Kapteinis Ozoliņš

Nav patīkami, ja esi pēdējais, bet Rīgas "Dinamo" Kontinentālās Hokeja līgas Rietumu konferencē pirms svētdienas spēles ar Habarovskas "Amur" bija 12. vietā.

"Dinamo" puspriekšnieki visu komandu pa vienam sauca uz paklāja, dažs jau sāka meklēt Borisa Mihailova piedāvātās sprāgušā ēzeļa ausis, bet "Sporta Avīzei" šķita, ka pienācis īstais laiks aprunāties ar "Dinamo" kapteini Sandi OZOLIŅU.

Man šķiet, ka tevi neviens neintervē – drukātu esmu redzējis tikai interviju "Sport–expres"...

– Nē, laiku pa laikam visas intervijas saskrien kopā, un tad, uh. Iznāk ļoti atkārtoties. Un nevaru arī visu laiku tikai runāt vien.

Kas gan tur ko intervēt autsaideru komandas kapteini!

– Pareizi. Kuru gan tas interesē? Bet kāpēc tad tu mani intervē? Aiz žēlastības? Labi. Paldies (Ozoliņa karātavu humors. – J. M.).

Vasarā teici, ka neesi komandu vēl iepazinis. Kāds ir Rīgas "Dinamo"?

– Kādā ziņā? Kā komanda vasarā strādājām ļoti cītīgi. Ar lielu atdevi, izpildījām visus uzdevumus, kas tika doti, trenējāmies pēc labākās sirdsapziņas, par ieguldīto darbu nav ko kaunēties. Bet pirmajās četrpadsmit spēlēs neesam parādījuši rezultātus, kādus gribētu paši un ko gaidīja līdzjutēji. Visvairāk ar komandas sniegumu nav apmierināti paši spēlētāji.

Tu saki, ka spēlētāji nav apmierināti?

– Jā, tā tas ir.

Nezinu, kā tas ir "Dinamo", bet Latvijas izlasē gandrīz visi spēlētāji par sevi ir ļoti labās domās, izņemot varbūt kādus pāris hokejistus.

– Es nezinu katra dinamieša domas. Šaubos, vai mums ir daudz, par ko lepoties, sākot no paša vecākā un līdz pašam jaunākajam. Hokejs tomēr ir komandas spēle, zaudē un uzvar komanda. Taču katrs spēli uztver citādāk.

Bieži esmu dzirdējis apgalvojumu, ka sportā viss sākoties no galvas.

– No galvas? Sarežģīti pateikt, no kurienes viss sākas. Tu man tā paprasi... Tik filozofiski. Būtībā ne tik daudz no galvas viss sākas, kā no attieksmes, no darba ētikas spēles laikā. Un ētika sākas treniņos, jau iesildoties spēlei. Jācenšas sevi sagatavot spēlei.

Ko tu saproti ar darba ētiku? Kāds laukumā līdz galam nenostrādā? Pārāk paļaujas uz kādu citu, vai arī pārāk daudz ņem uz sevi?

– Viss kombinējas kopā. Nav tā, ka viens nedara kaut ko vienu, otrs atkal kaut ko citu. Ir daudz sīkumu, kam sakrājoties veidojas viens liels nepatīkams piedzīvojums.

Ko nedara Ozoliņš?

– Daudz ko nedara.

Pakritizē sevi!

– Ozoliņš var spēlēt daudz labāk aizsardzībā, dažreiz pieļauj kļūdas, kurām nevajadzētu būt. Dažreiz pārvērtē savas spējas, gribas spēlēt agresīvāk, bet nesanāk. Un tad jāskrien atpakaļ. Man arī ir ļoti daudz kļūdu, cenšos, lai to nebūtu, bet vairāk vai mazāk tās būs.

Kļūdas tu arī solīji preses konferencē televīzijā.

– Nē, solīt nesolīju, bet brīdināju. Bet tas pats jau vien beigās sanāk. Hokejs kā spēle balstās uz kļūdām. Tie, kas mazāk kļūdās, un tie, kas īstajā brīdī tās izmanto... Mums kļūdu ir bijis ļoti daudz, un tās gandrīz katram skatītājam ir acīmredzamas. Šeit arī ir tā darba ētika. Ja piecnieks spēlē slikti un vārtsargs izglābj, kļūda ir ļoti spilgti redzama. Ja vēl zaudēti ļoti svarīgi vārti, tā nu bijusi baigā kļūda. Lai arī, salīdzinot ar citām, tā nemaz tik liela nebija. Taču ļoti redzama un izšķiroša. Var sataisīt lielākus mēslus kaut kur citur, bet, eh, vārtsargs izvilka. Vārtsarga briljanta spēle!

Vai tu vari tikt atpakaļ no pretinieku vārtiem, ja esi par daudz aizskrējis uz priekšu? Kājas klausa?

