Par Latvijas hokeja izlases jauno galveno treneri šodien tika apstiprināts 56 gadus vecais kanādiešu speciālists Bobs Hārtlijs. Sportacentrs.com uzrunāja Latvijas izlases aizsargu Oskaru Bārtuli, kā arī sporta žurnālistus - Māri Zembergu un Armandu Puči, lai uztaustītu pirmās sajūtas, ko nozīmē Hārtlija ienākšana Latvijas hokejā.
Oskars Bārtulis, Latvijas izlases hokejists:
„Viss jau ir pozitīvi, būs kaut kas jauns, svaigas asinis. Taču jāsaprot, uz kādu termiņu treneris ir iecelts. Cik saprotu, tad pagaidām līgums noslēgts uz vienu gadu. Jautājums - ar kādu domu noslēgts līgums uz šādu termiņu? Jo tāpat kā savulaik Tedam Nolanam, arī Hārtlijam būs nepieciešams laiks spēlētāju iepazīšanai. No otras puses - labi ir tas, ka jaunais galvenais treneris ir paziņots laicīgi. Viņš būs klāt arī pasaules U20 čempionātā un atbrauks uz pāris Rīgas „Dinamo” spēlēm. Tas arī ir daudz.
Svarīgi būs arī tas, kas būs Hārtlija palīgi. Varbūt tiks piesaistīts kāds no Latvijas hokeja speciālistiem, ar domu, ka nākotnē viņš varētu pārņemt galvenā trenera pienākumus. Ja godīgi, tad man nekādas informācijas par Hārtliju kā treneri nav. Zinu tikai to, ka Atlantas „Thrashers” komandā savulaik viņa asistents bija mans junioru vecuma treneris. Taču tas arī viss. Vairāk noteikti zinās Ronalds Ķēniņš. Varbūt arī Sandis Ozoliņš, lai gan Hārtlijs pirms 15 gadiem un tagad noteikti ir pavisam atšķirīgi cilvēki un treneri. Tāpat ir atšķirība - strādāt NHL, Šveicē vai valstsvienībā, jo izlase tas ir kaut kas pavisam citāds. Tas būs izaicinājums gan mums, gan viņam. Visi būsim uz baltas lapas.
Visus gadus jau ir runāts par to, ir vai nav spēlētājiem motivācija spēlēt izlasē, ir vai nav bardaks. Bet ir jāparaugās arī uz katru spēlētāju atsevišķi - kā viņš ir aizvadījis sezonu, kādas viņam bijušas traumas. No savas puses varu teikt, ka ir tomēr atšķirība - spēlēt Piemaskavā vai Vladivostokā. LHF ir jauna vadība un jauni mērķi, būs interesanti gan spēlētājiem, gan faniem. Pārmaiņas noteikti bija vajadzīgas, skatīsimies ko tās būs nesušas.”
Māris Zembergs:
„Cik dzirdēju, tad Hārltijs bija labākais kandidāts, vienīgā problēma, ka dārgs, taču jaunā LHF valde acīmredzot spējusi šīs izmaksas nosegt. Manuprāt, Hārtlija izvēle mazliet liecina par to, ka jaunā valde izvēlas piesardzību, jo šī nav riskantā kārts. Salīdzinot ar mūsu nosacīti jaunajiem speciālistiem (Arti Ābolu, Ģirtu Ankipānu), Hārtlijs ir mazāk riskanta izvēle. Cik esmu iepazinies ar viņa CV, tad Hārtlijs ir uzvarējis gandrīz visu. Paņemot tāda kalibra speciālistu, vienmēr varēs attaisnoties, ka mēs taču paņēmām ļoti labu treneri, bet…
Hokeja ziņā viņš noteikti būs vairāk orientēts uz aizokeāna hokeju. Mums šāda pieredze jau ir bijusi ar Nolanu, un tā ne vienmēr bija spīdoša. 2012. gadā valstsvienība pasaules čempionāta pēdējās trīs spēlēs nespēja gūt vārtus, bet Soču olimpiskajās spēlēs iekļuva ceturtdaļfinālā. Kirovam Lipmanam pārmeta, ka trūkst elementāru lietu, bet Hārtlijs ir pieradis, ka viss ir augstākajā līmenī, tādēļ šis būs pārbaudījums arī LHF jaunajai valdei. Arī pret spēlētājiem būs stingras prasības, jo bez tādām treneris nevar gūt panākumus, kādus ir guvis Hārtlijs.
