Pasaules hokeja čempionātā Manheimā Latvijas izlase atkal zaudēja pirmo maču. Šogad ar 1:3 Šveicei. Vienīgos vārtus pēc ļoti labas Jura Štāla piespēles guva pasaules čempionāta debitants Gints Meija. Šovakar jau nākamā spēle – ar Kanādu.
Dažādu iemeslu dēļ Šveicei no Vankūveras olimpiskā sastāva nebija 14 (!) spēlētāju: trūka divu vārtsargu – Hillera un Rīgera, septiņu no astoņiem aizsargiem – Blindenbahera, Štreita, Diasa, Sbisas, Fīrera, fon Guntena un Vēbera, kā arī septiņu uzbrucēju – Vika, Domeničelli, Paterlini, Žanīna, Sanica, Lemma un Šprungera. Bet pirmajās divās trešdaļās izskatījās, ka ar pilnīgi jaunu komandu pasaules čempionātā ir ieradies Oļegs Znaroks, nevis Šveices izlases galvenais treneris Šons Simpsons. Atšķirībā no Latvijas, kur četri labi centra uzbrucēji ir retums, Šveices hokejā ir sistēma, un, ja izlasē nespēlē pirmais numurs Marks, tā nav liela bēda – viņa aizstājējs Markuss spēlē tādā pašā manierē – ātri slido, ir fiziski labi attīstīts, tikai varbūt nav tās meistarības, kas Markam. Ja mums izkrīt četri vadošie aizsargi, sākas mazas problēmas. Slidas malā liek Sergejs Naumovs, un sākas panika ar vārtsargiem. Lai gan abi šurp atbraukušie otrie vārtsargi Mārtiņš Raitums un Edgars Lūsiņš nemaz nav tik slikti, kā dažam varbūt šķiet. Skaidrs, ka Šveices hokejā ir lielāka izvēle, bet ne par to šis stāsts.
Mūsu Rīgas Dinamo arī ir labi izlasei derīgi spēlētāji, taču laikam jau piesātinātajā sezonā daudzi no viņiem hokeju ir atēdušies. Nu nevar katru dienu ēst vienu un to pašu. Negribu apvainot kādu konkrētu dinamieti, bet Latvijas un Šveices spēles pirmās divas trešdaļas bija diezgan tukšas. Kaut pirmās divas maiņas ritēja pie Gerbera vārtiem, jau pirmais uzbrukums uz mūsu pusi beidzās ar ripas spurdzienu Edgara Masaļska vārtos. Līdz galam nenostrādāja trešās maiņas centrs Andris Džeriņš, aizsargs Kristaps Sotnieks centās glābt situāciju, taču ripa vārtpriekšā atsitās pret viņa slidu, klāt bija šveiciešu uzbrucējs Ambīls, un 0:1. Pirms tam pilnai laimei Masaļskim ledū mazliet vēl ieķērās slida... Otrie vārti. Kaspars Daugaviņš nav spējis nomainīties, maza nesaprašanās, un 19 gadus vecais šveiciešu aizsargs Josi nospēlē spožāk par dažu labu uzbrucēju. Žēl Kaspara, kurš kopumā spēlēja ļoti enerģiski un sevi nežēlojot. Bet tāds ir hokejs.
Prieks par Štālu, kuru Latvijā dažs uzskata par hokejista stīvuma etalonu. Laukuma stūrī, redzot, ka citādi no sāncenšiem netikt vaļā, Juris uztaisīja pirueti un veikli izmeta ripu vārtpriekšā Gintam Meijam. Skaisti un produktīvi. Žēl tikai, ka tas bija vienīgais mūsējo panākums. Zinot, ka izlases kapteinis Herberts Vasiļjevs ne tikai spēlē no visas sirds, bet nekautrējas saukt lietas īstajos vārdos, vārds viņam. "Treneri saka, ka pirmajās trešdaļās metienu attiecība bijusi 14:4 un 11:4 vai kaut kas tamlīdzīgs, bet cik ripu mēs aizmetām garām... Tie arī bija septiņi astoņi metieni, kā mums tieši pietrūka pirmajās divās trešdaļās vairākumā. It kā ripu turam, izspēlējam, bet pēdējā piespēle ir slidās vai pretinieks pārķer ripu, vai arī metiens ir garām vārtiem. Un mums atkal jāiet un jāplosās, jāķer ripa. Džeki nav koncentrējušies metienam, pie viņa atnāk ripa – o, labs moments, tad pavilcina, un tad metiens, bet tas vairs nesanāk. Ir jābūt gatavam mest! Bet jābūt godīgiem – viņi šos divus golus nopelnīja. Iegrieza mūs zonā, apspēlēja, un tur mēs neko nevaram darīt. Viņi savus golus nopelnīja, bet mēs nenopelnījām. Kā mēs varam viņus apspēlēt? Ar pretuzbrukumiem, gudrām kombinācijām un ar vairākumu. Variantu ir daudz, bet šodien nekas no tā negāja cauri. Kas notiks tālāk?
