Saruna ar Rīgas "Dinamo" tehniskāko uzbrucēju Aleksandru ŅIŽIVIJU notika divos piegājienos – ceturtdien Piņķos pēc komandas treniņa, kad Maskačkas zēnam Nedzīvajam oma nebija sevišķi pacilāta, un svētdien pēc 4:2 uzvaras pār "Atlant", kad Sašam bija visi priekšnoteikumi, lai smaidītu kā Latvija pirms dižās krīzes.
Tu, Saša, esi aizvadījis astoņas spēles, bet iemetis tikai vienu ripu un to pašu tukšos vārtos... Ir 18 metienu, bet tikai viena ripa. Kas notiek?
– Nezinu... ja skatāmies tikai uz statistiku. Taču man šajās spēlēs bijušas arī labas izdevības. Varbūt dažreiz nepaveicās, vai arī ļoti labi spēlēja vārtsargs. Vajadzēja iemest piecas sešas ripas, bet ne par to šis stāsts. Tā gadās, ka dažreiz ripas viegli krīt vārtos, bet citreiz ne par ko negrib nokrist aiz vārtu līnijas. Nekas cits man neatliek, kā strādāt tālāk un mest ripas vārtos.
Tavs trijnieks līdz šim uzvarējis tikai vienā mikromačā, bet piecos zaudējis.
– Šobrīd ir grūti, varbūt mazliet arī neesam labākajā kondīcijā. Jāturpina spēlēt, un gan jau uzvarēsim arī mēs.
Vai Jūliuss Šuplers jūs vienmēr met cīņā pret sāncenšu pirmo maiņu?
– Vienmēr sākam pret pirmo maiņu, bet spēles laikā, kad ir pieci pret četri, vairākums vai mazākums, virknējumi tiek mainīti.
Negribu teikt, ka jūs slikti spēlējat, bet varbūt ir lietderīgi jūs izlaist pret otro vai trešo maiņu, kaut ko pamainīt.
– Nezinu, tā nav mana kompetence. Kā treneri liek, tā ejam laukumā. Mums jāspēlē pret jebkuru maiņu. Tas tev jāprasa treneriem.
Varbūt jūsu maiņai ir kāds specifisks virsuzdevums – neitralizēt sāncenšu līderus. Vai jūsu maiņai ir kāds cits uzdevums nekā pārējiem?
– Nē. Uzdevums ir visai komandai kopā. Pret Pēterburgas SKA varējām veiksmīgāk spēlēt vairākumā. Mums kā pirmajai maiņai jāspēlē rezultatīvāk, taču ripa vārtos neiet.
Iespējams, tas tāpēc, ka tu savas ripas sameti jau pirms sezonas!
– Kurš to var pateikt? Ir situācijas, kad ripas pašas atrod vārtus, bet ir arī tādas, kad vienmēr kaut kas trāpās ripai ceļā. Pret CSKA man bija labas izdevības, vienreiz ļoti labi nospēlēja vārtsargs Baruļins, otrreiz aizsargs mani mazliet pagrūda, un izdevība vējā.
Ar CSKA tu izslidoji viens pret vienu ar vārtsargu?
– Jā, it kā jau apspēlēju vārtsargu, bet aizsargs mani piebremzēja un metiens vairs nebija tāds, kā vajag. Ar "Baris" tāpat...
Izej viens pret vienu un trāpi pa vietu, kur vārtu stabiņš ar vārtu pārliktni bučojas!
– Es neteiktu, ka bija izgājiens viens pret vienu, bet uzmetu no visas sirds. Žēl, netrāpīju vārtos. Ko tagad darīt? Raudāt par neizmantotajām izdevībām? Veiksme mijas ar neveiksmēm, gribētos, lai veiksme biežāk ir mūsu sabiedrotā. Bijušas arī situācijas, kad esmu ļoti labi piespēlējis Jankam Spruktam vai Mārtiņam Cipulim, šķita, ripai jābūt vārtos, bet tur tās nav. Acīmredzot kādam šobrīd veicas vairāk, citam mazāk.