– Klausa, klausa, bet ne jau vienmēr. Atkarībā no tā, kas spēles nākamajā momentā noticis, kad pretiniekam ir ripa. Cenšos, cik āri vien var. Apstāties vārtu priekšā necenšos, bet ieslidoju tur un arī ārā – ar virāžu. Ja mani apstādina, atpakaļ nekad nepaspēšu.

Ja esi kustībā, atpakaļgaitu vieglāk uzņemt nekā no vietas.

– Tad es esmu ātrumā, un tas ir vieglāk, ja jau esi ceļā un nevis apstājies. Man nav nekāda starta ātruma. Nekad nav bijis, un izskatās, nekad arī nebūs.

"All-Star" mačos ātruma skrējienos tu nepiedalies.

– Smejies par mani? Man vajag, lai iedod divus aplīšus ieskrieties un hronometru ieslēdz pēc tam. Tas būtu pat smieklīgi, ja es ar Burē vai kādu citu ātrslidotāju skrietos uz ātrumu.

Prese raksta, ka mums ir diezgan mīksta komanda.

– Mīksta komanda?

...ka nav, kas iedod kādam pa degunu!

– Es ļoti labi saprotu kaušļu specifiku hokejā un viņu nozīmi komandā, kas ir neatņemama sastāvdaļa. Bet, ja ar šiem noteikumiem nomet cimdus un kādam iesit, vēl nākamajā arī, tas sāk krāties. Šīs soda minūtes ir diezgan interesantas. It kā tev ir jāaizstāv komandas biedrs, bet tu to drīksti darīt tikai ar cimdiem rokās un viņam ne tā sāp. Un tad tu savu ideju, ko gribi viņam ar sišanu pateikt – neaiztiec mūsu spēlētājus tik rupji, vai nesit mūsu vadošos uzbrucējus tik stipri –, nevari tā pamatīgi pasniegt. Kaušļi būtu vajadzīgi, bet viņu efektivitāte pēc diviem kautiņiem 56 spēļu sezonā nav liela. Cik viņi pēc tam maksās un sēdēs malā diskvalifikācijas dēļ?

Bet tādi spēlētāji taču ir vajadzīgi, kuri pie apmales pamatīgi iedod pretspēlētājam iekšā?

– Katram hokejistam jāspēlē fiziska spēle, nevar tāpat vien slidināties laukumā. Ja ir iespēja, tas jādara. Bieži vien nemaz nevajag nosist šo spēlētāju, bet likt manīt, ka viņš var dabūt, un spēlēt korpusā. Ja arī nesanāk ļoti stiprs spēka paņēmiens, tas tomēr ir paņēmiens, kas apstādina sāncenša kustību. Spēlētājam ir jāapstājas un jātērē enerģija. Tas varbūt nedos labumu šajā maiņā vai šajā trešdaļā, bet varbūt trešajā trešdaļā viņam pietrūks spēciņa. Es čaļiem arī esmu stāstījis, ka aizsargam viens no nepatīkamākajiem spēles elementiem ir, kad uzbrucējs apstādina tavu kustību, un ir vienalga, cik tas bijis stipri. Un tu zini, ka vienreiz viņš tev var tā riktīgi iedot ribās. Tad jau tu sāc meklēt, kuram ātrāk atdot ripu. Lai viņš tevi nenoliek uz pakaļas, nepaņem ripu un neaizslido uz vārtiem. Tāpēc piespēli centies atdot ātrāk, kur neliela steiga, tur arī lielāka kļūdas iespējamība.

Skatītāji prasa, vai tavs gols Liepājā bija haļava, vai arī tu tā biji domājis?

– Jā, jā, haļava... Biju domājis dot piespēli Cipulim. Tur jau vairs nebija nekādas spraugas un es uz labu laimi centos izmest ripu Mārtiņam, bet paveicās. Aizsargs laikam mēģināja ripu pārķert, tā atsitās viņam pret slidu un iegāja vārtos.

Viļņā redzēju vēl dumjākus vārtus – kā Sušinskis iemeta "AK Bars". Viņam nebija, kur likt ripu, un spēles pēdējā sekundē, esot aiz vārtiem, pameta ripu uz priekšu, tā kaut kur atsitās un bija vārtos iekšā.

– Jebkura uz vārtiem lidojoša ripa ir bīstama. Dažreiz kaut kas arī notiek. Redzēji, kādu es "Čeļabā" ripu ar rikošetu gandrīz iebliezu savos vārtos! Tik liela talanta man nav, lai es simtprocentīgi paredzētu, kur katra ripa lidos.

Četras ripas esi iemetis dažādi: Čeļabinskā vienu tuvajā stūrī, otru – ar patālu metienu, pret "Spartak" pieskrēji pie vārtiem un par Liepāju jau runājām.

– Nu, nu...

Spēlēt tātad māki!

– (Smiekli.) Dažreiz izdodas. Es jau to tev kādreiz teicu.