Ja arī Rīgas „Dinamo” ir kāda slēptā doma, tad klubs gaidīs pasaules čempionāta noslēgumu. Tagad play-off vilciens jau ir aizgājis, bet ja Hārtlijam veiksies pasaules čempionātā… Aigars Kalvītis ložā sēž blakus Jurim Savickim. Vēl gan paliek jautājums - vai Hārtlijam ir vēlme visu sezonu pavadīt Krievijas līgā. Bet šāda iespēja noteikti ir reālāka nekā Kirova laikā.
Par Hārtliju nav dzirdētas tādas atsauksmes, kā, piemēram, par Maiku Kīnenu, kurš ģērbtuvēs var aizsviest pa gaisu tāfeli. Tomēr būs jāsaprot, kāds Hārtlijs ir pēc rakstura. Ja skatāmies pēc CV, tad viņš ir augstas klases speciālists, un spēlētājiem nevajadzētu būt argumentiem, lai trenera dēļ nespēlētu izlasē. Vajadzētu būt ieinteresētībai savākties un pēc ilgāka pārtraukuma sasniegt ceturtdaļfinālu.”
Armands Puče, "Overtime TV":
„Manuprāt, viņa lielākā vērtība ir nevis NHL, bet gan Šveices pieredzē. Viņš personiski zina dažus izlases spēlētājus, ar vienu ir strādājis kopā. Bet viņa loma, tāpat kā savulaik Nolanam, nebūs mācīt mūsu spēlētājiem hokeju. Viņš būs mentors, bet pretinieku izpētes darbs paliks viņa palīgu pārziņā. Nevar zināt, kā attīstīsies situācija, ja arī Rīgas „Dinamo” šaus pa Hārtlija kārti. Jau iepriekš bijušas runas, ka izlases galvenais treneris varētu būt arī Rīgas „Dinamo” galvenais treneris. Šī saspēle varētu būt deformēta, jo arī KHL no viņa prasīs rezultātu.
Drīzāk būtu jādod treneriem trīs četri gadi darbam ar izlasi. Hārtlija pielietojumam vajadzētu būtu plašākam par viņa izmantošanu pavasarī. Latvijas jaunatnes hokejā joprojām ir daudz cilvēku, kas paši savulaik dzīti uz priekšu ar mietu un lamuvārdiem. Viņi ar šīm pašām metodēm audzina jaunos hokejistus. Taču, manuprāt, Latvijas hokejā ir entuziasti, kuri varētu Hārtliju izvaicāt par viņa skatījumu un tendencēm. No viņa zināšanām vajadzētu izspiest maksimumu.
Būtiska loma stāsta veidošanā būs arī palīgiem. Domāju, ka Kārļa Zirņa personā vajadzētu saglabāt viņa pielietojumu. Viņš hokejam līdz šim ir vairāk devis nekā ņēmis, jo cik saprotu, tad pie Kirova viņš algu nesaņēma. Par Sanda Ozoliņa iespējamo iesaistīšanos izlases darbā ir grūti ko teikt. Jā, viņš ir pazīstams ar Hārtliju, taču tolaik tās bija trenera un spēlētāja attiecības. Cilvēki mainās un evolucionē. Neveram spriest par Ozoliņu šajā vecumā pēc tā, kāds viņš bija tolaik, kad viņam uzticēja izlases ģenerālmenedžera pienākumus Kirova laikā.
Skaidrs ir tas, ka Hārtlijs ir autoritāte pasaules hokejā. Viņš ir vecis, jo 2001. gadā trenera karjeras sākumposmā savākt komandu, kurā ir tādas zvaigznes kā Patriks Ruā, Džo Sakiks, Rejs Burks, un izcīnīt Stenlija kausu, tas ir ko vērts.”