Nav ko galvu bāzt zemē. Ar paceltām galvām jāspēlē tālāk. Kanāda ir Kanāda, tur daudz nav ko runāt. Tagad vispirms ir jātiek nākamajā posmā un jādabū tur punkti. Šveice ir aizbraukusi, un dievs ar viņiem. Lai viņi sitas. Bet mēs nedrīkstam pazaudēt savu mērķi – izkļūt no apakšgrupas. Arī Itālija nebūs viegla komanda. Mums ir jāiet droši uz priekšu."
Oļegs Znaroks: "Ir grūti uzvarēt, ja pirmajā trešdaļā pieci metieni, otrajā arī tikai pieci. Trešajā trešdaļā guvām ātrus vārtus, domāju, izlīdzināsim rezultātu, bija labi momenti, bet iznāca, kā iznāca. Zinājām, ka šveicieši joņos, tas ir viņu hokejs, un mēs tam bijām gatavi. Divas kļūdas, pazaudējam pretspēlētājus un divi goli. Tā ir jaunība – puiši atbraukuši uz savu pirmo pasaules čempionātu, un par kaut ko lamāt viņus nav jēgas. Lai krāj pieredzi. Neteiktu, ka jāvaino aizsargi, – abas ripas mūsu vārtos atveda centra uzbrucēji. Visā visumā aizsardzība nospēlēja labi, bet ja uzbrucēji spēlē bez metieniem... Nesanāca arī vairākums, kurš mums bija divas reizes pēc kārtas. Vajadzēja iemest... Kombinācijas bija labas, pietrūka tikai noslēguma. Kad zaudē spēli, centies kaut ko mainīt. Tāpēc arī spēles beigās pārgājām uz trim maiņām. Ceturtie? Iemeta golu un uzvarēja savu mikromaču, bet kļūdas viņiem tāpat bija. Vai Simpsona izlase atšķīrās no Krīgera komandas? Nē. Tāpat visi skrien, fiziski spēcīgi, izpilda spēles uzdevumu, ievēro disciplīnu. Izpētījām viņu pēdējo pārbaudes spēli ar norvēģiem, bijām labi sagatavojušies pret viņu vairākumu. Ar Šveici ir tā: kurš no mums iemet vienu ripu vairāk, tas uzvar. Pērn bija 1:1, uzvarējām mēs, šoreiz viņi. Pasaules čempionātā vienai kļūdai ir ļoti augsta likme. Sevišķi ar mūsu uzbrukumu, kad iemetam vienu, divas vai reizumis trīs ripas. Ja uz Vāciju atbraukuši 4000 fanu un ir pat, kas dzīvo teltīs, mēs nedrīkstam nokārt degunus. Skaidrs, ka puiši pārdzīvo, bet mēs cīnīsimies!"
***
UZZIŅAI
Latvija un Šveice
1:3 (0:1, 0:1, 1:1)
Latvija: Masaļskis (59:03 līdz 59:58 bez vārtsarga), Reķis – Pujacs, Cipulis – Vasiļjevs – Ņiživijs, Jerofejevs – Galviņš, Daugaviņš – Sprukts – Karsums, J. Rēdlihs – Sotnieks, M. Rēdlihs - A. Džeriņš – Dārziņš, Meija – Pečura – Štāls, M. Jass.
Vārti: 2:26 Ambīls (Brunners, Monē) 0:1, 22:28 Josi (Brunners, Ambīls) 0:2, 42:35 Meija (Štāls, J. Rēdlihs) 1:2, 59:58 Pliss (Bezina, tukšos vārtos) 1:3.
Sodi: 6 (Vasiļjevs, M. Jass, Karsums):6.
Metieni: 22:31 (5:14, 5:11, 12:6).
Labākie spēlētāji: Edgars Masaļskis un Martins Gerbers.