiz muguras ir liela bagāža, laba trenētība, un es tikai varu novēlēt, lai viņam izdodas."
Pirms kāda laiciņa jau rakstīju, kāds ir Latvijas pašmāju pienesums "Dinamo". Šobrīd komandas sastāvā no pērnās sezonas ir aizsargi Krišjānis Rēdlihs, Georgijs Pujacs, Rodrigo Laviņš, Oļegs Sorokins, Kristaps Sotnieks un Guntis Galviņš, kā arī Jēkabs Rēdlihs, vārtsargi Edgars Masaļskis, Ervīns Muštukovs un, iespējams, arī Sergejs Naumovs, uzbrucēji Aleksandrs Ņiživijs, Mārtiņš Cipulis, Ģirts Ankipāns, Miķelis Rēdlihs, Armands Bērziņš, Lauris Dārziņš, kā arī Jānis Straupe, Gints Meija, Ronalds Cinks, Toms Hartmanis un Sergejs Pečura. Pērnās sezonas leģionāri – Marks Hartigans ir Maskavas CSKA, Dūvijs Vestkots – Minskas "Dinamo", Filips Novāks – Jekaterinburgas "Automobilist". Iespējams, ka "Dinamo" paliek arī Marsels Hosa un Mets Elisons, bet daudz tuvāk nekā pērn "Dinamo" ir Jānis Sprukts. Nav nemaz slikta komandiņa!