Ceturtdien pēc pusnakts atgriezies no Amerikas, nākamajā rītā pulksten11 Kaspars Bērziņš jau pildīja visus vingrinājumus un cilāja svarus kopā ar pārējiem izlases biedriem.
"Solīju, ka izdarīšu visu un būšu tik ātri, cik iespējams, un tā arī daru," pēc treniņa atkritis Olimpiskā centra kafejnīcas mīkstajā krēslā, savu rīcību par pašsaprotamu, šķiet, uzskata 23 gadus vecais uzbrucējs, lai arī acis krīt ciet un mēle brīžiem īsti neklausa. "Man patlaban ir nakts vidus..." piebilde skan pat it kā nedaudz vainīgi. Ziņas par Kaspara atrādīšanos basketbola Mekā un tostarp NBA kluba Fīniksas "Suns" nometnē nepārsteidza, taču iepriecināja gan – netrūkst to, kas šo spēlētāju jau uzskatīja par paša vieglprātības izniekotu. Saruna atklāj citus iespaidus.
Plašāka sabiedrība par tavu došanos uz Ameriku uzzināja tikai tad, kad jau pāris nedēļu biji prom. Kā nonāci līdz šādam vasaras scenārijam un kā nonāci tieši Fīniksā?
– Tas, ka braukšu uz Ameriku, jau bija zināms – šķiet, sezonas sākumā aģents teica, ka Fīniksa grib mani uzaicināt uz Vasaras līgu. Tto gaidīju jau visu sezonu.
Viņi paši tevi atrada, aģents izkārtoja, vai Andris Biedriņš palīdzēja?
– Atklāti sakot, nianses nezinu, taču nav tā, ka mani tur kāds iebīdija vai iekārtoja pa blatu. Bija arī citas komandas, kas ieinteresētas mani redzēt un aicināja spēlēt Vasaras līgā. Fīniksa man šķita piemērotākais variants, jo tā ir komanda, kas spēlē ātru basketbolu, un tas ir stils, kādā spēju iekļauties. Es skrienu, metu, un tas ir arī viņu stils. Tāpēc viņi droši vien interesējās par šāda tipa spēlētājiem, un viens no tiem biju es. Lai arī esmu vīlies visā, kas šovasar tur notika.
Kāpēc?
– Tikai pēc tam, kad biju aizbraucis uz Fīniksu, izrādījās, ka viņiem sastāvā ir tikai viens centrs. Treniņos spēlējot pieciem pret pieciem, viņam kāds bija jāliek pretī, un treneris izdomāja, ka tas būšu es. Pat nepapētīja, kurš ātrāks, lēnāks, vai ar labāku metienu, bet vizuāli – vienkārši paskatījās, kurš no četriem spēka uzbrucējiem ir lielākais, un paņēma mani... Kā sāku spēlēt kā piektais numurs, tā līdz beigām arī biju otrais centrs. It kā jau mutiski atļāva mest no tālienes un rauties ārā, taču reāli – uzdevumi palika uzdevumi, un tie bija man neparocīgi. Neteikšu, ka neiekļāvos, taču nejutos komfortabli. Izdarīju to, kas man bija jāizdara – kad bija jāraujas zem groza, es rāvos, kad bija iespēja izskriet un uzmest trijnieku, – tā arī darīju un centos izdevības izmantot. Arī aizsardzībā darīju visu, ko prasīja. Varbūt vajadzēja iegūt vairāk atlēkušo bumbu, taču kopumā neatļāvos nekādas vaļības.
Spēlējot kā uzbrucējs, būtu varējis izdarīt daudz vairāk?
– Noteikti. Ja spēlētu kā ceturtais, es... Tas ir pavisam citādāk! Tagad sanāca, ka savā ierastajā pozīcijā Fīniksā uzspēlēju divās spēlēs pa vienai minūtei. Tas ir simboliski, tas nav nekas – var pat pie bumbas netikt... Mazliet nepaveicas, un viss. "Baronā" sezonas beigās it kā uzspēlēju kā centrs, taču tas bija pavisam kaut kas cits, nesalīdzināmas lietas. Kā es varēju bloķēt metienus Latvijas līgā, tur, protams, neko tamlīdzīgu nevarēju. Tur tev liek pāri no augšas. Pavisam cits atlētisms gan lejā, gan augšā pie stīpas.
Kādi ir spilgtākie iespaidi pēc šīm piecām spēlēm Lasvegasā? Ko esi sapratis par Eiropas un Amerikas basketbola atšķirībām?
– Es neteiktu, ka basketbols, kas tiek spēlēts Vasaras līgā, ir Amerikas basketbols. Precīzāk – ir, toties tas ir koledžu un vidusskolu basketbols. Taču tas noteikti nav NBA. Te ir pārāk liela brīvība, pārāk maz noteiktības, kas, starp citu, arī mani visvairāk neapmierināja – mana spēlētāja mentalitāte ir tāda, ka man patīk izpildīt trenera dotos uzdevumus. Es neesmu improvizētājs un šovmenis. Ja nav konkrēta uzdevuma un spēles plāna, uzreiz rodas grūtības. Ļoti labi varu izdarīt to, ko treneris man liek, bet Vasaras līgā basketbols absolūti nav tāds. Ir kombinācijas, taču tas neko nenozīmē – tev neviens nepateiks, ka esi nepareizi izdarījis. Viss ir pareizi! Izmet pa grozu, – pareizi. Lauzies pret trijiem, – pareizi... Nepareizi ir tikai tad, ja kļūdies, zaudē bumbu, pretinieks ātrajā aizskrien un iemet divus punktus. Viss pārējais? Lai ko tu darītu, nevienam neko nepārmet. Katrā ziņā man tas nav pieņemami. Ja nākamreiz būs iespēja izvēlēties, nopietni apsvēršu, vai piedalīties šādā pasākumā.
Spēlētu Vasaras līgā?
– Vasaras līga pati noteikti nav slikta lieta – tā nenoliedzami ir milzīga pieredze. Apstākļu maiņa nāk par labu ikvienam spēlētājam. Šajā gadījumā es runāju par iesaistīšanos komandā, kurā nav nekādas noteiktības – nekad neizvēlētos būt komandā, kāda Vasaras līgā bija Fīniksai. Uzskatu, ka ļoti daudz atkarīgs no trenera. Augstā līmenī tā nenotiek... Tāpēc arī ceru, ka varēšu spēlēt augstā līmenī, kur tā nebūs – kur man būs jādara tas, kas jādara.
Vasaras līgas komandu taču nevadīja "Suns" galvenais treneris Alvins Džentrijs?
– Viņa asistents. Komandai bija septiņi treneri... Galvenais laiku pa laikam ienāca, novadīja pāris sapulces, paskaidroja galvenās vadlīnijas Fīniksas "Suns" basketbola stilā – stāstīja, ko no mums vēlas sagaidīt nākotnē.
Mēģināji kādam iebilst, ka centra pozīcijā nejūties īpaši ērti?
– Aģents man teica, lai eju un pasaku, ka neesmu centrs, taču tas būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Situāciju tas nemainītu. Centos pēc vislabākās sirdsapziņas izdarīt to, ko tajā situācijā varēju, jo bija skaidrs, – nevienu citu manā vietā neieliks, un arī [Robins] Lopess 40 minūtes spēlēt nevar. Tāpēc samierinājos un turpināju, lai arī nebiju ar to apmierināts. Katrā ziņā šajā laikā es daudz ko iemācījos.
Visu rakstu lasiet 28. jūlija izdevumā