Ar spēli pret pašreizējo Eiropas čempioni Krievijas izlasi Latvijas basketbolisti šovakar Gdaņskas Oliwia hallē sāks Eiropas 36. čempionātu.
Trešdienas vakarā zināsim, kurp dosimies tālāk – vai atpakaļ mājās, kā tas bija pēc pirmajām trim spēlēm iepriekšējos trijos Eiropas čempionātos, vai uz Bidgošču, kur B grupas trīs labākās komandas aizvadīs čempionāta otrā posma spēles.
"Mūsu galvenā spēle tagad ir 7. septembrī ar Krieviju, tad galvenā spēle būs ar Franciju un tad – ar Vāciju. Neskriesim pa priekšu vilcienam, katrai nākamajai spēlei gatavosimies kā galvenajai un uz katru no tām ar tādu domu arī iesim. Nav mums apakšgrupā galvenās, mazāk galvenās un nesvarīgas spēles," pirms došanās uz Poliju teica Latvijas izlases galvenais treneris Ķēstutis Kemzura. "Katrā no pārbaudes spēlēm mēs centāmies uzvarēt, taču ne pirms vienas no tām mēs īpaši nepētījām pretinieku un neko negatavojām speciāli, piemēram, Lielbritānijas vai Vācijas izlasei. Tam vēl nebija pienācis laiks. Svarīgākais bija pārbaudīt visu to, ko slīpējām treniņos, jo tikai spēles apstākļos var redzēt, kā darbojas vai nedarbojas un kāpēc darbojas vai nedarbojas tā vai cita sadarbība uzbrukumā, tas vai cits aizsardzības variants. Pretinieki taču bija dažādi. Toties tagad jau būs gatavošanās konkrēti katram nākamajam pretiniekam un kā pirmajam – Krievijas izlasei. Ja kādam šī komanda šķiet vāja, tad tas smagi samaksās. Atklāti sakot, mani uztrauc, lai spēlētāji ne uz mirkli neiedomātos, ka bez Kiriļenko, Holdena, Kauna un Hrjapas mēs jau nu gan Krieviju apspēlēsim. Pirmkārt, Krievijas izlasei ir pieredzējis gudrs treneris Deivids Blats, otrkārt, komandas sastāvā ir talantīgi un sportiskā ziņā ļoti ambiciozi spēlētāji no spēcīgiem klubiem. Līderu iztrūkums komandu nereti tikai papildus saliedē un padara stiprāku tieši kā komandu. Spēles taču neuzvar uzvārdi, bet gan konkrēti dzīvi cilvēki un viņu sniegums laukumā. Atslābināšanās nedrīkst būt ne mazākās. Tas pats attiecas arī uz spēli ar Vāciju – arī nav Novicka, nav Kamana, nav vēl dažu pazīstamu spēlētāju, bet... Mēs jau uz savas ādas izjutām, kā spēlē Vācijas izlase, cik asi un agresīvi tā darbojas aizsardzībā un ka pret to viegli nebūs nevienai komandai. Par Francijas izlases spēku nav, ko teikt, – tā ir mūsu apakšgrupas spēcīgākā komanda. Uz papīra – neapšaubāmi, un tā pat ir viena no visa čempionāta favorītēm, taču, kā būs laukumā, to tikai laukumā otrdien arī redzēsim."
Trenera teiktajam par mūsu pretiniekiem apakšgrupā var tikai piebilst, ka dakteri ļāva Viktoram Hrjapam braukt uz Eiropas čempionātu un piedalīties tajā, sākot ar otro posmu, tomēr Blats viņu Krievijas izlases sastāvā neiekļāva – nav nekādas garantijas, ka viens no izlases līderiem un iepriekšējā Eiropas čempionāta varoņiem varēs maksimāli palīdzēt, bet vest uz čempionātu 11 spēlētājus un riskēt palikt ar nepilnu sastāvu treneris negribēja. No astoņām pirmsčempionāta spēlēm Krievija uzvarēja tikai divās, taču pēdējais zaudējums Panevēžā lietuviešiem (61:66) Blatā esot radījis vairāk cerību un optimisma nekā divas izcīnītās uzvaras. Un jācer, ka spēlētāji būs Kemzuru sadzirdējuši...
Vācijas izlases galvenais treneris Dirks Bauermans par "pēdējo lieko" nosauca 26 gadus veco uzbrucēju (otro centru) Jasinu Idbihi no Limožas kluba. Sastāvā ir arī trīs U–20 izlases līderi ar beidzamā Eiropas U–20 čempionāta labāko punktu guvēju Robinu Bencingu priekšgalā, savukārt no labi zināmajiem spēlētājiem ducī ir tikai Hamans, Femerlings, Jagla un Šulce.
Francijas izlase vēl pavisam nesen cīnījās par pēdējo ceļazīmi uz finālturnīru, bet tagad tā ir viena no pretendentēm uz medaļām – tā vēl Eiropas čempionātu vēsturē nav bijis. Nebūs nekāds pārsteigums, ja Francijas izlase uzvarēs B grupā visās spēlēs. Ja vien Sanantonio Spurs zvaigzne Tonijs Pārkers veidos vienu veselu ar trim citiem komandas līderiem Batumu, Turiafu un Diavu. Acīmredzot jāaizmirst par Noā, kuru Čikāgas Bulls solīja palaist uz finālturnīru, bet kura vārds nav atrodams pat paplašinātajā Francijas izlases sastāvā.
Nav nevienas komandas, kurai sastāvā neiztrūktu kaut viena vai dažu labu (pat labāko – kā jau minētajai Krievijai) spēlētāju. Jasikeviča, Kaukena, Šiškauska, Ilgauska un Macijauska nespēlēšana padara Lietuvas zaudējumus par vislielākajiem? Varbūt. Bet Papaluka, Diamantida, Dikudisa un Carcara nespēlēšana Grieķijai? Un Bečiroviča, Ņesteroviča un Vujačiča nespēlēšana Slovēnijai vai Rakočeviča, Stojakoviča, Bogdanoviča, Vujaniča un Miličiča nespēlēšana serbiem? Katrai komandai jebkura laba spēlētāja zaudēšana ir robs sastāvā, atšķirība tikai tā, ka vieniem ir lielākas un augstvērtīgākas, bet citiem – šauras un klasi zemāka līmeņa rezerves, svarīgi tas, kā kuru komandu ietekmēs (ne tikai sportiskā ziņā) līderu izkrišana no sastāva. Katrā ziņā, favorītu loku tas šajā čempionātā nemaina – par galveno to sarakstā tiek minēta Spānija, tālāk seko Grieķija, Slovēnija, Lietuva, Horvātija, Francija (secībai nav nozīmes)...
Aizvadītajos Eiropas 35 čempionātos ir uzvarējušas 11 valstu izlases, starp kurām ir arī trīs vairs neeksistējošas valstis – PSRS, Čehoslovakija un Dienvidslāvija. Vienreiz – 1949. gadā – Eiropas čempionātu rīkoja un tajā uzvarēja Ēģipte. Visvairāk uzvaru – 14 un 8 no tām pēc kārtas – ir PSRS izlasei. Dienvidslāvija uzvarējusi astoņas reizes, Lietuva – trīs reizes. Ticiet vai ne, bet neviena Eiropas čempiones titula nav Spānijai. Varbūt Polijā izdosies paveikt to, ko neizdevās izdarīt pirms diviem gadiem savā laukumā?