Uvis Helmanis: "Ar šādu attieksmi nekas nemainīsies"

No vienas puses – pietrūka tikai dažu sekunžu, tikai viena precīza metiena vai apdomīgas rīcības.

No otras – patiesībā pietrūkst daudz, daudz vairāk. Tas bija nojaušams, jau vērojot komandu pārbaudes mačos. To diemžēl apliecināja arī Eiropas čempionāts un notikumi tā priekšvakarā. Tagad viss kārtējoreiz beidzies trijās dienās.

"Kamēr kardināli nemainīsies spēlētāju attieksme, domāju, tādā pašā garā viss turpināsies," uzskata šīs komandas kapteinis Uvis HEMANIS, nevairoties lietas saukt īstajos vārdos.

Vakar vienā naktsklubā bija izsludināta Latvijas izlases basketbolistu "pēcčempionāta ballīte". Devies turp?

– (Pasmīn.) Diemžēl ne. Tikko biju pārradies no Polijas, mēs braucām ar mašīnu – biju noguris, nebija nekādas vēlēšanās kaut kur doties. Turklāt es uzskatu, ka pēdējos mēnešos preses uzmanība bijusi pietiekami liela, lai tagad vēl tā atzīmētos. Nezinu, kurš to bija izsludinājis, bet es atteicos.

Kā faniem vērtēt šādu pasākumu, – basketbolisti paši ir apmierināti ar parādīto un ir, ko nosvinēt?

– Godīgi sakot, nav, ko svinēt. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc negāju. Nezinu, kas tur notika, taču šāds pasākums man ne visai...

Kā tu rezumētu Latvijas izlases spēli šajā Eiropas čempionātā, un vai šāds iznākums ir likumsakarīgs?

– Rezumējums nepārprotams, – kārtējoreiz nespēlējām tā, kā paši bijām cerējuši un kā no mums visi gaidīja. Sastāvs bija sapulcēts ļoti labs. Jau iepriekš bija šādas runas, taču bija skaidrs, ka to varēs redzēt tikai laukumā. Tad arī var salīdzināt ar 2001. vai 1945. gada komandām... Kā vienmēr, – atkal bija cerības, un atkal pēdējā brīdī kaut kā pietrūka. Pietrūka dažu sekunžu, lai izpildītu minimālo uzdevumu un izkļūtu no grupas. Pirms diviem gadiem Seviljā mums pēdējā brīdī iegrieza horvāti ar pēdējo sekunžu metienu pret spāņiem, šoreiz – pēdējās divdesmit sekundes pret vāciešiem norakām paši. Spēlētāju nesaprašanās, kārtējo reizi komunikācijas trūkums, – tas maksāja iespēju spēlēt tālāk.

Acīmredzot daudz kas neizdevās no sākotnēji iecerētā. Kas bija būtiskākais?

– Varbūt tas skanēs muļķīgi, taču es uzskatu, ka lielākā problēma ir spēlētāju attieksmē pret izlasi. Ar to jāsāk, ja grib saprast šo neveiksmju iemeslus. Kamēr šajā ziņā kaut kas kardināli nemainīsies, domāju, tādā pašā garā viss turpināsies. Nekas jau nav nejaušs.

Spēlētāju attieksme pret izlasi, – nepieciešams sīkāks paskaidrojums.

– Pietiek kaut vai ar Bērziņa piemēru. Negribu iedziļināties visās niansēs, to var darīt tikai Kaspars, un negrasos būt informators no izlases ģērbtuvēm – pietiek mums jau ar vienu Valdi Valteru, kurš klačojas savā tviterī –, taču tas bija viens no uzskatāmajiem piemēriem, ka spēlētāji nesaprot un nespēj atšķirt, ko var atļauties un kur jau tu pārkāp visas robežas. Kā jau treneris izteicās: tā bija sarkanā kartīte, pārkāpumi bija arī iepriekš. Katrs var izdarīt secinājumus. Domāju, šeit ir runa tikai par attieksmi.

– Neprasīšu par nodarīto, bet vienkāršu atzinumu – Bērziņa atskaitīšana no komandas bija pamatota?

