Runājot par Latvijas vieglatlētiku, lielākajiem sasniegumiem tajā, faktiski nekad neiztikt bez šogad mūžībā aizgājušā šķēpmetēja Jāņa Lūša pieminēšanas. Un šis ir stāsts ne tikai par sportistu, kurš savas karjeras laikā ir ieguvis pilnu olimpisko spēļu medaļu komplektu.
Latvijā tieši J. Lūsis nodēvēts par simtgades labāko vieglatlētu. Viņa vārds iemūžināts arī pasaulē - mūsu šķēpmetējs uzņemts vieglatlētikas Slavas zālē Monako. Šis vairāk ir stāsts par cilvēku, kurš ar savu darbu, neatlaidību un pārliecību ir spējis sasniegt virsotnes pasaules līmenī un vēl daudzus gadus pēc tam bijis paraugs daudziem sportistiem Latvijā un citur pasaulē.
Runājot par J. Lūsi jāatceras, ka viņam nav bijis faktiski nekā no pašreizējā servisa, kas ir Latvijā augošiem sportistiem. Aktīvās sporta gaitas, kā zināms, J, Lūsim pagāja zem PSRS karoga, kam sekoja Latvijas neatkarības pirmie gadi, kad viss bija jāsāk teju no nulles punkta. Citiem vārdiem sakot, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos sportistu darbu nevar salīdzināt ar to, kas ir šodien - nebija normālu treniņu apstākļu, nebija veselības apdrošināšanas, nebija finansējuma. Turklāt totāli nebija skaidrības, kas un kā notiks nākotnē. Braukšana uz sporta nometnēm notikusi par saviem privātajiem līdzekļiem. Tātad viss turējās uz neatlaidību un pacietību. J. Lūša dēls, šķēpmetējs Voldemārs Lūsis atceras, kā došanās uz sporta nometni Somijā savulaik notikusi… divas dienas. Vispirms tēvs ar dēlu nokļuvuši Rīgas centrālajā stacijā, no turienes - ar autobusu uz Tallinu Igaunijā. Tad ar prāmi uz Helsinkiem, kur pārnakšņots pie draugiem, lai nākamajā dienā ar vilcienu dotos tālāk uz nometni. Vienkārši tas bija lētāk, nekā iekāpt lidmašīnā, kas stundas laikā nogādātu Somijā, taču atbalsta nekāda nebija. V. Lūsis ar sava tēva atbalstu Latviju starptautiskajās sacensībās pārstāvējis no 1997.līdz 2008.gadam, Latvijas Olimpiskās vienības atbalstā šajā laikā esot vienu reizi.
Tikai likumsakarīgi, ka pēc tam, kad J. Lūsis daudzus gadus bija braukājis pa dažādām pasaules valstīm kā šķēpmetējs, viņš pievērsās trenera darbam. Latvijas olimpiete, tāllēcēja Ineta Radēviča viņu atceras kā daudzu bērnu un jauniešu elku, kurš bijis kaut kur tālu, neaizsniedzams un tikai pa televizoru redzams, bet gan allaž līdzās esošs speciālists, kurš pats ar savu darbu apliecināja, kā lietas darāmas. “Tas bija faktiski nepārtraukts klātbūtnes efekts. Cilvēks, kurš savā sportista karjerā bija sasniedzis ļoti daudz, ļāva ticēt saviem spēkiem, ļāva ticēt, ka iespējams ir pilnīgi viss. Jā, tas bija intensīvs darbs, bet vienlaikus arī nepārtraukta atsaucība, tradīcijas un mīlestība pret sportu,” atceras I. Radēviča. Savukārt olimpietis svarcelšanā, bet vēlāk spēkavīrs Raimonds Bergmanis pauž apbrīnu par to, ka sportists, kurš 16 gadus bija pasaules šķēpmetēju elitē, kurš trīs reizes ir kāpis uz goda pjedestāla olimpiskajās spēlēs, kurš ir slavens daudzās pasaules valstīs, patiesībā bijis ļoti vienkāršs cilvēks, kurš nekad nevienam neko neatteica, kurš allaž bija gatavs palīdzēt, kad vien to vajadzēja, kurš savā būtībā bija tik vienkāršs, cik vien tas iespējams. “Tas, ko viņš darīja, vienmēr bija ar garantiju. Varēja rasties iespaids, ka augstie sportiskie rezultāti J. Lūsim bija nevis mērķis, bet gan rezultāts tam, ar kādu mērķtiecību un apzinīgumu viņš visu darīja,” saka R. Bergmanis. Ieraugot J. Lūša sasniegumus, panākumus, viņa harizmu, ir bijuši sportisti, kuriem gribējies sasniegt to pašu, turklāt ne vienmēr runa ir bijusi tieši par šķēpa mešanu.
