Par vienu no saviem palīgiem darbā ar Latvijas izlasi Bobs Hārtlijs izvēlējās Arti Ābolu, kurš iepriekš palīdzēja arīdzan Tedam Nolanam. Savā trenera karjerā Ābols smēlies zināšanas no vairākiem speciālistiem – Jūliusa Šuplera, Pekas Rautakallio, Kari Heikkilas, Teda Nolana. Lai arī jau piecus gadus Ābols ieņem galvenā trenera amatu (Rīgas “Dinamo”, Toljati “Lada”), tad raugoties uz iespēju strādāt Latvijas izlasē kopā ar Bobu Hārtliju, Artis uzsver – mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Vēsture atkārtojas. Hokeja izlases galvenais treneris no Ziemeļamerikas, un atkal esi piesaistīts izlasei. Līdzīgi kā pirms pieciem gadiem, kad palīdzēji Tedam Nolanam iepazīt Latvijas hokeju. Tagad kārta jaunam cēlienam. Kā ir sastrādāties ar slaveno kanādiešu treneri Bobu Hārtliju?
Pagājušas vien trīs dienas, bet man patīk. Mēs visnotaļ līdzīgi redzam hokeju. Neko pasakaini jaunu neieraugu. Būtiskākais ir niansēs. Atsevišķus vingrinājumus zināju iepriekš. Ideja tā pati, bet veids kā viņš tos pasniedz, un, protams, detaļas un nianses. Hārtlijs strādā ļoti detalizēti. Akcents uz niansēm, jo lielas lietas sākas no mazām lietām. Tāpat arī lielas nepatikšanas sākas no šķietami nenozīmīgām lietām. (Smejas) Tas kam viņš uz laukuma vērš uzmanību - nūjas un ķermeņa pozīcija, kā strādāt divcīņā. Tas ir nianses, ko pieļauju daudzi no mūsējiem, nav dzirdējuši. Man tas bija jaunums, kas lika noteikt - nu jā... Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Treniņprocesā var just, ka tas ir treneris ar vārdu?
Varu teikt tikai vienu. Viņam ir pietiekami daudz titulu. Tie noteikti nav tikai tāpēc, ka viņam bija labi spēlētāji.
Kāda sadarbība izveidojusies starp jums?
Tā ir komunikācijas prakse. Tostarp Oļegs Znaroks ar Hari Harijs Vītoliņš pierāda, ka ir vajadzīgs savējais, kam viņš uzticas. Tāds, kuram atverot muti, otrs jau zina, ko viņš teiks. Tas, ka pazīstu vietējos spēlētājus, iespējams, ļauj man zināt to, ko Hārtlijs nezina. No mūsu sarunām varu vien teikt, ka viņš ir ļoti pozitīvs. Īstenībā negribas viņu tā raksturot, un ar kādu salīdzināt. Tomēr jāsaka, ka Hārtlijs ir komunikabls. Nav tā, ka tu sēdi stūrī, un viņš pat nezina, ka esi atnācis. Savā starpā visu laiku sarunājamies. Pēdējos divos treniņos viņš lūdza sagatavot vingrinājumus aizsardzībā 1-1 un 2-1. Jautāja - tev ir kādi? Parādīju, un viņš teica, ka ļoti labi. Tos vingrinājumus es vadīju, bet viņš padeva ripas. Visi ir iesaistīti treniņprocesā. To pašu var redzēt, ja palūkojas uz apkalpojošo personālu. Hārtlijs uzteic ikvienu par paveikto darbu. Tas ir svarīgi. To arī var mācīties. Arī es skatos, ka viņš komunicē. Tu redzi, ka kāds paveica labu darbu, tad arī pasaki - labs darbs. Jebkuram patīk, ka viņu paslavē. Tajā pašā laikā Hārtlijs ir ļoti prasīgs.
Pirmajā treniņā varēja redzēt, ka Indraša virknējumam bija grūtības saprast Hārtlija domu gājienu. Tas rezultējās, ka vienu vingrinājumu nācās atkārtot sešas reizes.
