Latvijas junioru hokeja izlases galvenais treneris Andrejs Maticins vēl vecā "Dinamo" laikos bija cilvēks ar savu galvu, kurš neskrēja pakaļ pūlim.
Drīzāk jau Maksis lietas sakārtoja tā, ka hokeja ļaudis sekoja viņam. Arī Latvijas izlasē, kur viņš bija t.s. vecāko padomē. Viņdien satieku diezgan niknu Maksi – Rīgas hokeja pārraugi graujot galvaspilsētas hokeja piramīdu.
– Andrej! Lasu un klausos, ka Rīgā tiek intensīvi meklēti spēlētāji jaunām komandām. Un ne jau 2002. vai 2000. gadā dzimušajiem, bet 1990., 1991.gadam un tā līdz 1995. gadam. Ko tas nozīmē?
– Tiem, kas nezina, paskaidrošu, ka mums ir t.s. sporta klubs "Rīga", un acīmredzot ekonomiskās krīzes dēļ Rīgas hokeja vadoņi izdomājuši taisīt reorganizāciju.
– Revolūciju?
– Jā, un tas viss izskatās tā: ejam uzbrukumā, bet patronu nav... Kam un kāpēc tas vajadzīgs, neviens sakarīgi izstāstīt nevar, bet davai taisām revolūciju! Skaidrs, ka valstī ir finanšu krīze un tā tiek izmantota kā iegansts, lai apvienotu vairākas komandas – LSPA, "Rīgu 18", "Profu", "Rīgu/Latvijas bērzu "92" un tā līdz pat 1995. gadam. Kur es šajā reorganizācijā redzu mīnusus? Vienu jauku dienu mums vesels pulks pusgatavu hokejistu būs uz ielas, un katrā vecumā būs viena vai divas komandas; mēs spēlēsim kā kādreiz VDR – 18 reizes Berlīne spēlēja ar Veisvaseru... Jau tagad mēs U20 un U18 izlasēm kadrus vācam tikai no trim komandām, bet, šādā tempā apvienojot, pēc pāris gadiem nevarēsim nokomplektēt pat junioru un jauniešu izlases. Redzot, ka Latvijā nav perspektīvas, kāds beigs spēlēt, citi aizbrauks uz ārzemēm. Bet mēs to nevaram atļauties! Neesam jau Krievija, kur simts pilsētās ir pa jauniešu komandai. Lai kādi arī būtu mūsu puiši, mums viņi hokejā ir jāpietur līdz pēdējam: no desmit neperspektīviem beigu beigās viens vai divi kaut ko hokejā var sasniegt. Un runāt, ka kāds 15 gadu vecumā ir ļoti perspektīvs, bet otrs – 18 gados neperspektīvs. ir absolūts absurds. Neviens nevienam nav devis tiesības šādi spriest – visi viņi ir perspektīvi, tikai nav zināms, kad kurš izplauks un vai treneriem pietiks pacietības viņus visus vilkt uz priekšu. Ne jau visi uzreiz spēlēs izlasē vai tiks NHL, kā domā bērnu vecāki, krietni sarežģījot darbu treneriem.
– Jauno hokejistu vecāki allaž bijuši tie, kas visvairāk jauc gaisu.
– Lai viņi runā, kurš treneris labāks, kurš sliktāks, taču tikai treneris redz, kas kuram hokejistam nepieciešams. Tā ir viena no Latvijas hokeja lielākajām nelaimēm, ka vecāki jaucas iekšā mūsu darbā.
– Tu gribi teikt, ka šad tad uzrodas pa kādam pusbagātniekam, kurš ap savu dēlu nu veido šo superkomandu!
– Jā. Ir mums hokejā bērnu vecāki, kam ir gana daudz naudas vai arī augsts stāvoklis sabiedrībā un pēc kuru latu straumes tiek mēģināts radīt sistēmu. Un tas ir pilnīgi nepareizi. Treneriem ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka tā nedrīkst darīt. Būt par hokeja treneri šajos laikos nav viegli: ja vienreiz būšu atļāvis, lai man kāpj uz galvas, tā tas arī turpināsies, bet nevienam nav noslēpums, ka no šādas darbošanās jēgas ir maz. Un viss ātri mainās. Ja šodien kāds ir perspektīvs, tad rīt viņš tāds jau var vairs nebūt. Jo neperspektīvais būs izaudzis, fiziski nobriedis un apdzīs ātraudzīti.
Šādu piemēru tepat Rīgā ir ļoti daudz. Viens 15 gadu vecumā jau spēlē pie večiem, kā hokejists jau ir izaudzis un diemžēl vairs neprogresē, bet otrs bija 1,60 m, nu izaudzis līdz 1,90 m, fiziski talantu panācis un nu jau apdzinis arī hokeja prasmē. Jo ātraudzis bieži vien laurus plūcis tikai ar ātrumu un spēku. Savā hokejista dzīvē esmu daudzus šādus spēlētājus redzējis un pat "Dinamo" tuvumā.
– Kā Vasilijs Tihonovs, kurš 15 gadu vecumā izturēja tās pašas treniņslodzes, ko "Dinamo" pamatsastāvs, bet līdz lielajam hokejam tā arī netika.
– Bez akcelerācijas ir arī otrs moments: šis jaunais talants jau sapratis, ka visu prot, bet centīgais viņu pagriezienā apdzen... Kāpēc šobrīd ir jāceļ trauksme? Lai neiestigtu pašapmierinātībā! Juniori elites grupā, jaunieši arī, nacionālā izlase pasaules čempionātā dabūja 7. vietu, taču man nezin kāpēc ir sajūta, ka esam sasnieguši augstāko punktu, un, ja nebūsim gatavi to noturēt, tad kritiens var iznākt ļoti sāpīgs. Tāpat kā Latvijai šobrīd – dzīvojām kā nieres taukos un reti kuram ienāca prātā, ka var būt tā, kā ir šodien.
– Gribu tev uzdot šādu jautājumu: cik mums Rīgā ir hokeja klubu?
– ... (Maksis bubinoši smejas.) Ir sporta klubs "Rīga" un "Prizma/Pārdaugava", un vairāk klubu nav. Par Liepāju negribu neko teikt – tā ir valsts valstī, bet Rīgā ir tikai divi klubi, un viens no tiem, sporta klubs "Rīga", ar savām rokām žņaudz nost savus bērnus. Pilnīgs absurds! Un neviens man klubā nevar paskaidrot, kāpēc...
– Arī Ļeņins 1917. gadā bija pārliecināts, ka padarīs cilvēkus laimīgus.
Visu rakstu lasiet 16. jūnija izdevumā