Pirmās spēles pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijas sieviešu basketbola izlase 1991. gada oktobrī aizvadīja pret kaimiņienēm – Lietuvas basketbolistēm.
Pirmais izlases galvenais treneris bija Juris Garkalns. Kopš tā laika Latvija regulāri cīnījusies par iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīros, tomēr startēts tikai trijos no tiem. 18. Eiropas meistarsacīkstes Rīgā būs ceturtā reize, bet Ainārs Zvirgzdiņs ir izlases astotais galvenais treneris.
Dažādi veicies atjaunotās Latvijas sieviešu basketbola valstsvienībai šajos gados. Reizēm ceļā uz Eiropas čempionātu gadījies apstāties jau pirmajā solī (kārtā), reizēm par zemu ir šķitusi izcīnītā ceturtā vieta finālturnīrā un ceļazīme uz olimpiskajām spēlēm. Visi septiņi Aināra Zvirgzdiņa priekšgājēji, no kuriem seši vadījuši Latvijas izlasi dažādās Eiropas čempionāta atlases un finālturnīra spēlēs, piekrita atskatīties uz laiku, kad komandas sniegums bija atkarīgs no viņu lēmumiem, novērtēt sieviešu izlases izredzes gaidāmajā čempionātā un ar "Sporta Avīzes" starpniecību nodot novēlējumus treneriem, spēlētājām, visai komandai.
Juris Garkalns:
"Pirmās Latvijas izlases spēles ar Lietuvu 1991. gada rudenī diemžēl atmiņā nav palikušas. 1995. gada Eiropas čempionāta atlases turnīrā 1993. gadā Orhūsā un 1994. gadā Viļņā bijām jaunākā komanda ar vidējo vecumu nedaudz virs divdesmit gadiem. Arī lietuvieši izdarīja visu, lai viņu komanda tiktu tālāk, un mums pietrūka pieredzes.
Pēc tam, kad ar gados jauno Latvijas izlasi nebijām pārvarējuši Eiropas čempionāta kvalifikācijas kārtu, toreizējā Latvijas Basketbola savienības vadība uz mums ar pateicību neskatījās, un labs kontakts mums neizveidojās. Pagāju malā, un kopā ar Zeltiņu turpinājām vadīt TTT.
Domāju, ka šobrīd ir labs komandas gars. Nav daudz tādu komandu, kas ir piedalījušās olimpiskajās spēlēs. Tas dod pieredzi, un komanda var nospēlēt labi – par spīti tam, ka Ievai Kubliņai ir veselības problēmas. Spēlētājas sezonā pārsvarā spēlējušas augsta līmeņa klubos; jaunās basketbolistes, piemēram, Aija Putniņa, ar katru sezonu arvien vairāk tuvinās pamatspēlētāju līmenim.
Vai vajadzēja aizvadīt pārbaudes spēles ar tik vāju komandu kā Izraēla, kuru droši vien arī mūsu U20 izlase būtu vinnējusi? Lietuvas izlase gan ir klasi augstāka. Skaidrs ir viens: ja treniņos tiek gatavots kas labs, pārbaudes spēlēs to rādīt nedrīkst. (Smejas.) Rezultāti pārbaudes spēlēs ir pārāk labi, un tas liek aizdomāties. Vai nu pretinieces nav spēlējušas ar pilnu jaudu, bez visām stiprākajām spēlētājām, vai...
Mūsu treneriem un spēlētājām novēlu vislabākos panākumus vismaz medaļas līmenī. Pašu mājās tas būtu ļoti pievilcīgi."
Jānis Zeltiņš
"Vairāk atmiņā palikusi Eiropas kvalifikācijas tūre Viļņā 1994. gadā [nekā spēles Minskā 1993. gada aprīlī, kurās Zeltiņš vadīja Latvijas izlasi]. Juris Garkalns toreiz bija galvenais treneris, es – asistents. Ar sievietēm jābūt lielam diplomātam, jāpiedabū visas komandas līderes virzīties uz kopīgu mērķi. Sievietes vairāk kombinē un spēlē gudrāku basketbolu kā vīrieši, kas vairāk paļaujas uz spēku un ātrumu.
