Godīgi sakot, Kemzura pārsteidza.Vienmēr korekts un ieturēts, meistarīgi balansējot uz trauslās un daudziem neapgūtās robežas starp nepateikt neko un pateikt par daudz, šoreiz treneris parādīja, ka gļēvuma un intrigu vērpēju priekšā var būt arī ass un tiešs.
Sarūgtināts par vīrišķības trūkumu ne tikai savu bijušo padoto vidū, bet arī Basketbola savienībā. "Tagad sanāk, ka es esmu palicis tas pats labākais un pats gudrākais treneris, bet visi vainīgie, redz, ir apkārt - asistenti, spēlētāji, menedžeri. Bet atbildībai vispirms jāgulstas uz mani!" par Latvijas izlases fiasko vēlas atbildēt viņš pats – Ķēstutis KEMZURA.
Kā jūs kā treneris vērtējat Basketbola federācijas lēmumu par piecu spēlētāju diskvalifikāciju?
– Tas nav mans lēmums, tāpēc grūti komentēt, taču acīmredzot uz to jāskatās ne tikai pēdējā čempionāta kontekstā, - jāskatās dziļāk, ilgākā laika periodā. Cik ilgā - to jau labāk zināt jums pašiem. Lēmumi ir skarbi, taču acīmredzot pamatoti.
Šis čempionāts bija tikai pēdējā pile pārpildītā glāzē. Ja visas iespējas izsmeltas, atliek tā rīkoties.
Nav negaidīti, ka sankcijas vērstas tieši pret šiem pieciem spēlētājiem?
- Atkārtošos un akcentēšu - es nevaru adekvāti izvērtēt, kuram spriedums pamatots un kuram- ne, jo varu runāt tikai par pēdējo gadu, kad biju ar šiem spēlētājiem. Jājau tā federācijas cilvēkiem - kādēļ tieši šādi sodi, ar ko motivēti utt. Ja runājam par pēdējo čempionātu, - jā, šie spēlētāji bija iejaukti. Konkrēti par Bērziņu - tas nebija vienīgais viņa pārkāpums. Viņš bija ķēdes vājākais posms, un vispār nereaģēt nevarēju. Turklāt manai reakcijai bija jābūt tādai, lai tā atstātu pēc iespējas mazākas sekas uz komandas spēli un izredzēm sasniegt izvirzītos mērķus. Dažs spēlētājs tagad izteicies, sak, kā tā var, šādi lēmumi nedēļu pirms čempionāta, tā nav pareizi... Es gribu jautāt: bet piedzerties nedēļu pirms čempionāta ir pareizi? Lēmumus, ko pieņēmu, diktēja viņu rīcība. Par Andra lēmumu pamest izlases treniņus pēc Bērziņa atskaitīšanas biju šokēts un sākumā ļoti nikns, taču, kad paskatījos no viņa skatu punkta, sapratu, kāpēc viņš tā rīkojās. Taču mums bija saruna, viņš daudz ko saprata, atgriezās komandā un atzina: "Man nebija taisnība. Taisnība bija trenerim."
Bargākā diskvalifikācija piešķirta Kristapam Valteram.Nojaušams, ka tas nav nekāds pārsteigums.
- Pārsteigums vai ne - nav nozīmes. Lēmums ir pieņemts, un tas noteikti nebija viegls. Taču cilvēkiem, kas to izdarīja, vajadzētu uzņemties kaut kādu atbildību par to, ka viss ir nonācis tik tālu. Varbūt neesmu tiesīgs spriest, taču, atnākot un sākot šeit strādāt,- tā jau bija neoficiāla patiesība, ko visi šeit zināja un par kuru runāja jau astoņus gadus! Kad šeit sniedzu pirmo interviju, tas bija teju pirmais jautājums, sak, - mūsu puišiem patīk dzerstīties: kā jūs domājat ar tikt galā? Secinu, ka šī problēma nav jauna. Ir saprotams, ka tagad gribas pavilkt svītru un sākt visu no sākuma, - tas ir apsveicami.Tācu šiem cilvēkiem, kas tagad ar bargu roku norāda uz vainīgajiem,- arī viņiem jāuzņemas atbildība, ka izlase tik tālu nodzīvojusies!
