Znaroks par Latvijas izlasi, Sumanena apakšbiksēm, žurnālistiem

Oļegs Znaroks krievu portālam sovsport.ru stāsta par aizvadīto sezonu, nākotnes plāniem, kā arī skar Latvijas izlases tēmu.

Kāpēc palikāt Maskavas „Dynamo”?

Man būs jauna barjera. Atkal vajadzēs pierādīt, ka mēs šajā sporta veidā neesam pēdējie. Šie puiši pa dažiem gadiem man ir kļuvuši kā radinieki. Viens otru no pusvārda saprotam. Zinu, ko cilvēks izdarīs nākamajā brīdī. Pat dzīvē. Tik ļoti mēs raksturu ziņā esam satuvinājušies.

Vai bija daudz piedāvājumu?

Kāda jēga tagad par to runāt, ja līgums jau ir parakstīts? Dvēselē priecājos, ka ir pieprasījums pēc manis. Taču galvā bija doma, ka „Dynamo” viss būs labi.

Kuru uzskatāt par ideālu treneri?

Vladimiru Jurzinovu. Viņš ir mans otrais tētis. Joprojām sazvanāmies pēc katras spēles. Jurzinovs var man sadot vēl pēc vecās atmiņas – kā spēlētājam. Pateikt, ko izdarīju pareizi un ko nepareizi.

Ko Jurzinovs pateica pēc tam, kad ieguvāt Gagarina kausu?

Tikai apsveica. Starp citu, pēc septītās spēles viņam zvanīju es. Visu sezonu kontaktējāmies, viņš man deva vērtīgus padomus.

Cik ilgi var turpināties jūsu ilgākā saruna ar Jurzinovu?

Bezgalīgi! Pie viņa 12 gadus nostrādāju kā spēlētājs. Kopā izgājām 12 pirmssezonas treniņnometnes. Gadījās, ka viņš mani lamāja. Bet pēc tam slavēja. Viņš taču zina manu raksturu! Iedomājieties, cik laika viņš vazājies ar tādu kā es! Tas ir ļoti grūti.

Teicāt, ka ideāli pārzināt savus spēlētājus. Sezonas sākumā zinājāt, ka Deniss Kokarevs kļūs par pasaules čempionu?

Zināju to pēc sezonas. Redzēju, kā puisis strādā. Ja iztiks bez savainojumiem, Kokarevs arī uz Olimpiskajām spēlēm tiks.

Skumstat pēc darba Latvijas izlasē?

Nē. Nevar sēdēt uz diviem krēsliem. Jākoncentrējas uz vienu komandu.

Ko teiksiet par latviešu spēli pasaules čempionātā?

Ja netiktu mainīta izspēles formula, Latvija ieņemtu daudz zemāku vietu nekā desmito. Šobrīd čempionāts izdevīgs tiem, kas ir zem vidējā līmeņa. Ja es būtu izlases treneris, un Latvija šādi nospēlētu, man pārbrauktu pāri ar kritiku. Taču tagad lasu presi – viss labi, visi malači.

Kāpēc tā?

Laikam tāpēc, ka amerikānis.

Indiānis. Viņš paziņojis, ka Latvija izšaus Olimpiskajās spēlēs, bet tagad var atslābināties.

Ja aizšaus… Nezinu, viņi ir nopirkuši uguns ūdeni? Ar ko tad šaus – loku?

Jums ir ideāls duets ar Hariju Vītoliņu.

Mēs daudz čempionātus esam pavadījuši kopā, spēlējām vienā maiņā. Vītoliņš vienmēr ir bijis mans asistents, kad biju kapteinis izlasē. Kad aizgāju, par kapteini kļuva viņš.

Bieži strīdaties?

Protams, jā! Tikai strīdos dzimst patiesība. Es taču nesaku, ka mans viedoklis ir tas pareizākais. Visus uzklausu. Mums „Dynamo” taču ir daudz treneru. Noskaidroju visu domas, pat masiera. Un pēc tam pieņemu lēmumu.