Toreiz par sieviešu basketbolu daudz nerunājām, kaut arī meitenes bija talantīgas, "boss" bija vīriešu basketbols, kaut arī visu laiku biju pārliecināts, ka sieviešu izlase gan varētu labāk spēlēt Eiropas čempionātos, gan tikt uz olimpiādi. Sieviešu izlase bija nepelnīti aizmirsta.
Uzskatu, ka Zvirgzdiņam pašlaik ir spēcīgāks sastāvs, nekā bija uz olimpiādi, jo "pielikušas" ir "Cēsīs" spēlējušās basketbolistes. Vislielākā problēma ir centra spēlētājas, kuras nevar savas pretinieces apspēlēt viena pret vienu. Vai nu ar caurgājienu, vai ar piespēli bumba ir jānogādā triju sekunžu zonā, jābūt spiedienam uz grozu. Vienīgā, kura var zem groza apspēlēt, ir Zane Tamane. Ja neizdodas, var izmest bumbu ārā. Piemēram, Aijai Brumermanei nemaz tik daudz nav nepieciešami komandas treniņi kā divreiz dienā individuāls darbs ar viņu. "Brocēnos" strādāju ar centriem – Skirīti [Mārtiņu Skirmantu] un Jo[hanu Nikolasu], un Jo sāka apspēlēt Andreju Bondarenko visos iespējamos veidos; par to pēdējais nevarēja vien nobrīnīties. Tā ir pavisam cita spēle, ja centrs māk apspēlēt viens pret vienu.
Latvijas izlasei ir lielas izredzes tikt ārā no grupas, un arī tālāk savās mājās komanda ar veiksmes palīdzību var tikt ļoti augstu. Tomēr prognozēt sieviešu komandas sniegumu... Es aizeju pie bitēm un labāk zinu, ko viņas darīs. (Smejas.)
Novēlu meitenēm spēlēt par medaļām, jo Eiropas čempionātos mums tādu vēl nav bijis."
Inārs Vāvere
"Dienu vai divas pirms izbraukšanas uz Ankaru, kur 1995. gada maijā notika Eiropas čempionāta atlases pirmā kārta, nebija skaidrības, vai būs līdzekļi, lai uz turieni aizbrauktu. Prēmijas netika solītas, knapi sagrabinājām naudu spēļu formām. Toreizējais LBS prezidents Indulis Ozols tomēr nodrošināja nepieciešamo finanšu atrašanu. Aizlidojām uz Stambulu, tad cauri visai Turcijai braucām ar autobusu. Toreiz spēlētājas bija rūdītas, nesūdzējās, ka kaut kā trūkst vai nav nepieciešamo apstākļu.
Spilgtākās atmiņas no atlases turnīra saistās ar to, ka FIBA ātri lika saprast, kurām komandām jāiekļūst nākamajā kārtā. Mums tas izšķīrās spēlē ar Zviedriju. Spēlējām zonu, kad līdz spēles beigām bija palikušas kādas 30 sekundes un zviedrietēm bija bumba. Minūtes pārtraukumā gribēju nomainīt aizsardzību uz "cilvēks cilvēku", kas izslēdz iespēju, ka kāda spēlētāja paliek nenosegta, jo zviedrietēm bija izteikta līdere, tomēr meitenes mani kopīgiem spēkiem atrunāja. Tā bija vienīgā reize, kad paklausīju, jo līdz šim zona bija labi palīdzējusi. Šis mans vājuma mirklis izrādījās liktenīgs. Pēc auta Zviedrijas līdere izskrēja brīvā vietā un iemeta brīvu pustālo metienu.
