Latvijas hokeja izlases kapteiņa palīgs Herberts Vasiļjevs ir vīrs, kurš ne tikai cīnās laukumā, bet pēc spēles atzīst gan savas, gan visas komandas kļūdas. Mačā pret Krieviju Herberts ne tikai iemeta pirmo ripu Nabokova vārtos, bet nekādus acīmredzamus "podus nenogāza".
- Ko tu teiktu par 2:8 pret Krieviju?
- Ja mēs paši lūdzam krievus mest golus, tad viņi arī iemet. Tā jau bija grūti pret viņiem spēlēt un mēs zinām, cik stipra viņiem komanda, bet, ja mēs dodam viņiem mest un sakām: nu, ej un iemet, tad beigās krievi arī tādu rezultātu ''uzskrūvēja''. Mēs bijām pelnījuši zaudēt tik smagi, jo šodien spēlējām stulbu hokeju. Tik daudz pašu kļūdu savā zonā pirmajā un trešajā periodā. Saprastu, ja viņi iemestu golu ar meistarību un kombinācijām, bet tos, ko mēs paši iedevām, tā nevajag darīt. Tik kļūdainu savas komandas spēli ilgi nebiju redzējis.
- Iepriekšējās dienās visi runāja, ka pret krieviem jāspēlē vienkāršāk, bet mēs laukumā sākām nezin ko izdomāt...
- Nezinu. Tieši ģērbtuvē arī visi teica, ka jāspēlē vienkāršāk, jo krievi uzbruks un gribēs pirmajā periodā uztaisīt rezultātu, kas viņiem arī izdevās. Bet tikai tāpēc, ka sākam vadīties savā zona, nebijā uz posteņiem ar uzbrucējiem un sākam izdomāt kaut kādu citu hokeju. Un tās piespēles savā zonā pa vidu - tā mēs nekad neesam hokeju spēlējuši. Es nezinu, kāpēc mēs tā sākām darīt. Tas ir jāizanalizē un nākošajās spēlēs tā vairs nedrīkst darīt.
- Tad, kad tavs tēvs spēlēja pie Viktora Tihonova par piespēli caur savas zonas centru Tihonovs šo spēlētāju nošautu...
- Labi, ka mūs nešaus nost, bet es domāju, ka ar pātagu pa dibenu vajadzētu iesist.