Olimpiskā hokeja turnīra aizkulises: bija spēlētāji, kas vairākas dienas “nerunāja savā starpā”

Milānas un Kortīnas olimpisko spēļu hokeja turnīrā pēc 12 gadu pārtraukuma atkal spēlēja Nacionālās hokeja līgas (NHL) spēlētāji, tomēr pirms turnīra norises bažas radīja gan galvenās hokeja arēnas "Santa Giulia" būvniecība, gan citi izaicinājumi. Īsi pirms finālspēles, kurā par olimpiskajiem čempioniem tika kronēti ASV hokejisti, aģentūra LETA uz interviju aicināja Latvijas Hokeja federācijas (LHF) sporta direktoru Edgaru Bunci, kurš bija Milānas un Kortīnas olimpisko spēļu hokeja turnīra koordinators.

"Viss ir bijis salīdzinoši mierīgi un bez lieliem starpgadījumiem kopumā. Sportiskā ziņā turnīrs bija azartisks ar ļoti labām un interesantām spēlēm. Pavisam nesen biju ģērbtuvju zonā, un tur gaisotne ir elektriska. Lai gan daudzi spēlē vienās komandās NHL, man kolēģi teica, ka viņi jau kādas trīs dienas nerunā savā starpā. Spriedze ir jūtama, tur ir novilkta neredzama līnija. Viena komanda atrodas vienā pusē un otra otrā pusē ģērbtuvju zonā, un starpā ir tāda neredzama līnija, kuru neviens nešķērso," Buncis stāsta intervijā.

Kāds bija process saistībā ar nonākšanu organizatoru komandā, un kādi bija galvenie uzdevumi?

Piedāvājums bija aptuveni pērnā gada pavasara beigās, un pēc tam vienojāmies. Tiku iekļauts organizētāju komandā, jo ir pieredze, organizējot čempionātus un citus Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) turnīrus. Es komandā iesaistījos kā pēdējais no pieciem dalībniekiem. Sāku darbu septembrī, bet atsevišķi kolēģi pie šī projekta strādāja jau vairākus gadus, un es biju tāds noslēdzošais posms, kura funkcijas vairāk bija plānotas tieši turnīra organizēšanā.

Jāsaka, ka šis turnīrs nebija organizatoriski viegls. Kā zināms, arēna nebija pabeigta, un jāsaka, ka laikam vēl tagad nav īsti pabeigta. Ir ļoti daudz telpu, kas tiks pabeigtas tikai pēc paraolimpiskajām spēlēm.

Tajā pašā laikā tika izdarīts viss nepieciešamais hokejam, skatītājiem un medijiem. Varbūt tas tika paveikts pēdējā momentā, bet tika izdarīts, un var teikt, ka turnīrs faktiski ir aizvadīts.

Olimpisko spēļu hokeja turnīra spēles tika aizvadītas divās hallēs, kuras šķīra aptuveni 30 kilometri, braucot ar automašīnu. Kā norisinājās darbu menedžēšana starp divām hokeja arēnām?

Turnīrs tika sadalīts tā, ka sieviešu izlases spēlēja pārsvarā mazajā hallē "Milano Rho" un vīriešu izlases - lielajā "Santa Giulia". Nozīmīgas spēles priekšsacīkstēs bija šeit ["Santa Giulia"], piemēram, Kanādas un ASV spēles, kā arī šeit bija sieviešu turnīra pusfināli un fināli. Menedžēšana bija liels izaicinājums.

Kā zināms, arī Latvija spēlēja divus mačus mazajā arēnā, un mūsu galvenais izaicinājums bija pārcelt komandas no vienas arēnas uz otru. Hokeja komandām ekipējuma skaits un daudzums ir pietiekami liels, un no organizatoriskās puses bija salīdzinoši limitētas iespējas izmantot kravas transportu. Mums pieejamais bija tikai līdz 20 kubikmetriem, kas hokejam ir nepietiekami.

Bija gadījumi, kad nācās komandas nakts laikā pārvest pa divām tūrēm, jo hokeja ekipējuma ir tiešām daudz. Varbūt sieviešu komandām ir nedaudz mazāk, bet tādām komandām kā ASV un Kanāda arī sieviešu izlasēm ekipējuma daudzums ir faktiski līdzvērtīgs vīriešu komandām. Rēķinot to, ka komandā ir 25 spēlētāji un apmēram tikpat liels skaits apkalpojošā personāla, katram ir savas mantas - tur rodas tas apjoms. Pārsvarā bija jāstrādā naktī, lai netraucētu komandām.

Kā atšķiras darba apjoms olimpiskajās spēlēs un pasaules meistarsacīkstēs?

Šis turnīrs un olimpiskās spēles kopumā ir sarežģītākas nekā pasaules čempionāts, un sarežģītāks galvenokārt tāpēc, ka nav uz vietas tik daudz cilvēku, kas ir pieredzējuši strādāt tikai hokejam. Arēnā mēs esam ap 180 līdz 200 darbinieku, kas strādā tieši olimpiskajām spēlēm. Minēšu, ka varbūt astoņi ir tādi, kas zina, kā darbojas hokeja turnīri.

Esam mēs pieci manā komandā, un vēl kādi trīs ir, kas arī zina, ko nozīmē hokejs. Es gribētu apgalvot, ka 90% no strādājošajiem pat dzīvē nebija redzējuši hokeju, varbūt tikai televīzijā. Es pat nerunāju par brīvprātīgajiem, kuri uz katru spēli ir caurmērā 400 līdz 500 cilvēku. Tā ir pilnīgi cita kategorija.

Tādi testa pasākumi, kas mums bija paredzēti un notika gan šeit, gan mazajā arēnā, palīdzēja šiem cilvēkiem saprast, par ko mēs runājam. Ja to testa pasākumu nebūtu, tā būtu vēl lielāka katastrofa. Tajā pašā laikā labi, ka nekas tāds nenotika, viss bija labi.

Pēc 12 gadu pārtraukuma olimpisko spēļu hokeja turnīrā piedalījās arī Nacionālās hokeja līgas spēlētāji. Kā NHL spēlētāju atgriešanās turnīrā un NHL Spēlētāju asociācijas prasības ietekmēja turnīra organizēšanu un citus procesus?

Drošības pasākumi un NHL Spēlētāju asociācijas prasības uzlika papildu slogu, taču neatkarīgi no tā, vai būtu vai nebūtu NHL spēlētāji, ledus kvalitāte būtu tāda pati. Slogu radīja ažiotāža ap halles gatavību spēlēm, un bieži vien centās uzpūst burbuli no faktiski neesošām lietām. Piemēram, testa pasākums janvāra sākumā, kad pirmajā spēlē bija ielūzis ledus.

Uz vietas redzēju, ka caurums nav lielāks par 5x5 centimetriem, un tam iemesls ir pavisam vienkāršs - ledus ir pabeigts vakar un neviens uz tā nav trenējies. Ledus tika salabots divu minūšu laikā. Kur tā vispār nenotiek? Visur tā notiek. Grūti nāca, bet esmu ļoti gandarīts par komandas darbu, turnīra norisi un ledus kvalitāti, kas neliek vilties.