Mums palika kādas 16 sekundes, tomēr tas bija laiks, kad Latvijas sieviešu izlase tikai sāka ceļu uz atzīšanu, un Zviedrijas ietekme kuluāros noteikti bija lielāka. Neesmu no tiem, kas atsaucas uz tiesnešu darbību, tomēr pēdējā uzbrukumā Diāna Skrastiņa izskrēja zem groza, pret viņu bija spēcīgs noteikumu pārkāpums, bet tiesneša svilpe klusēja... Ar sodu iemest tādu metienu nebija iespējams... Pēc zaudējuma mēs īsti vairs neatguvāmies. Izteikti spēcīgāka bija Polija, bet ar pārējām komandām varējām cīnīties. Līdz ar to mana karjera izlasē beidzās. Pēc tam nāca Aivars Vīnbergs – viņš bija dikti neapmierināts ar to, kā novadīju to atlases turnīru. (Smejas.) Bet pēc tam viņam bija daudz laika sevi apliecināt. (Smejas.)
Kopš iepriekšējām Eiropas meistarsacīkstēm ir ievērojami mainījies spēku samērs. Spēlējot mājās, gandrīz tiek uzlikts par pienākumu nospēlēt labi, bet ne vienmēr tam ir pozitīva loma. Pie Aināra [Zvirgzdiņa] vadības stila jāpierod, īpaši jaunajām spēlētājām. Ja viņš spēs panākt, ka spēlētājas uztver to, ko viņš saka, kā spēli, nevis personīgi, rezultātam ir jābūt.
Gribētos redzēt vismaz kvalificēšanos pasaules čempionātam, jo tās ir vienīgās sacensības, kurās neesam piedalījušies. Gribētos, lai izaug kāda ekstra klases spēlētāja kā Anete Jēkabsone-Žogota un lai sieviešu basketbols tehniskā ziņā tuvotos vīriešu basketbolam, lai tas kļūst par estētisku baudījumu, kad gribas aplaudēt spēlētājai par skaisti izpildītu tehnisko paņēmienu, nevis tikai punktu krāšanu."
Aivars Vīnbergs
"Trenēt izlasi sanāca daudz – brīvvalsts laikā par treneri esmu bijis visilgāk. Kad sāku [90. gadu otrajā pusē], Latvijas basketbola kontrolpaketi turēja Valdis Valters ar vīriešu basketbolu. Gribēja pat divas federācijas – vīriešu un sieviešu – dibināt. LBS kancelejas izdevumiem vienā no gadskārtējiem kongresiem naudas bija paredzēts vairāk nekā sieviešu izlasei. Sieviešu basketbola līgu, kas noskaidroja Latvijas čempiontitulu, vadīja [Vasilijs] Ribakovs. Līgas valde iecēla arī izlases trenerus, ko apstiprināja LBS. 1997. gadā medikamentus pārnēsājām tīkliņā, tie bira ārā. Daktere no Zemessardzes 14. bataljona, Andra Ruseļa sieva, bez samaksas brauca mums līdzi. Uz Slovēniju un Horvātiju braucām ar autobusu. Nostrādāju ar izlasi, līdz kamēr netikām uz 2003. gada finālturnīru.
Biju aizgājis uz Latvijas spēli pret Izraēlu. Patika komandas darbība aizsardzībā, bet uzbrukumā vēl ir lielas iespējas pilnveidoties. Vēl mums pietrūkst vienas Eiropas līmeņa saspēles vadītājas, lai komanda pilnībā realizētu savas iespējas.
Prognozējot iespējamos Latvijas izlases panākumus, Grieķija būtu jāuzvar un no apakšgrupas jāizkļūst. Polija var būt ļoti stipra, un Ungārijas klubs šogad spēlēja Eirolīgas labāko komandu četriniekā, kaut arī favorīti skaitāmies mēs. Treneriem novēlu šajā izlasē atrast vietu Sabīnei Niedolai, nākamreiz – vēl kādai jaunajai spēlētājai, jo pamazām tuvojas paaudžu maiņas laiks, lai mums būtu ko likt vietā brīdī, kad šīs slavenās plejādes spēlētājas sāks noiet no skatuves, jo iespējams, visas neizturēs vēl vienu olimpisko ciklu tādā līmenī. Vienīgais, ko vēl nav sasniegušas spēlētājas, ir dalība pasaules čempionātā. Tas palīdzētu basketbolam arī sporta veidu konkurencē Latvijā."