Pēc sestās spēles rakstīja, ka jums ar „Avangard” treneri Sumanenu izvērtās konflikts, un jūsu vietā ar viņu grūstīties aizgājis Vītoliņš.

Nevis manā vietā, vispirms Harijs ar viņu tika galā. Pēc tam nāca man palīgā. Svarīgi, ka draugs piesedz tavu aizmuguri. Nemīlu nodevību. Un nekad to nepiedošu. Visu pārējo – varu.

Nobrīnījāties, kad septītajā spēlē Sumanens iznāca ar to pašu uzplēsto žaketi?

Kāpēc gan lai man būtu jāskatās uz viņu? Varbūt man vēl būtu jānoskaidro, kādas apakšbikses viņš valkā? Kāda tam vispār ir nozīme? Man fināls risinājās!

Kurš ievāca slavenos „Avangard” spēlētāju raksturojumus, kas bija izkārti ģērbtuvē?

To sākām darīt, kad vēl eksistēja MVD. Otrajā kārtā spēlējām pret Rīgas „Dinamo”. Kāds ar kādu bija spēlējis, agrāk ticies. Es tajā nepiedalījos. Tikai pienācu pie sienas un pats lasīju, uzzinot šo to interesantu.

Jūs nesasmīdināja „Avangard” līdzjutēju vēstule, kurā viņi lūdza pārskatīt fināla iznākumu?

Protams, sasmīdināja. Taču tā ir fanātiska reakcija. Varu desmit reizes ar jebkuru noskatīties jebkādu „Dynamo” spēli – nebūs, kur piesieties.

Kas jums gadījās ar Džefu Pletu cīņā pret Minskas „Dinamo”?

Pretinieks sāka tādu modi, ka katru reizi noslidoja gar mūsu soliņu. Man aiz muguras. Plets gāja garām un pagrūda mani ar elkoni. Tas arī viss. Vairāk nekā nebija [smejas]. Cilvēks vienkārši nesaprata, ar ko viņam darīšana.

Atceros, ka jūs izsaucāt uz cīņu Mirastiju, kad viņš ganījās pie jūsu soliņa. Tas bija joks?

Savu puišu dēļ kautos. Nav problēma! Es taču viņiem uzreiz saku: „Naktī zvaniet, sakiet, kur esiet, atbraukšu un palīdzēšu!” Paldies Dievam, pagaidām nav bijusi vajadzība. Taču esmu gatavs par viņiem iestāties. Jo viņi taču krīt un ceļas par mani. Tā turas kolektīvs.

Kā Aņisins aizķēra Artjuhinu sērijā ar SKA!

Miša ir cilvēks ar raksturu. Dažreiz spēj iet uz ko tādu.

Nav žēl, ka viņu nepaņēma Krievijas izlasē? Turētu līmeni?

To lai Biļjaletdinovs lemj. Viņš nes atbildību – nevis Krievijas Hokeja federācijas priekšā, bet visas valsts priekšā. Tas ir ļoti grūti. Morālā slodze fantastiska. Krievijas izlases puiši ir vienkārši malači!

Kurš vēl, izņemot Kokarevu, no „Dynamo” var likt par sevi runāt?

Viņi visi ir lieliski hokejisti. Kā jūs nesaprotat? Viņi izcīnīja Gagarina kausu! Savukārt pirms diviem gadiem mēs ar MVD sitāmies finālā. Viņi kas – nav izcili? Viņi neskatās, kas uz muguras rakstīts. Viņiem krūtis svarīgas, kur kluba emblēma.

Ja būs lokauts, jūs būtu ar mieru strādāt ar tādām NHL zvaigznēm kā Ovečkins?

Kāda starpība? Atbrauks – strādāsim. Kaut ar Sidniju Krosbiju. Varu ar visiem. Kur problēma?