Tas ir normāli. Jūliuss Šuplers vēl mācīja, ka, iedodot jaunu vingrinājumu, nepieciešami trīs-četri treniņi, lai spēlētāji uzķertu šo vingrinājumu. Tagad varēja manīt, ka ceturtajā atkārtojumā spēlētāji sāk saprast, ko treneris grib. Kvalitāte arī uzlabojās. Šobrīd arīdzan galvenais uzdevums Hārtlijam un Žakam Klutjē iepazīt mūsu spēlētājus. Mazāk mūsu spēlētājiem hokeju. Lēnām sāk parādīties pirmā bilde. Iepriekš viņš zināja dažus spēlētājus - Ķēniņu un Ozoliņu. Viss! Arī bija neskaidrības par līmeni, kādu sagaidīt. Redzēs “Dinamo” spēles, tad iegūs vēl lielāku saprašanu ar ko jāsaskaras. Domāju, ka viņam būs vēl daudzas atziņas, kuras parādīsies ar laiku. Tostarp, ka arī pieejā un prasībās, iespējams, būs kas jāpamaina. Jāatrod veids kā strādāt.
Kā vērtē spēlētāju attieksmi pie jaunā izlases trenera? Varbūt dažs labs spēlētājs ne tik vieglprātīgi izturas pret treniņiem?
Šis Hārtlijs nav tikai nopirkts vārds. Vakardien skatoties, kas notiek treniņos. Ar kādu atdevi un attieksmi spēlētāji strādā. Piemēram, ja es būtu galvenais treneris. Spēlētāji mani zina. Pazīstami arīdzan ar treniņprocesiem. Hārtlijs jautā - tā noteikti nebūtu? Man pašam interesanti. Protams, viņi ir motivēti. Tāpēc var redzēt, ka spēlētāji skrien kā no ķēdes norāvušies.
Tas nav izskaidrojams, ka spēlētāji īpaši noskaņojušies tieši pirmajiem treniņiem?
Pirmajos treniņos tas ir labi. Galvenais, lai pēc mēneša visi tā skraidītu. (Smejas)
Ko jūs pārrunājāt treneru starpā pēc pirmajiem aizvadītajiem treniņiem?
Varu par sevi teikt. Piedāvāju Hārtlijam to pašu, ko Pekam Rautakallio. Teicu, ka nevēlos nevienu raksturot, jo zinu no savām spēlētājam dienām, kad atnāca Kurts Lindstrēms - jau biju noraksturots. Lindstrēmam jau bija nodota informācija, ko kurš no spēlētājiem var, un attiecīgi, ko nevar. Teicu Hārtlijam, ka pēc tam varam aprunāties un izstāstīt, kā es redzu konkrētos spēlētājus. Bet tas noteikti iespaidos, ja sākumā pateikšu, ka viņš var trāpīt par ripu, bet otrs nevar. Tas arīdzan nebūtu godīgi pret spēlētājiem.
Hārtlijs prasīja raksturojumu par spēlētājiem?
Nē! Viņš ņēma vērā manis teikto. Arī Rautakallio, kad atnāca uz Rīgu teicu, ka varu sniegt savu redzējumu, bet varbūt iesākumā izveido pats savu, un vēlāk, ja būs vēlme varam salīdzināt. Pēcāk, kad salīdzinājām šos raksturojumus - atšķirības nebija lielas. Tomēr svarīgi, ka galvenais treneris pats izveido bildi par spēlētājiem, nevis viņam kāds jau pasaka priekšā.
Atminoties somu treneru laikus Rīgas “Dinamo” - Peka Rautakallio, Kari Heikkila, tad prātā ataust, ka latviešu spēlētājiem bija pamatīgas problēmas ar viņu piedāvāto spēles stilu, kas bija atvasināts no Ziemeļamerikā piekoptā. Hokejisti to nepieņēma. Tagad izlasi vada kanādietis - Bobs Hārtlijs, pietiekami spēcīgs vārds hokeja pasaulē, kurš kā jau minēji ir prasīgs. Tavuprāt, latviešu spēlētāji spēs pieņemt Hārtlija hokeju?
