Latvijas hokeja jauno talantu Kasparu Daugaviņu satieku Mežaparkā, taču triju pasaules čempionātu dalībnieks nevis peldas Ķīšezerā vai burā ar laivu, bet dakterē plecu.
Uz aci šķiet novājējis, mati īsi, ar moderniem bārdas rugājiem, un no lielāka attāluma pat Kasparu var sajaukt ar Krišjāni Rēdlihu. Garākā sarunā kopā neesam bijuši pusotru gadu, taču šķiet, ka Daugava vairs nav tik straujš un neaprēķināms kā pirms U20 čempionāta. 21 gads, no kuriem pēdējie trīs aizritējuši
Kanādā, nav vairs nekāds puišeļa vecums.
Normāli cilvēki Ķīšezerā braukā ar laiviņām un atpūšas, bet ko tu, Kaspar, te dari?
– Es arī atpūšos, tikai mazliet savādāk – nāku pie dakteriem, salaboja man plecu, lai vasaras beigās es varētu pamatīgi trenēties. Pleca dēļ divus mēnešus neko neesmu darījis, pagaidām rit tikai rehabilitācijas process.
Kas tavam plecam bija par vainu?
– Kapsulai bija nolūzis kauls, to pieskrūvēja atpakaļ. Bija diezgan smagi – spēlējot kā bija kāds trieciens, tā roka "lidoja" ārā, it sevišķi no aizmugures, un kādu laiku nevarēju kārtīgi uzspēlēt.
Labais vai kreisais plecs?
– Kreisais.
Gar kuru pusi tu slido gar apmali?
– To tā nevar pateikt, jo jāslido pa abām malām, bet vairāk jau iznāk pa kreiso. Bet tas, pa kuru malu spēlēju, pleca sāpes neietekmēja.
Vai pretspēlētāji zināja par tavu likstu?
– Kāds varbūt zināja, kāds – ne, bet šādas traumas ir daudziem. Paspēlēt jau var, bet, ja roka "izlido", pāris minūtes ir sajūta it kā plecā būtu iedurts nazis, tad sāpes pāriet un tu spēlē tālāk. Skaidrs, ka tas traucē, bet, lai kāds slidotu garām un speciāli sistu pa manu plecu, tā nebija.
– Savulaik Rīgā ar plecu mocījās Pēteris Skudra, un itin bieži laukumā dabūja doties Jānis Kvēps, lai ievilktu roku atpakaļ.
– Ir spēlētāji ar šādām nelaimēm, un tās ir baigās sāpes, bet man viss pats atleca atpakaļ. Pāris minūšu sāpes un uzpampums, bet man bija tā, ka visu laiku roka "lidoja" ārā. Un tas beidzot bija jāsataisa.
Cik ilgi jau ārstējies un kur tevi operēja?
– Mani tepat Latvijā operēja dakteris Andersons, tad mēnesi bija mājas režīms, tagad kādu nedēļu jau notiek rokas ielocīšana", un vēl kādu pusotru mēnesi tas turpināsies. Tikai pēc tam varēšu iet uz ledus.
Vai Latvijā operāciju taisīji tāpēc, ka zināms ārsts un varbūt arī lētāk nekā Kanādā?
– Man jau bija plānota operācija Kanādā, tāpēc arī neatbraucu uz izlases treniņnometni. Sezona man beidzās 10. aprīlī, varēju lidot uz Rīgu, bet solīja, ka tūdaļ pēc sezonas beigām mani operēs. Pirmajās dienās parasti ir visādas sapulces, nosēdēju nedēļu, nākamajā nedēļā būšot tikšanās ar ķirurgu, bet viņš bija aizlidojis uz U18 pasaules čempionātu, kad ieradās, tā jau man bija trešā brīvā nedēļa, bet operāciju solīja tikai pēc pusotra mēneša – bija rinda... Varot gaidīt, ka varbūt kāds atteikšoties. Izlēmu, ka nav jēgas nīkt Kanādā, klubs vēl meklēja, vai nav iespējams operāciju taisīt Otavā, bet dakteris Andersons solīja, ka atradīšot laiku. Klubs piekrita...
Otava arī maksā par operāciju?
– Jā, tas bija viņu lēmums, lika man uzzināt, vai būs dakteris, kādas izmaksas. Andersons uzrakstīja visu, kas tika darīts, un tas tiks nosūtīts Otavas dakteriem.
– Mums no okeāna šī krasta ir grūti spriest, kā jūs Amerikā un Kanādā spēlējat. Vienīgais rādītājs tad ir statistika un tas, ko par jums raksta kluba mājas lapā vai turienes avīzēs. Tev savukārt Viesturs Zariņš ir gandrīz vai kā personīgais žurnālists. Sezonā ir tomēr pamaz informācijas.
– Jo tas jau nav NHL, kur var dabūt plašu statistiku un var skatīties katru spēli.
Bet tavas līgas spēles taču internetā var skatīties?
