1990. gada vasarā Sandis OZOLIŅŠ nebija nekas. Vairāki treneri pat izteica bažas, kāpēc Ēvaldam Grabovskim tas disciplīnas grāvējs jāņem uz "Dinamo".
Sākot treniņnometni, jaunulim vēl nebija pat 18 gadu (3.08.1972.), bet PSRS čempionāta augstākajā līgā Ozoliņš debitēja 1990. gada 2. septembrī Rīgā pret CSKA (2:3), tātad bez vienas dienas – 18 gadi un viens mēnesis.
Šādu Ozoliņu, Bāliņu, Vītoliņu, Drelingu, Bērziņu, Maksimovu, Petrovu, kas uz dažām spēlēm juniora vecumā tiek ierauti pirmajā meistarkomandā, mums ir bijis pietiekami daudz, lai jaunekļiem lieki nepievērstu papildu uzmanību. Un kurš gan pirms 19 gadiem varēja zināt, ka šis Ozoliņš hokejā ir uz ilgu laiku un sasniegs to, kas pagaidām nav bijis pa spēkam nevienam citam Latvijas hokejistam. Domāju, Stenlija kausu.
Teikt, ka neviens jaunajā Ozoliņā neredzēja talantu, būtu grēcīgi pret tiem, kas viņam ticēja. Vispirms jau Grabovskis, kurš savā trenera karjerā atļāvies vienu otru eksperimentu. Un, protams, arī "Ķekavas" treneris Aivars Kampmanis un Sanda maiņas biedrs uzbrukumā Mihails Šostaks. Pēc pirmajiem treniņiem "Dinamo" Grabovskis Ozoliņu, kurš vēl nebija ne Sanča, ne Ozo, raksturoja tā: "Tu, zini, kas ir pats pārsteidzošākais? Ozoliņš tikpat kā nekļūdās. Tiklīdz ripa ir pie viņa, viņš to atdod tālāk." Iespējams, tās bija debitanta bailes kļūdīties, bet varbūt pavisam cita īpašība – Sandis jau tad ļoti labi pārredzēja laukumu. Un tas tik vēl trūka, lai jaunulis sāktu vadīties, vai līst pie pretinieku vārtiem! Ja komandā ir Beļavskis, Fanduļs, Kerčs, Boldaveško, Vītoliņš, Ilmārs Tomans, Znaroks, Žoltoks, Panteļejevs, Semerjaks, uzbrūkošais aizsargs Maticins, metošie Čudinovs un Zinovjevs. Skaidrs, ka Ozoliņš turējās ēnā. Sezonu viņš sāka ceturtajā maiņā kopā ar Beresņevu, Tomanu, Vītoliņu un Panteļejevu.
Bet pēc četrām spēlēm Ozoliņš jau gāja laukumā pret savu komandas biedru Stenlija kausa laikā – Patriku Ruā. 1990. gada 14. septembrī Rīgā taču notika leģendārā spēle ar Monreālas "Canadiens" – 2:4. Skaidrs, ka kolēģu Marisa Andersona un Ērika Strausa sagatavotajā superspēles bukletā Ozoliņa uzvārda nav – tipogrāfiju tempi tad bija vēl tik lēni, ka materiāla nodošanas laikā viņš "Dinamo" vēl nemaz nebija debitējis...
Nezinu, par kādiem nopelniem, bet Grabovskis Ozoliņa (Vītoliņa) maiņu tad jau ir paaugstinājis līdz trešajai. Arī šajā spēlē man juniors acīs neiekrīt. Jā, viņš ir laukumā, kad monreālieši iemet vienu ripu, nopelnot savu pirmo mīnus viens. Bet tovakar Sporta pilī ir citi grandi: Irbe, Ruā, Rišē, Karbono, Svoboda, Korsons, "Canadiens" galvenais treneris Pets Bērnss mūsu komandā uzteic 8., 9. un 20. numuru (Fanduļu, Beļavski un Vītoliņu). Taču bešā nepaliek arī Sandis – kopā ar Irbi un Boldaveško, Rišē, Svobodu un Korsonu viņi saņem firmas "Pārdaugava" balvas. Šodien tas varbūt šķiet absurds, bet tovakar cita firma – "Interlatvija" katrai komandai dāvāja pa... ārzemēs ražotam augstas klases magnetofonam.
