Mūs vienkārši iemeta Daugavā..

Ir tāda anekdote... Rīga. Uz Akmens tilta – paprāvs ļaužu pūlis. Visi skatās Daugavā, kur kāds izmisīgi plivinās ar rokām pa gaisu. Tātad slīkst. Te pēkšņi kāds jauneklis ielec upē un izglābj slīkstošo.

Tauta uz tilta sauc: "Varonis, varonis, varonis!" Bet politehniskā institūta students, kuru nu visi iecēluši varoņa kārtā, pie sevis murmina: "Un ko tad jūs būtu darījuši, ja jūs iegrūstu Daugavā?".

Līdzīgas sajūtas man radušās Šveices galvaspilsētā Bernē. Nu nav Matulis un Zembergs nekādi varoņi! Mūs vienkārši iemeta Daugavā... Kā tas notika? Elementāri, Vatson! Pirms katras spēles pie Latvijas žurnālistiem ierodas izlases otrais treneris Harijs Vītoliņš un izstāsta, kā komanda spēlēs. Par to Harim milzu paldies, jo trešdaļa raksta no viņa stāstītā jau gatava. Haris ir normāls kēkss un, ja vien rodas vajadzība, izjokos pat telefona stabu, bet apjukušu žurnālistu noteikti garām nepalaidīs. Nu, lūk. Haris, smaidot stāsta, kā mēs tos banku svensonus: no priekšas, pakaļas, sāniem. Kas mani raustīja aiz mēles apjautāties, vai mēs varēsim smaidīt arī pēc spēles? Netīši pats biju pieteicies par bezmaksas šašliku šajā hokeja fiestā. "Ja pēc spēles mēs smaidīsim, tad Janka visiem uzsauc pa dzērienam!" bez manas piekrišanas nākotnes ainu iezīmē Vītoliņš. Bet Zembis, nelietis, vēl piemet šašlika cepjamajam ogles: "Ja jūs uzvarēsiet, mēs abi ar Matuli nodzenam matus uz nullīti..."

Ko lai daru? Brēkt, ka mati dārgāki par dzimteni? Uz kopējā hahaha fona atļāvos vien piebilst: lai Zembis uz nullīti griež augšā, es – apakšā... Lai gan mūsu pulciņš nebija tik liels, pēc spēles izrādījās, ka visi dzirdējuši mūsu apņemšanos, bet es, paskatījies uz Zembi, jutos smagi piekāsts: Māris vakarā tāpat bija gribējis atbrīvot savu gudro galvu no šīs savas maza cālēna pūkas. Pārradies savā mājvietā, Zembis tā arī izdarīja. Un nu lūr uz mani... Varot palīdzēt. Ieraugot viņa skujamaparātu, bija lielas bailes laist klāt pie piesolītās vietas, taču – solījums jātur.

Pirmo vālu cirpumā veicu pats, smalko piefrizēšanu uzticēju Zembim. Laikam jau izskatījāmies skaisti, jo parasti mani neviens fotografēt negrib, bet šoreiz vannasistabas šaurajās durvīs spaidījās viss pasaules čempionātā akreditētais Latvijas fotogrāfu korpuss. Un tad vēl plaša intervija TV3. Ko gan pohujistu partijas biedrs neizdarīs pirms pašvaldības vēlēšanām, lai tiktu zilajos ekrānos? Vienu gan varu apzvērēt: procedūras laikā bijām pie pilna saprāta, un alkohola īpatsvars manās asinīs bija 0,00 promiles. Ja vien atkal kāds "mērītājs" nevaukšķēs kā dakteris Dannenhiršs. Vai Hannendiršs. Uzvārdu esmu piemirsis, jo tas notika pirms 31 gada slimnīcas infekcijas nodaļā. Uz manu jautājumu, kad būšu izārstēts no dzeltenās kaites, Dannenhiršs vai Hannendiršs atbildēja: "Tev, Matuli, ir liels alkohola fons..."

Tiem, kas skatījušies, kā mēs ar Zembi eSportā murkšķam par Latvijas izlases izredzēm Šveicē, varbūt radies nepareizs priekšstats, ka mēs to vien darām, kā no rīta līdz vakaram lokam alu kā divas mūsmāju mītnes pagalmā rukšķošās būtnes. Tik traki nav. Un arī paģiru mums nav. Jo, kā teiktu mans vecais ieroču biedrs Rozīšu Jānis: "Šito dzeršanu par dzeršanu var saukt tikai tāds, kurš riktīgu dzeršanu nekad nav redzējis!" Ar dziļu cieņu pateicos Viesturam Koziolam par 17 stundu neaizmirstamo pārlidojumu uz Habarovsku.