Vēl jo vairāk, tieši šīs iedvesmas rezultātā ne viens vien ir vispār sācis pievērsties sportam. Pēc slavenajām uzvarām sešdesmitajos gados bija jābraukā pa sporta nometnēm pa visu plašo Padomju Savienību, kur tika iepazīti daudz dažādi cilvēki, un ne reizi gadījās dzirdēt - jā, es arī gribu būt tāds. Cilvēki skatījās uz viņu un gribēja līdzināties. Latvijā vien tādi ir bijuši daudzi.
Savukārt jau vēlāk - astoņdesmitajos gados, kad aktīvās sporta gaidas jau bija beigušās, toreizējais PSRS sporta sistēma nolēma J. Lūsi sūtīt savdabīgā komandējumā - strādāt par šķēpmešanas treneri uz… Madagaskaru. Tas bija faktiski pēdējais darbs pirms došanās pensijā. Strādājot ārvalstīs, saņemtais atalgojums bijis lielāks, nekā tika saņemts PSRS, un tas deva iespēju nopelnīt, lai gan gājis nebūt ne viegli - madagaskariešu sportisti trenējušies paknapos apstākļos, tomēr vietējā mēroga čempionu uzaudzināt četru gadu laikā izdevies. “Mans tēvs ir devis maksimālu piemēru daudziem cilvēkiem, daudzām paaudzēm ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Joprojām nāk vēstules no visas pasaules ar pateicību par piemēru, uz kuru tiekties. Daudzi cilvēki gribēja līdzināties viņam un patiesībā, pateicoties viņam, vispār kļuvuši par sportistiem, mēģinot iet viņa gaitas. Svarīga loma ir bijusi tieši neatlaidībai - kad viņš bija jauns puika, uz viņu netika liktas nekādas lielās cerības. Iestājoties toreizējā Fizkultūras institūtā, viņš ar savu darbu un uzcītību sasniedza pasaules virsotnes. Tādējādi viņš ir iedvesmojis daudzus cilvēkus. Viņš vienmēr bija garants stabilitātei. Augstie rezultāti un sasniegumi - to redzēja visi, bet tam visam apakšā ir liels darbs un pašatdeve,” tā V. Lūsis. Vienlaikus interesants ir fakts, ka paša dēlu J. Lūsis nekad nav spiedis kaut ko darīt sportā. “Pats jau neatceros, bet tēvs ir stāstījis, ka esmu nācis viņam līdzi uz treniņnometni, ņēmis šķēpu un mēģinājis to kaut kur bakstīt. Tā, kopā ejot uz treniņiem, sākām arī strādāt un 11 gadu vecumā es piedalījos savās pirmajās sacensībās. Bet tēvs nekad nav teicis, ka man tas būtu jādara. Pašam patika, padevās un pamazām turpinājām darboties,” tā V. Lūsis.
Tomēr vislielāko pārsteigumu saviem cīņubiedriem, treneriem, līdzjutējiem un sporta pasaulei kopumā J. Lūsis droši vien radīja 1968.gada vasaras olimpiskajās spēlēs Meksikā. Dodamies uz šīm olimpiskajām spēlēm, J. Lūsis nebija zaudējis nevienas sacensības, un tur viņš ieradās kā favorīts. Vienlaikus jāņem vērā, ka olimpiāde tajā gadā notika oktobrī, kad aktīvā šķēpa mešanas sezona jau ir beigusies. Tas nozīmē, ka augstā sportiskajā formā vajadzēja noturēties piecus mēnešus, kas nebūt nav vienkārši. Organisms pie šādas slodzes pats bremzējas un kaut ko “izspiest” ir grūti. Spēļu laikā ilgu laiku J. Lūsis bija līderis, līdz kāds no pārējiem sportistiem uzmetis labāku rezultātu. J. Lūsim bija atlicis pēdējais mēģinājums un tas, ko viņš izdarījis, licis ķerties pie sirds visiem PSRS izlases šķēpa mešanas treneriem. Viņš ieskrējās, nokļuva līdz metiena līnijai, tur, pēkšņi, apstājās un mierīgi, it kā nekas nebūtu bijis, atgriezās izejas pozīcijā. Tam sekoja atkārtots ieskrējiens, metiens, un J. Lūsis bija kļuvis par olimpisko čempionu, aizmetot šķēpu vairāk nekā 90 metrus tālu. Kad viss bija beidzies, viņam jautāja - kāpēc tu tā izdarīji?! Uz to sekoja ļoti rāma, mierīga atbilde - gribēju pārbaudīt, vai tehniski pareizi visu esmu izdomājis… “To tikai viņš varēja izdomāt - pēdējā iespējā olimpiskajās spēlēs sākt pārbaudīt, vai viss ir pareizi izdomāts. Tā bija dzelžaina nervu sistēma. Lai cik mierīgs cilvēks es pats būtu pēc sava rakstura, kaut ko tādu nekad nevarētu izdarīt,” saka V. Lūsis.