Pirmo reizi un arī tad tikai pastarpināti Ozoliņu paslavēju 1990. gada 27. novembrī "Dienā" par 3:0 spēli pret Ustjkamenogorskas "Torpedo": "No rīdzinieku četriem kvintetiem šoreiz augstvērtīgāko spēli rādīja Vītoliņa piecnieks: Beresņevs – Ozoliņš, Tomans – Vītoliņš – Pavlovs." Un viss. Jaunos pārslavēt nevajag, bet to, ka aizsargam laukumā jābūt nemanāmam, sapratu un uzzināju tikai vēlāk. Un ko tu daudz par tādu nemanāmo uzrakstīsi?
Atceras Ozoliņa pārinieks Leonīds Beresņevs: "Tovasar treniņos piedalījās divi jaunie aizsargi – Ozoliņš un Mitčenkovs. Kāpēc Grabovskis izvēlējās Sandi? Tiešām nezinu, jo labs materiāls bija arī Mitčenkovs, tikai augumā īsāks un varbūt fiziski ne tik spēcīgs kā Sandis. Grabovskis teica, ka man kā vecajam ar viņu būs jāspēlē vienā maiņā. Skaists laiks bija! Man 33–34 gadi, bet blakus jaunie Žoltoks, Vītoliņš, Panteļejevs, Ozoliņš, Tomans. Tā nu ir sanācis, ka "Dinamo" man allaž bijis gods iespēlēt kādu jauno – ar mani kopā sākuši Maticins, Popihins, Kramskojs un arī Ozoliņš. Kādi bija viņa plusi? Pirmkārt, gabarīti – augums, spēks, un bija redzams, ka var izaugt meistars. Bija labs uzbrukuma sākums, varēja atdot tālo piespēli, nebija slikts metiens, bet mēs vairāk dabūjam spēlēt pieci pret pieci, vairākuma izspēles meistaru tāpat pietika. Treniņos mūsu maiņu parasti izmantoja kā pretsvaru Fanduļa piecniekam, viņi izspēlēja vairākumu, mēs četratā to centāmies nepieļaut, malējie uzbrucēji jau mainījās, bet mēs ar Sandi un Hari gājām katrā maiņā. Uh, cīniņi bija! Nopietni pretojāmies, lai viņi neiemet, un bija arī strīdi, ka ripa vārtos nav bijusi... Viens otru uzkurinājām: viņi mums neiemetīs, bet mēs četratā varam iemest viņiem. Skaidrs, ka ar Sandi daudz runājām, t.s. hokeja valodā. Kur būšu es, kas jādara viņam, kad es esmu stūrī vai vārtpriekšā. Vai viņš manī klausījās? Tas jāprasa Sandim pašam, bet sarunāties sarunājāmies. Es jau viņam ar saviem padomiem sliktu nevēlēju. Kā viņam toreiz pietrūka? Varēja labāk slidot, bet, kad Sanča pēc pāris gadiem atbrauca no Amerikas, slidošana bija ļoti laba. Individuālie treniņi... Vēl atceros, ka spēlēs šad tad pretinieku uzbrucēji viņu apslidoja pa lielo trajektoriju, vēl tagad redzu, kā Maskavā turienes dinamietis apslido Sandi pa kreiso pusi. Jauns viņš bija – tikko astoņpadsmit. Bet jau spēlēja. Tajos gados daudzi šādā vecumā jau spēlēja "Dinamo", bet šodien mēs 22 gadu vecu hokejistu vēl saucam par jauno un perspektīvo."
Un tā nemanāmais Ozoliņš nospēlēja visu 1990./91. gada sezonu, no 46 spēlēm izlaižot tikai vienu, nopelnot tikai trīs rezultativitātes piespēles un 51 soda minūti. Gadu mijā kopā ar Žoltoku abi iesaukti PSRS junioru izlasē un Saskačevanā dabūja sudraba medaļas.
Visu rakstu lasiet 8. septembra izdevumā Sporta Avīze.