Tas, protams, nerullē, ja es saku un tu nedari. Ja tu nedari, tad mani novāc. Tu arī nevari būt dumjš. Ar Hārtliju šīs lietas nedaudz apspriedām. Viņš teica - mēs gribam spēlēt agresīvi, bet tas nenozīmē dumji. Teicu, ka viņam tas ir jāpasaka spēlētājiem, lai viņiem nerastos priekšstats, ka tagad būs tikai jāskrien. Nevēlos salīdzināt Tedu Nolanu ar Bobu Hārtliju. Esmu bijis vienu sagatavošanās posmu ar Nolanu, ar Hārtliju vēl mazāk. Ja arī būšu ilgāk, tik un tā nesalīdzināšu. Hārtlijam ir skaidrs, ko viņš vēlas, un domāju nebūs problēmu ar šī vēstījuma
novadīšanu.
Pēdējo reizi, kad strādāji ar izlasi daudz, kas ir mainījies. Izlasei beidzot ir sava mājvieta, palielinājies apkalpojošais personas, kurš atvieglo spēlētāju un treneru darbu.
Varu tikai piekrist, ka pēdējo reizi ar izlasi biju pirms pieciem gadiem, kad asistēju Nolanam. Pirms tam vēl senāk, kad vēl pats spēlēju. Jaunās telpas ir vēl vecās federācijas vadības veikums. Galvenais, kas trūka - spēlētājiem nepieciešams just, ka viņi ir gaidīti. Atnākot, ka par tevi rūpējas. Piekrītu atziņai, ja vēlamies sagaidīt profesionālu attieksmi no spēlētājiem, tad mums jāizturas pret viņiem profesionāli. Viss ir salikts pa plauktiņiem. Koziols salīdzina, protams, ar NHL standartiem. Lai ārpus ledus viss būtu sakārtots. Spēlētājam atnākot uz pirmo treniņu, lai viņam būtu salikti visi treniņtērpi. Ienāku savā ģērbtuvē - viss nepieciešamais jau sagatavots. Tas, protams, patīkami pārsteidz. Jā, tā agrāk nebija.
Tas atvieglo arī tavu darbu, vai šīs lietas vairāk attiecas uz spēlētājiem?
Mani tas mazāk ietekmē, bet vienmēr ir patīkami strādāt sakārtotā vidē. Ja tā nav, tad tu vēlies ātrāk aiziet. Šobrīd tas tā nav. Tagad, kad izlasei ir sava ēka tas, protams, prasa papildus līdzekļus un darbu. Tajā pašā laikā vari mainīt trenerus un vadību, bet diemžēl mums nav nākuši vairāk spēlētāju. Pēkšņi Ziemeļamerikā vai Eiropā mums nav sākuši spēlēt papildus 20 hokejisti.
Tagad, kad līdz KHL sezonas beigām, atlikušas trīs spēles, un komanda nekvalificējās izslēgšanas spēlēm, kā atskaties uz šo sezonu darbā ar Toljati “Lada”?
Nevēlos īpaši raksturot. Var runāt par pirmajām 30 ar astīti spēlēm, kad bijām astotniekā, un pārējās, kas ir tagad. Kāpēc noticis tā... jārunā ar vadību, bet pagaidām nevēlos iztirzāt.
Bijušais krievu hokejists Aleksandrs Paškovs pirms dažām dienām izteicās visnotaļ kritiski par tavu darbu “Lada” galvenā trenera amatā. Paškovs pievienojās Aleksandram Koževņikovam, kurš arīdzan neskopojās ar kritiku. Kā tu tiec galā ar šāda veida spiedienu?
Pirmajās 30 kārtās nevienam nebija, kur piesieties. No kurienes visām šīm runām kājas aug? Tas jau tāpat skaidrs, ka pagājušā gada treneru maiņā, kad mani, apstiprināja par galveno. Tagad par galveno vainīgo visā mani saskata. Saprotu viņu nostāju. Aizstāv savu cilvēku. Kamēr nebija kur piesieties, tikmēr klusēja.
Ar šādām runām tevi mēģina dabūt prom no “Lada”?
Nevēlos iesaistīties šajās sarunās. Katram ir tiesības izteikties. Protams, nevienam nav patīkami, ka par viņu slikti izsakās. To es nevaru ietekmēt. Ja nevari ietekmēt notiekošo, maini attieksmi.
Tavā gadījumā galvenais, ka kluba vadība tevi aizstāv.
Varu vien būt pateicīgs vadībai par atbalstu un uzticību.
Vai ir skaidrība par tavu nākotni “Lada” komandā?
Šobrīd neesam iztirzājuši šo jautājumu.