Ne reizi nav gadījies, ka nevarat atrast kopēju valodu ar spēlētāju?

Praktiski nē. Konfliktu nav bijis [trīs reizes nospļaujas pār plecu]. Jūs nemaz nemēģiniet atcerēties! Nebija, ka es saku.

Tikai Vujteks no ārzemju treneriem spēja kļūt par Krievijas čempionu. Tuvāko piecu gadu laikā otrs atradīsies?

Varbūt, ja KHL savāksim tikai ārzemniekus. Esmu pateicīgs visiem krievu treneriem, kuri zvanīja man visa „play-off” laikā. Apsveica, atbalstīja. Ne tikai Bikovs, arī Kanareikins, Mihaļovs, Pjatanovs.

Ja jūs strādātu citā klubā, jūs sen jau atlaistu. Taču gan MVD, gan „Dynamo” klubā jūs atbalsta.

Paldies vadībai, ka pacieta mani. Un pareizi izdarīja – rezultāts kā uz delnas. Bija objektīvi iemesli. Ar MVD pirmajā sezonā netikām „play-off”, taču es nepazinu ne līgu, ne spēlētājus. Kamēr atjēdzos – sezona jau bija galā. Toties nākamajā gadā paņēmām sudrabu. Pēc tam, kad „Dynamo” cieta 11 zaudējumus pēc kārtas, mums bija traumēti 11 hokejisti! Ieskaitot divus vārtsargus. Viens izlasē salauza kāju, otrs, Miška Gārnets, mocījās ar cirksni. Kā lai spēlē?

Nebija vēlmes uzrakstīt atlūgumu un aiziet?

Kāpēc gan? Tas nozīmētu, ka kluba vadība iekārusies kaklā, ka nevar izturēt. Es tādā situācijā nenokļuvu. Mani atbalstīja arī pēc 11 zaudējumiem. Safronovs, Tjurkins, Nurgalijevs teica: „Mierīgi, Oļeg, viss būs labi.” Toties pats es sevi no iekšienes grauzu…

Kāpēc jums ir pašas īsākās preses konferences? Nemīlat žurnālistus?

Bet par ko runāt? Lūk, rit fināls. Man jautā: „Izstāstiet par savu taktiku!” Kurš treneris, ja viņš nav muļķis, to stāstīs? Blakus taču pretinieks sēž. Bet, galvenais, reportierim tas neinteresē – viņš tāpat vien pajautāja. Tad kāpēc man būtu jāatbild? Vai arī kāds no mūsējiem slikti nospēlē – vai man tas visiem jāpublisko? Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Mums ir ģimene! Šodien viens slikti nospēlējis, tātad izšaus rīt. Savukārt kāds cits kļūdīsies. Man katrā preses konferencē viņi būtu jāmīda? Man tieši otrādi ir jāvieno spēlētāji. Nekad mūžā neatdošu viņus saplosīt presei. Lūk, kāpēc mēs ieguvām Gagarina kausu. Ja es atbildētu uz jūsu jautājumiem, tad komandā ielavītos tārpiņš. Un izaugtu līdz čūskas izmēriem. Kolektīvs ir sarežģīta padarīšana. Mums ir 40 cilvēki, kuri jātur gatavībā visu sezonu. Ja izgāzies, jāvieno vēl vairāk. Lai nevienu nesašūpotu. Jūs, žurnālisti, taču nepalīdzat. Dažreiz uzdodat tādus jautājumus, ka vispār cirks. Nodomāju: „Tu, puis, kaut sagatavojies.” Kurš bija pats muļķīgākais jautājums? Pilns! Neesmu taču Jurijs Ņikuļins, lai anekdotes vāktu. Un vispār es nekad neatpogāšu kreklu, lai atklātu savu dvēseli žurnālistam. Jo nepazīstu cilvēku. Es ļoti slikti saprotos ar cilvēkiem.