Runājot par Kristapu, - šī cilvēka problēma ir tā, ka viņš ir bezatbildīgs. Viņam nav drosmes jeb, kā tautā saka, - nav pautu, lai pieceltos un pateiktu:"Es pieļāvu kļūdu. Man nebija taisnība." Un tā ne reizi vien. Es gribēju viņam palīdzēt. Gribēju palīdzēt kļūt par labāku spēlētāju, kļūt par komandas līderi, taču ar viņu problēma bija daudz dziļāka. Pat Kristapa intervija pēc čempionāta, kurā viņš apvainoja visus, bet pats nostājās maliņā, itkā nebūtu visā piedalījies, - tā parāda daudz ko. Tieši šīs intervijas dēļ es šobrīd arī tik atklāti runāju. Vienmēr esmu izvairījies teikt kaut ko nekorektu - īpaši par spēlētājiem un īpaši situācijā, kad neesam sasnieguši vēlamo rezultātu. Taču tas, kā šādā brīdī rīkojies Kristaps, - ir kā minimums nekorekti. Saku skaidri un gaiši,- es uzņemos visu atbildību, jo es esmu galvenais treneris un es pieņēmu lēmumus.
Runa ir par Igora Miglinieka ietekmi komandā, par ko sūdzas arī Valters?
– Neviens nekādu spiedienu uz mani neizdarīja un manus lēmumus neietekmēja, kā to dažam tagad gribas pasniegt. Vis as runas par asistentiem un aizspriedumiem – tie visi ir murgi! Atvainojos par tādu izteicienu, taču mierīgi runāt par to es vienkārši nespēju... Negribu baumot un arī atbildēt uz baumām, taču pateikšu vienu: jā, mēs ar Igoru esam labi draugi, un arī ar Edmundu, varbūt ne tik tuvi, taču viens otru zinājām labi. Esmu pateicīgs par to, ko viņi izdarīja programmas un manā labā. Zinu, ka viņi bija ļoti mērķtiecīgi noskaņoti un pēc labākās sirdsapziņas darīja visu, lai sasniegtu rezultātu. Es vēlos aicināt ar vēsu prātu padomāt. Kuram no latviešu treneriem vēl ir tāda pieredze un biogrāfija kā Igoram Migliniekam? Kurš vēl ir strādājis ar tādu komandu, kāda ir Ķīnas izlase, pie tāda līmeņa trenera kā Kazlausks? Kurš vēl sekmīgi strādājis, teiksim, Kiprā, kur kļuva par čempionu? Kurš vēl ir bijis komandās, kas uzvarējušas, un kurš vēl ir olimpiskais čempions?
Kāpēc turēties pie seniem aizspriedumiem? Zinu, ka daudzi viņam nespēj piedot Barselonas olimpiādi...
Šajā reizē mazāk piesauca Barselonu, bet gan atsevišķas rakstura īpašības, galvenokārt – nedaudz augstprātīgo attieksmi pret apkārtējiem.
– Pret ko?! Zinu, bija versija par iemesliem, kādēļ izslēdzām Bērziņu, – it kā tas esot bijis Igora individuālais revanšs un atriebība. Jautājums, par ko?! Ko cilvēki parasti nespēj sadalīt? Naudu, slavu, sievieti, varu un ietekmi... Šajā gadījumā? Bija divu gadu sens incidents, kad viņš kā treneris izteica aizrādījumu, bet Bērziņš kaut ko atbildēja. Starp citu, tas nav normāli, taču ļoti izplatīti latviešu spēlētāju vidū. Kuram trenerim ir pieņemami, ja spēlētājs nekorekti atbild uz viņa aizrādījumu? Man noteikti ne! Protams, emocijas, katram gribas uzvarēt, – gadās visādi. Gadās arī izciliem treneriem un izciliem spēlētājiem. Taču pēc tam spēlētājs vienmēr pienāk klāt un pasaka: «Es atvainojos, treneri, – man nebija taisnība.» Vai arī treneris pienāk pie spēlētāja un saka: «Atvaino, pāršāvu pār svītru...» Tas ir parasts darba konflikts. Savukārt konkrētajā gadījumā, par kuru runājam, Bērziņš un Igors divus gadus nebija tikušies! Kur bija strīds? Kāpēc?! Igors pat bija priecīgs, ka Kaspars ir mainījies, noskaņots strādāt. No kurienes aplamās versijas? Tas ir aizspriedums. Tie ir visur, nepārprotiet, – nav tā, ka Lietuvā, Grieķijā vai Itālijā viss ir brīnišķīgi. Taču Latvijā es to sajutu īpaši spēcīgi. Izteikti! Tā [par Miglinieka negatīvo ietekmi] nav taisnība, un šādas runas mani aizskar. Tagad sanāk, ka es esmu palicis tas pats labākais un pats gudrākais treneris, bet visi vainīgie, redz, ir apkārt – asistenti, spēlētāji. Bet atbildībai vispirms jāgulstas uz mani! Un es nenoliedzu – man bija kļūdas. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.
Visu rakstu lasiet 29. septembra Sporta Avīze.