Armands Krauliņš
"Beigas izlasei manā vadībā bija labas – ar necerēti lielu pārsvaru vinnējām Kijevā Ukrainas izlasi un tikām finālā. Atmiņas par to ir palikušas pašas patīkamākās, jo meitenes gribēja, varēja un zināja savu mērķi. Domāju, ka viņām priekšā ir liela nākotne – gan katrai atsevišķi, gan komandai kopumā. To viņas arī pagaidām ir pierādījušas. Vēl strādājot ar vīriešu izlasi, minēju, ka sieviešu izlases perspektīvas ir lielākas nekā vīriešu izlasei. Tas apstiprinājās –viņas tika uz olimpiādi. Nezinu, kad kas līdzīgs būs ar vīriešu izlasi. Tādu ir daudz, kas ik pa pieciem gadiem uzstāda mērķi – vīriešu izlase olimpiskajās spēlēs. (Smejas.) Es laikam to brīdi tomēr nepiedzīvošu.
Uz finālturnīru neaizbraucu, jo darba apmaksa pazemo vietējos trenerus salīdzinājumā ar ārzemju treneriem, un tas nav pieņemams. Vēl vairāk tāpēc, ka krīzes laiks tas nebija. Arī meitenēm apsolītās prēmijas tika izmaksātas tikai pēc manas aizbraukšanas uz Krieviju. Var teikt, ka esmu pozitīvi ietekmējis šā jautājuma atrisināšanu meitenēm.
Pašreizējā izlasē ir smukas meitenes, kas māk labi spēlēt un uzvarēt. Žēl, ka Ievas Kubliņas nebūs komandā, bet gan jau Zvirgzdiņš tiks galā. Vērtējot izlases potenciālu, ceru uz pusfinālu. Tas ir reāli sasniedzams, bet labāk ir neprognozēt, jo ar to sports ir interesants, ka nav prognozējams. Spēlēt basketbolu tagad māk visur. Meitenēm katrai ir savs līmenis. Ja viņas visas nospēlēs savā līmenī un dažas – mazliet labāk, tad viss būs kārtībā.
Komandai gribu novēlēt pēc iespējas augstāku vietu un atcerēties, kāda atbildība ir spēlēt savās mājās. Uzskatu, ka tas šoreiz būs pluss. Domāju, ka visa Latvija ir ar viņām un viņas nepievils."
Raivo Otersons
"2005. gada vasarā, kad Armands Krauliņš devās uz Krieviju trenēt Kurskas "Dinamo", man kā viņa palīgam jūnijā tika piedāvāta galvenā trenera vieta. Komanda jau bija iekļuvusi finālturnīrā. Turpinājām iesākto un izcīnījām sesto vietu. Palīgos man bija Maija Kubliņa un Ieva Tāre kā spēlējošā trenere. Ņemot vērā esošo finansējumu, Krauliņš bija sastādījis labu sagatavošanās plānu ar pārbaudes spēlēm pret spēcīgām pretiniecēm – Franciju, Ķīnu. Neko nevajadzēja mainīt. Bija problēmas ar pirmā numura spēlētājām – Zane Eglīte tikko bija sākusi spēlēt izlasē, daudzi par viņu šaubījās, bet pēc čempionāta viņu novērtēja arī ārvalstu klubi. Gan kvalifikācijas spēlēs, gan finālturnīrā daudzas meitenes tika novērtētas un uzaicinātas spēlēt labākos klubos. Tagad meitenes spēlē jau visaugstākā līmeņa klubos, un klāt nākusi pieredze.