Kā vārtsargu spēle ietekmē "Dinamo" rezultātus?

– Man dažreiz paliek žēl, jo mēs viņus pametam kā gaļas gabalu vilkiem saplosīšanai. Tā nav bezatbildība, bet mēs nespēlējam tā, kā esam trenējušies. Katrs skrienam uz savu pusi, un mums kā stāvošiem nesas garām. Uzbrucēji nezina, kur skriet, līdz ar to arī aizsargi nezina, kur skriet, un tad vārtsargam mūs jāručī. Viņš var glābt vienu reizi, otru, bet, ja nāk vilnis aiz viļņa, viena ripa kaut kur cauri izskries. Kad visi sākam taisīt to, kas jātaisa, spēle uzreiz mainās. Pieredze, kas mums bijusi, zaudējot ar trīs vai pat četru ripu pārsvaru, ir, bet tad konkurentu komandai jāpārstāj spēlēt, lai mēs varētu atspēlēties.

Un tas notiek diezgan reti.

– Jā, diezgan reti. Mums visiem un arī kā komandai kopā vienkārši ir jāsaņemas.

Vai KHL kopīgais hokeja līmenis tevi pārsteidza?

– Spēlētāju individuālās meistarības ziņā – jā, ir daudz ļoti tehnisku, slidotprasmīgu hokejistu. Nav tik daudz fiziskās spēles. Nezinu, vai tas laukuma izmēru dēļ, un kombināciju arī ir daudz. Ir daudz spilgtu spēlētāju, kas labi vada ripu.

Kā Ņiživijs!

– Jā, jā. Masķers. Kurš viņam iedeva to iesauku? Jūs, žurnālisti?

Nē.

– Nuja, jūs jau tikai varat izdomāt sliktās, apsaukājošās, he, he, he.

Ja tu sāc smieties, var uzdot arī sliktākus jautājumus.

– Un kādi tie būtu?

Tauta saka, – visas "Dinamo" neveiksmes esot sākušās no tā, ka nevis Šuplers vadot komandu, bet Ozoliņš.

– Kas ir tauta?

Latviešu tauta.

– Es nevadu komandu. Es izpildu to, ko treneris liek. Ja no spēlētāja pozīcijām kaut ko redzu, varu izteikt savu viedokli, ja kāds nestrādā. Bet tas nenozīmē, ka es vadu komandu. Izsaku savas domas, un viss. Es, pirmkārt, esmu spēlētājs. Ozoliņš treneris?

Nuja, uzvārds tāds. Vai NHL arī tā notiek, ka visu komandu pēc četrpadsmit spēlēm izsauc uz paklāja?

– Visādi gadījumi bijuši, bet – vai kādreiz no manas komandas tieši visus izsauca? Metodes tiek izmantotas ļoti dažādas. It sevišķi, ja komanda ir kritienā. Lai izlīstu no šīs bedres ārā.

Vai tava pieredze rāda, ka šī metode ir iedarbīga?

– Nezinu. Zinu tikai, ko ar mani runāja, un tas ir viss. Redzēsim, kā mums ies nākamajās mājas spēlēs.

Un kā ir tev pašam, kad esi pašā apakšā? Tevi vajag vēl nobārt, vai tieši otrādi – paglaudīt?

– Es taču tev to neteikšu. Atkarīgs no tā, kāds tajā dienā ir garīgais.

Katram spēlētājam tas ir individuāli, un tāpēc arī trenerim jāzina, kurš jālamā un kurš jānomierina.

– Jā. Viens kritiku uzņem ļoti sāpīgi, otrs tai nepievērš nekādu vērību, viens to uztver kā konstruktīvu kritiku, bet citu vajag paglaudīt, citam uzšaut ar pātagu. Katrs spēlētājs ir citādāks. Kura metode efektīvāka, tā arī jāizmanto.

Tev komandas biedri ir diezgan bagāti, arī izbraukumos līdzi ir datori. Kāds taču vienmēr izlasa atsauksmes un pastāsta citiem.

– Un ko tad raksta? Man komandas biedri nestāsta.

Tas bija viens no cēloņiem, kāpēc Latvijas basketbola izlase Eiropas čempionātā sevi sačakarēja. Viens otrs no basketbolistiem sāka arī atbildēt uz šīm anonīmajām atsauksmēm.

– Es nezinu. Vairs nelasu, esmu jau gana salasījies un sev sabojājis nervus. Tas nav tā vērts. Tikai es pats zinu, kāds mums komandā dots uzdevums, kas mums jāizpilda komandas spēlē, un man ir atbildība tikai un vienīgi komandas biedru priekšā. Vieniem tas liekas maz, otriem – par daudz, un šo viedokļu arī var būt ļoti daudz. Speciālistu ir bez sava gala...

Visu rakstu lasiet 20. oktobra izdevumā Sporta Avīze

Svarīgākais