Visi hokeja guru saka, ka veicoties stiprajiem!
– Tā tas arī ir. Vēl saka, ka veicas tam, kurš pats ved savu vezumu... Laiks rādīs, ko katrs ir vērts.
Esmu dzirdējis, ka "Dinamo" bijis uzdevums nezaudēt pārbaudes spēlēs.
– Es par to neko neesmu dzirdējis.
Bet jūs pārāk nopietni esot gatavojušies pārbaudes spēlēm.
– Spēlējām, un viss gāja kā pa sviestu. Kāpēc nepaņemt to, kas pats uz ledus ir nokritis?
Tas nozīmē, ka, pagalmā spēlējot futbolu, tu negribi zaudēt?
– Protams.
To jautāju tev tikai tāpēc, ka ir diezgan daudz cilvēku, kas, zaudējot mačos, par kuriem nedod punktus vai prēmijas, teic, ka viņi nav spēlējuši nopietni. Vai tu vienmēr spēlē, lai uzvarētu?
– Cenšos. Ne vienmēr tas izdodas, bet neko neizšķirošās spēlēs var vairāk atļauties. Taču arī tad gribas uzvarēt, turklāt "Latvijas dzelzceļa" kausa izcīņa bija ļoti labs turnīrs, ideāla atmosfēra tribīnēs. Kā gan mēs varētu spēlēt ar pusspēku? Speciāli taču nevienam nezaudēsi un vārtiem garām nemetīsi, lai veiksmes vairāk būtu čempionātā. Tas būtu smieklīgi.
Tauta runā, ka šī rudens "Dinamo" sastāvs nav tik stiprs kā pērn.
– Man šajā komandā ir jāspēlē. Visi, ar kuriem eju laukumā, ir mani partneri. Kā lai es par kādu teiktu kaut ko sliktu? Tabulā punktu mums pagaidām ir maz, taču laiks visu noliks savās vietās.
Pērn redzēju spēli Novosibirskā, kad viss mūsu piecnieks kāvās ar sibīriešiem. Vai šoruden arī kaut kas tāds ir iespējams?
– Nuuu... Ja mēs kausimies pieci pret pieciem, paliks tikai trīs piecnieki un nebūs, kam spēlēt. Pēc jaunajiem noteikumiem to arī nav ieteicams darīt.
Pats zini, ka Latvijas izlase pēc spēles stila ir diezgan maiga komanda.
– Jā.
Un ārzemnieki, kuri ir nopirkti, arī nav nekādi kaušļi. Iznāk, ka esam mīksto komanda...
– Varam arī izkauties, bet no tā jēgas daudz nebūs. Varbūt arī kādai komandai ir tāds uzdevums kā Čehovas "Vitjaz": labāk neuzvarēt, bet izkauties. Mums labāk spēlēt hokeju. Viena kautiņa dēļ komandā turēt spēlētājus, kuri var noraut pretiniekam galvu? Ja vēl prastu spēlēt un kauties...
Uz tevi tas varbūt neattiecas, taču arī pie laukuma apmales esam pārlieku solīdi. Pamaz īstas vīriešu cīņas.
– Pamaz gan. Tas ir viens no spēles komponentiem, kur mums jākļūst aktīvākiem. Kad spēlē vīrišķīgāku hokeju, tu pretspēlētājam atņem vairāk spēka.
Lai justu, ka arī viņam varam hokeju padarīt sāpīgu!
– Tas arī ir svarīgi.
Kāds ir noskaņojums komandā pēc pieciem zaudējumiem?
– Panikas nav. Pērn zaudējām astoņās spēlēs pēc kārtas, pēc tam tikpat uzvarējām. Nedrīkstam nolaist rokas! Visi to labi saprot. Centīsimies laboties.
Visu rakstu lasiet 6. oktobra izdevumā Sporta Avīze.