Finālturnīrā mums bija nostādne, ka jātiek labāko astotniekā, jo ar grūtībām kvalificējāmies finālam, pēc pēdējās spēles ar Ukrainu palikām nakšņot Kijevā un gaidījām, vai otrā grupas spēle starp Horvātiju un Slovākiju dos mums labvēlīgu rezultātu. Beigās cīnījāmies pat par tikšanu uz pasaules čempionātu – par piekto vietu.
Pēc čempionāta bija jāaiziet. Biju viens pats vīrietis starp dāmām, biju pacēlis latiņu līdz piektajai vietai. Ja būtu vinnējuši, varbūt nekas nemainītos. Būtībā vajadzēja atkāpties no amata jau lidostā, jo man bija sarunāts darbs nākamajai sezonai ar vīriešiem, bet, lai sekmīgi trenētu izlasi, tomēr nepieciešams ikdienas darbs ar sievietēm. Tad tādas spēlētāju vēstules nebūtu bijis.
Šogad meitenēm būs grūtāk, jo iepriekšējos čempionātos ar Latvijas spēku vēl nerēķinājās, pretinieces varēja Latviju nenovērtēt. Tagad ar mums rēķināsies kā ar favorītēm, mājiniecēm, potenciālajām medaļniecēm un spēlēs pret Latviju uz visiem simts procentiem. Vēl svarīgi būs tas, kā komanda pārvarēs mājas sienu slogu un tiks galā ar vispārējām cerībām uz medaļām.
Medaļām vajadzētu būt, jo gandrīz ar visām favorītkomandām spējām spēlēt līdzīgi un pat uzvarēt. Komanda ir izcīnījusi arvien augstākas vietas, un šoreiz augstāka vieta ir medaļas. Novēlu komandai veiksmi, īpaši spēļu galotnēs, jo bez tās sportā uzvarēt nav iespējams, un ticību savam spēkam."
Ainārs Čukste
"Kā tas sākās, esmu ar mieru atcerēties, bet, kā tas beidzās, nekomentēšu. Pēc Raivo Otersona atbrīvošanas [no amata] izlase bija bez galvenā trenera, un pēc veiksmīga starta Eiropas čempionātā ar U20 meiteņu izlasi, kad izcīnījām bronzas medaļas, biju viens no kandidātiem. Treneru komisija izvēlējās manu kandidatūru. Iznāca nostrādāt vienu atlases ciklu uz Eiropas čempionātu, kur no vissmagākās grupas ar trim spēcīgām komandām izdevās pa taisno bez pārspēlēm kvalificēties finālturnīram. Biju priecīgs par rezultātu, jo visas spēles grupā bija līdzīgas. Jebkurā no mūsu četrām cīņām viss izšķīrās galotnē. Zaudējām pirmajā spēlē, bet vinnējām visās nākamajās. Man patika strādāt ar komandu, kas parādīja raksturu. Tās pašas tagadējās izlases "vilcējas" jau arī toreiz bija labākās, varbūt mazāk pieredzējušas. Turklāt pašlaik arī Aija Brumermane cītīgi strādā treniņos, regulāri tiek laukumā un zem groza var apspēlēt pretinieces. Problēmas viņai pagaidām sagādā bumbas dabūšana grozā. Arī Zane Eglīte ir progresējusi un kļuvusi drošāka.
Domāju, ka izredzes komandai ir labas. Sastāvs kopš iepriekš izcīnītās ceturtās vietas ir tikpat kā saglabājies, atskaitot Ievu Kubliņu, bet citām izlasēm ir vēl lielāki zaudējumi. Komanda ir saspēlējusies vairāku gadu garumā. Visi gaida no komandas labus rezultātus, un komandai tiek stādīti augsti mērķi. Kāda vieta tā precīzi būs, nevaru pateikt (smejas), bet ceru, ka viņām būs pa spēkam kvalificēties pasaules čempionātam, finišēt vienā no pirmajām piecām vietām. To arī novēlu, un lai izdodas realizēt to, ko viņas var un māk – gan katrai atsevišķi, gan komandai kopumā. Tad viss būs kārtībā, un rezultāts tiks sasniegts.".