– Internetā var skatīties jebkuru līgu – juniorus un AHL, bet informācija nav tāda, kā gribētos. Arī statistikā tas ir tikai gols, piespēle un plus vai mīnus. Tas nav kā NHL, kur fiksē spēles laiku un metienus pa vārtiem. Kaut ko var spriest arī pēc statistikas. Ja tu nevari vispār neko iemest...
...tad neesi nekāds uzbrucējs!
– Jā, bet tad arī jāzina, kāds laukumā ir bijis uzdevums. Pērn varbūt nebiju tik labā formā, bet pēc punktiem viss gāja no rokas, metu garām vārtiem, bet ripa kaut kā tomēr iekrita vārtos, šogad bija otrādi. Uz nometni atbraucu ļoti labā formā, labi notrenējos, visi bija apmierināti, arī Binghemptonas "Senators" nometnē viss bija forši, bet tad treneri izdomāja mani ielikt ceturtajā maiņā kopā ar diviem kaušļiem. Es nesūdzējos, biju taču jaunākais komandā, pirmo gadu, un treneris man uzreiz pateica, ka ceturtajā maiņā esmu tikai tāpēc, ka jaunais. Trešdaļā divas trīs reizes laukumā tiku, citreiz arī tikpat daudz pa visu spēli. Savu darbu darīju – skrēju un sitos, varbūt pret mani arī nopelnīja kādu noraidījumu. Vairākumā gan laukumā netiku ne reizi, bet AHL visi tie punktu un piespēļu līderi pamatražu savāc, spēlējot vairākumā. AHL piecatā pret pieciem tiek iemests ļoti maz ripu, ir tikai sišanās līdz brīdim, kad ir noraidījums. Savu darbu darīju, treneris par mani nesūdzējās, bet tikt augstāk bija neiespējami. Trešā mums bija spēka uzbrucēju maiņa, kurai pamatuzdevums neitralizēt pretinieku līderus, bet pirmajās divās maiņās bija ļoti labi spēlētāji un tikt tur bija grūti. Divus golus iemetu, ir arī viena piespēle, bet AHL es maz spēlēju – tikai kādas divdesmit spēles. Grūti bija tas, ka tu iemet golu, bet nākamajā dienā vispār nespēlē. To es nesapratu.
Ar tevi vispār nerēķinājās?
– Rēķinājās, ka esmu jaunākais un man nebūs līdera lomas. Solīja, ka nākamajā sezonā būšot pavisam kas cits, tagad jāsadakterē roka un nopietni jāgatavojas sezonai.
Es atkal griežu filmu atpakaļ. Pērn pasaules čempionātā Helifeksā tu nenospēlēji, pēc trim mēnešiem ārā no AHL – cilvēki jau sāka melst, ka ar Daugaviņu ir cauri, ja viņš nosūtīts atpakaļ uz junioru līgu... Lai viņš tur arī mīcās!
– Helifeksā ar Slovēniju nospēlēju labi, izrāvos un nopelnīju, lai Saša Ņiživijs iemet bullīti – spēle it kā aizgāja. Citreiz no malas jau to melno darbu neredz.
Bet statistikā nulles...
–...un tevi noraksta. Tas nav tik daudz jāņem vērā. Kamēr esi jauns, ir jāsitas un jācīnās. Ja būsi komandas pirmajā – vairākuma maiņā, no tevis arī prasīs. Ja arī tad tu nevarēsi, ir cita runa. AHL es biju ceturtajā maiņā, bet, kad vienā mačā nospēlēju otrajā maiņā, uzreiz bija gols un piespēle. Bet pēc tam septiņas spēles pēc kārtas mani vispār neuzlika.
Aizstāji kādu no savainotajiem?
– Jā, abus partnerus uz otro maiņu bija grūti likt – katram 130 kilogramu svars un lielas rokas, lai pakautos. Treneris teica, ka esot malacis, bet savainotais spēlētājs izveseļojās, atbrauca vēl viens jaunais, un es septiņas spēles skatījos no tribīnēm. Vaicāju trenerim, vai sēžu sliktas spēles dēļ – nē, viss esot kārtībā, taču viņš jau iepriekš man esot teicis, ka es esmu jaunais... Es arī ar šādu situāciju nebiju apmierināts, sezona nebija pati labākā. Bija spēles, kad bija izdevības iemest, taču iznāca divas štangas un metiens garām vārtiem. Ja savu iespēju neizmanto, tas atkal ir maziņš mīnuss. Bet galvenais ir cīnīties un nepadoties, katru dienu būt formā, treniņos pamatīgi kapāt, un to jau kāds vienmēr ieraudzīs. Ja ne tava organizācija, varbūt kāds cits klubs kā Mārčam Karsumam. Viņš AHL katru gadu vilka savu komandu, bet uz Bostonu neņēma. Kāpēc neņēma – to neviens nezina. Bet Mārtiņš sevi pierādīja, un atradās citi skauti, kas viņu pamanīja.
Visu rakstu lasiet 22. jūnija izdevumā