– Pilnīgi pamatots lēmums no trenera puses. Neapšaubāmi. Tur pat nav, ko apstrīdēt. Tikai beigās izskatījās, ka Kaspars to nesaprata... Pēc tam, kad viņš tika atskaitīts, zvanīju Kasparam un teicu: lūdzu, aizej un izrunājies ar treneri, varbūt tomēr nonāksiet pie kompromisa. Tagad saprotu, ka Kaspars nebija ne zvanījis, ne meklējis kādu kontaktu. Būtu tikai normāli, ja sekotu vismaz atvainošanās. Nevaru apgalvot, ka es vienmēr esmu bijis baigais zelta gabaliņš, – podi ir gāzti un dažādi sūdi savārīti, bet gandrīz vienmēr ir sekojusi atvainošanās, nožēlošana un vainas izpirkšana laukumā. Domāju, tā to vajadzēja risināt. Taču tas bija Kaspara rokās.

– Turpmākās reakcijas tika noklusētas, taču tagad čempionāts ir beidzies un komandas cerību saudzēšana vairs nav aktuāla. Vai taisnība, ka Biedriņš, protestējot par šādu Kemzuras soli, bija gatavs pamest izlasi, un par solidarizēšanos murmināja arī citi spēlētāji?

– Šis pavērsiens neapšaubāmi ietekmēja komandu, un pēc Bērziņa atskaitīšanas šokēts bija arī Andris. Jā, bija arī variants, ka viņš nebūtu braucis uz Eiropas čempionātu. Taču beigās bija Kemzuras saruna ar Andri, – domāju, pat vairākas, ne tikai viena. Abi nonāca pie kaut kāda kopsaucēja, Andris čempionātā bija ar mums un daudz palīdzēja komandai. Protams, tobrīd bija viegli klaigāt sensācijas, ka nu tik ir konflikts un Biedriņš nebrauks uz Poliju, ko daži arī cītīgi darīja, – protams, domājot par to, kas foršāk viņiem un par cik zinošu džeku viņu tagad visi uzskatīs, nevis domājot par to, lai varbūt tomēr maksimāli nesaasinātu jau tā sarežģīto situāciju un ļautu to atrisināt Latvijas izlases interesēs.

– Cik zinu, arī atsevišķu citu spēlētāju reakcija bija protestēt pret Bērziņa izslēgšanu, nevis saprast iemeslus un izdarīt secinājumus arī attiecībā pret sevi?

– Nevaru to noliegt. Kā lai to pasaka... Spēlētāji gatavojušies čempionātam, gandrīz tūdaļ būs pirmā spēle, protams, gribējās, lai būtu spēcīgākais sastāvs un labākā spēle. Nav apstrīdams, ka Kaspara trūkums ietekmēja Latvijas izlases sniegumu Polijā. Taču podi, kas tika savārīti, – vienkārši nebija citu variantu. Ja kāds spēlētājs nebūtu sodīts pēc nopelniem, vēl varētu saprast, ka pārējie iestājas "par taisnību", bet šajā gadījumā – es neredzēju nevienu argumentu, ar ko varētu attaisnot viņa izgājienus! Dažs mēģināja protestēt – "nespēlēsim", vēl ko tamlīdzīgu, taču objektīvi tās ir pilnīgas muļķības. To pateicu arī Kasparam, – mēs jau varam iestāties par jebko, taču, ja tu pats trenerim nerādi nekādu pretimnākšanu, tam nav jēgas. Sanāk tā, ka tu tagad sēdēsi mājās un skatīsies televizoru, bet pārējie lūgsies: Kaspar, lūdzu, nāc atpakaļ un spēlē...

– Bērziņam bija jāiet pie Kemzuras, nevis Kemzuram pie Bērziņa.

– Protams.

– Vai visu pārējo spēlētāju uzvedība, attieksme pret darbu un treneriem šajā gatavošanās ciklā atbilda profesionāļa standartiem?