Jāņem jau arī vērā, ka šķēpmetējam tikt olimpisko spēļu stadionā nebūt nav viegli. Proti, olimpiskajā spēlēs šķēpmešanā vairāk par 32 cilvēkiem stadionā neiziet, jo normatīvi šajā sporta veidā, lai varētu piedalīties prestižākajās sacensībās, ir ļoti augsti.
Neatlaidība, vēlme visu izdarīt pašam, turklāt augstākajā līmenī nav beigusies arī ārpus stadiona. Citiem vārdiem sakot, cīnītāja gars nebeidzās stadionā. Piemēram, no idejas par savu lauku māju līdz projekta realizācijai pagājis nedaudz vairāk par vienu vasaru, pašam sagādājot visus materiālus. Ja mērķis bijis izvirzīts, tad skaidrs, ka tas tiks arī realizēts. Tā bijis jau laikā, kad noskaidrojies, ka mammas kartupeļu laukā savairojušās kolorado vaboles. Bijis lēmums, ka tās vaboles jānolasa, lai raža neaiziet postā, un tas arī darīts, neraugoties ne uz ko. Protams, sporta tēma palikusi mājās galvenā visu laiku. Ar nepacietību gaidītas visas sacensības, kurās piedalās Latvijas sportisti, vajadzības gadījumā sēžot pie televizora arī pa naktīm.
Nereti gadījies, kad cilvēkiem, kuri dažādās jomās guvuši augstus panākumus, vienkārši sakot, sakāpj galvā, bet ne J. Lūsim. Dzīvē viņš bija absolūti mierīgs, “parasts”, iecietīgs cilvēks. Viņš cīnījās par savu ideju. Droši var teikt, ka dzīvē J. Lūsis bija pavisam cits cilvēks, nekā stadionā. Nekad nelielījās ar saviem panākumiem un nevienam neko neprasīja. Kad beidzās sacensības, tika nosprausti nākamie mērķi, uz kuriem tiekties. Plātīšanos ar panākumiem no viņa neviens nav dzirdējis. Nav bijis tā, ka J. Lūsis kaut kur ietu, teikdams - es esmu olimpiskais čempions, tāpēc man pienākas… “Viennozīmīgi tēvs ir bijis piemērs dzīvē. Jā, protams, viņš bija piemērs sportā, bet vēlos uzsvērt, ka daudz ko no viņa varēja mācīties dzīvē ārpus stadiona. Ir gadījies dzirdēt, ka es esot stingri audzināts, bet realitātē viņš ar savu attieksme pret sievu, bērniem un visu apkārtējo bija piemērs, uz ko tiekties, un ar to pilnībā pietika, neko citu nevajadzēja,” uzsver J. Lūša dēls.
Analizējot šo sporta un dzīves fenomenu, R. Bergmanis nonāk pie atziņas, ka Ir sajūta, ka, J. Lūsim jau viņam piedzimstot, šā cilvēka vecāki ir nolēmuši, ka viņam ir jābūt spēcīgam visās šā vārda izpratnēs. “Kā zināms, lūsis ir skaists, stiprs un ļoti veikls dzīvnieks, savukārt vārds Jānis latviešiem ir viens no spēka simboliem. Tātad sanāk, ka pareizā formula ir bijusi jau no pirmās dzīves dienas, kas ļāvis cilvēkam, kurš agrā bērnībā traģiski zaudējis tēvu, kuru neviens nav bīdījis uz priekšu, sasniegt daudz ko, vienlaikus saglabājot fantastisku mieru un vienkāršību. Droši var teikt, ka Jānis Lūsis ir leģenda, neatņemama Latvijas sporta dzīvs sastāvdaļa un faktiski viens no mūsu valsts simboliem,” akcentē R. Bergmanis.
Tomēr, runājot par pieminekli J. Lūsim, visprecīzākais droši vien ir viņa dēla Voldemāra teiktais - gribētos, lai cilvēkiem tēvs paliktu prātā ne tikai kā sporta leģenda, bet arī kā miermīlīgs, patīkams un mērķtiecīgs cilvēks!
* Latviešu šķēpmetējs
* Dzimis 1939.gadā Jelgavā
* Desmitkārtējs Latvijas čempions, četrkārtējs Eiropas čempions (1962, 1966, 1969, 1971).
* Divpadsmitkārtējs PSRS čempions un divkārtējs pasaules rekordists — 91,98 m (1968) un 93,80 m (1972) šķēpa mešanā.
* 1987. gadā Staptautiskā vieglatlētikas federācija (IAAF) viņu atzina par visu laiku izcilāko šķēpa metēju pasaulē.[1] 2014. gadā uzņemts IAAF Slavas zālē par "sevišķu ieguldījumu sportā".
* Miris 2020.gadā
