Hārtlijs blogo par tenisu, Vecrīgu un izlases sastāvu

Sveiciens visiem Latvijas hokeja mīļotājiem. Esmu Bobs Hārtlijs, jūsu valstsvienības galvenais treneris. Mēs visi ar nepacietību gaidām pasaules čempionātu. Lai kopīgi īsinātu laiku, esmu piekritis jaunam izaicinājumam – turpmāk rakstīšu blogu Sportacentrs.com! Apsolu, ka līdz pasaules čempionātam tiksimies vēlreiz. Bet šoreiz centīšos pastāstīt gan par savu ikdienu, gan par to, kā mums sokas ar gatavošanos, gan par to, kā izaudzināt ne tikai hokejistus, bet arī atlētus.

Lai kaut uz mirkli aizmirstu par hokeju, mēdzu spēlēt tenisu. Neesmu pats labākais tenisists savainojuma dēļ, tomēr cenšos spēlēt pēc iespējas biežāk. Šeit man ir trīs četri pastāvīgie partneri, esmu izmēģinājis ACB un Lielupes tenisa kortus.

Ja vēlos brīvo laiku pavadīt mierīgākā atmosfērā, tad izvēlos Vecrīgas apmeklēšanu, jo dzīvoju netālu. Izbaudu laiku kopā ar sievu, jo esam izaudzinājuši bērnus un tagad esam divi vien. Apmeklējam restorānus, svētdienas pēcpusdienas pavadām, vienkārši pastaigājoties. Domāju, ka varētu strādāt kā Vecrīgas gids, jo zinu visas labākās vietas un apskates vērtos objektus. Galerijā Centrs apmeklēju trenažieru zāli.

Pirms divām nedēļām biju aizbraucis līdz Liepājai, un varu teikt, ka jums ir paveicies, jo Latvija ir skaista valsts. Daudz laika pavadu laukumā, taču cenšos katru dienu veltīt laiku arī latviešu valodai. Mācos arī par vēsturi un kultūru. Ir svarīgi nodemonstrēt, ka gribu būt daļa no jūsu valsts, ne tikai hokeja izlases.

Protams, esam nonākuši līdz ledum un hokejam. Pirmkārt, gribu pateikt, ka neskaitu darbā ieguldītās stundas, un to pašu sagaidu arī no spēlētājiem. Sezonas laikā neņemu brīvdienas. Varbūt tas man no jaunības, jo, strādājot rūpnīcā, pieradu pie ilgām un smagām stundām. Ja treneris prasa, lai spēlētāji būtu gatavi un koncentrējušies, tad pašam ir jārāda piemērs. Man ir jābūt līderim, jāparāda, ka esmu gatavs. Nevari prasīt no citiem to, ko neesi gatavs izdarīt pats.

Aiz muguras ir vairākas treniņu nedēļas, un beidzot sāku saprast mūsu sastāva aprises, katra spēlētāja plusus un mīnusus. Otrdien mums pievienosies Andris Džeriņš, otrdien uz ledus ies Kaspars Daugaviņš, Zemgus Girgensons pievienosies nākamnedēļ, Mārtiņam Karsumam ar veselību ir avien labāk, nākamnedēļ laukumā atkal ies Lauris Dārziņš un Guntis Galviņš, sastāvā jau ir Kristaps Sotnieks.

Veidojas diezgan skaidra vīzija, kādu sastāvu vedīsim uz pasaules čempionātu. Tomēr labākais rīks spēlētāju pārbaudīšanai ir spēles. Treniņos iepazīsties ar puišiem, bet pārbaudes spēlē tu redzi gan hokejistu, gan cilvēku. Cik ļoti viņš grib uzvarēt? Cik daudz viņš gatavs upurēt uzvaras labā? To vari redzēt tikai spēles laikā.

sportacentrs.com

Lai izveidotu labu uzbrucēju trijnieku vai aizsargu pāri, ir jāņem vērā vairāki faktori. Pieņemsim, ir divi hokejisti, kuri ir ātri, tomēr viņiem trūkst auguma parametru. Tad cenšos klāt likt raženāku hokejistu, kurš ies uz vārtu priekšu, cīnīsies pie apmalēm un dos pārliecību saviem partneriem. Daudz atkarīgs arī no centra uzbrucēja satvēriena.

Svarīgākais ir spēlētājus salikt tā, lai viņi varētu rādīt labāko sniegumu. Strādājot ar profesionāļiem, svarīgākais ir runāt ar spēlētājiem. Pajautāt: ko es varu izdarīt, lai tev palīdzētu? Komunikācija ir pati svarīgākā, un spēlētājiem jāspēj būt atklātiem savās vēlmēs.

Hallē ierodos septiņos no rīta, prom dodos piecos vakarā. Sagatavoju video, sagatavoju treniņu, apsēžos un aprunājos ar spēlētājiem gan pirms, gan pēc treniņa. Tāpat veltu laiku treneru semināra sagatavošanai, jo Vācijā tam vairs nebūs laika. Vakarā aizeju mājās un vēl vairākas stundas pavadu gatavošanās procesā. Jo labi spēlētāji var izaugt tikai pie labiem un informētiem treneriem, kuri gatavi ielikt pareizos pamatus.

Un Latvijā redzu lietu, kurai netiek pievērsta uzmanība. Ir jāveido ne tikai labi hokejisti, bet arī labi atlēti. Ja viņš ir meistarīgs, bet vājš, nav ne mazāko variantu kaut ko sasniegt. 12 gados dominēs, bet 18 vai 22 gados nebūs variantu. 22 gados pretī nāks Iļja Kovaļčuks un Pāvels Dacjuks vai Sidnijs Krosbijs un Brents Bērnss. Ja tev 22 gados ir jāspēlē bērna ķermenī pret īstiem atlētiem, kuri trenažieru zāli apmeklē no 12 gadiem, tad nav nekādu variantu.

Un pašās beigās vēstījums vecākiem. Daudzi iet uz spēlēm, lai skatītos tikai uz vienu hokejistu - savu bērnu. Taču neaizmirsīsim, ka hokejs ir komandas sports. Mani bērni ir paši svarīgākie manā dzīvē, bet reizēm ir jāpieņem situācija. Ja jums komanda nav galvenā, ir gana daudz individuālu sporta veidu.