– Viennozīmīgi, – ne. Labi, varbūt arī tā zināmā mērā būs informācija no ģērbtuvēm, kas nebūtu jādara, taču, ņemot vērā, ka viss jau tāpat no Valtera puses ir aprakstīts tviterī... Varbūt neesmu tas, kurš var nosodīt Kristapu par to, ka viņš ar tēvu runā par pilnīgi visām izlases lietām – par visu, kas notiek ģērbtuvēs, visas nianses un sīkumus, taču savas domas varu izteikt – manuprāt, tas nav normāli. Šajā gadījumā akmens jāmet Valda Valtera dārziņā – par to, ka viņš publicē šādas lietas un dara to kaut kādā internetā. Tās visas bija sakāpinātas, saasinātas un negatīvas emocijas, protams, ar neiztrūkstošu visu spēlētāju un treneru "nolikšanu", kas jau no sākuma izveidoja ap šo komandu nervozu auru. Zāles durvis aizslēgtas, treniņš vēl nav beidzies, kad Kristaps jau ir pie telefona un Valdis steidz pasaulei padižoties ar to, ko atkal padzirdējis. Nezinu, kā to lai nosauc. Atklāti sakot, pēdējos gados jau vairs nešķiet, ka tā ir parasta piecdesmitgadnieka krīze, bet drīzāk tam ir kāds atbilstošs medicīnisks termins.. Tas nav normāli. Teiksim, pēc incidenta starp Kristapu Valteru un Igoru Miglinieku uzreiz parādījās teksti, ka Igors un Gundars Vētra, redz, esot nodevēji un nelaimes putni, sak – ko viņi vispār te iedomājas... Diezgan nožēlojami. Kā tirgus vecenes, nevis vīrieši. Man ir nepatīkami to teikt, taču no Kristapa kā kapteiņa asistenta gaidīju lielāku atbalstu komandas "savākšanā". Jo vairāk tāpēc, ka viņš taču ir saspēles vadītājs, kas principā ir komandas smadzenes, – viņam bija "jāvāc" šie spēlētāji ne tikai ģērbtuvēs, bet arī laukumā. Viņš ir tas, kurš komandē parādi, – viņš lielākoties ir tas, kurš kontrolē spēli, un bumba ir pie viņa! Atklāti sakot, gaidīju no Kristapa vismaz kaut kādu atbildības uzņemšanos. Biju cerējis, ka starp mums izveidosies pieņemamāka saikne un viņš tomēr palīdzēs "savākt" komandu, taču tā nenotika, patiesībā – pat pretēji. Un es tagad nerunāju aiz muguras. Kristaps zina manas domas, – reizēm mums sanāca arī sabļaustīšanās par dažādām lietām. Ne jau no zila gaisa izlasē visas nesaprašanās, kļūdiņas un nervozitāte laukumā, – viss, kas notika pirms tam, nevarēja palikt bez pēdām. Tās pašas mistiskās pēdējās sekundes pret vāciešiem, kad tikai nianšu dēļ tika pazaudēta iespēja spēlēt nākamajā kārtā. Saliekot visu kopā, es to tā saredzu.

– Komandai bija grūti norobežoties no visām intrigām un nervozitātes, kas tika uzkurināta apkārt?

– Neviens nav robots. Protams, spēlētāji cenšas nelasīt, piemēram, interneta komentārus un...

– ... šķiet, tieši interneta komentārus viens otrs bija salasījies!

– Beigās izrādījās, ka tiek lasīts, lai arī zināms, ka no šādām lietām jānorobežojas, un arī treneris to vairākas reizes atgādināja. Protams, kritika ir laba lieta un tā ir jāuzklausa, jo tas ir dzinulis būt labākam, taču jāprot atšķirt, kur var izlasīt pamatotu kritiku, bet kur tā ir zākāšanās. Man pēc tam stāstīja, kas sarakstīts dažos portālos, – tas ir pilnīgs sviests! Stulbi atzīt, taču internets zināmā mērā arī sabojāja pasākumu, jo negatīvās informācijas bija ļoti daudz, un tā aizgāja arī līdz spēlētājiem. Tad vēl Kristapa gadījums, kad viņš kaut kādas lietas bija ierakstījis savos draugos... Tas ir absolūti nevajadzīgi. Tas ietekmē spēlētājus, un jaunos jo īpaši. Agrāk nebija interneta, nebija dzeltenās preses, bija mazāka mediju uzmanība – varēja mierīgi gatavoties svarīgākām spēlēm. Manuprāt, tagad tas jau ir par traku.

Pilnu interviju ar Uvi Helmani lasiet 15. septembra "Sporta Avīzē"