\\Sports

Tāllēcējai Inetai Radevičai liek atmaksāt olimpisko prēmiju

 
©Romāns Kokšarovs/F64 Photo Agency

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija ķērusies klāt pie prioritāro sporta veidu noteikšanas, tās darbiniekiem atradies laiks pieklauvēt pie dopingā pieķertās tāllēcējas Inetas Radevičas sirdsapziņas.

Pavisam nesen Latvijas Vieglatlētikas savienība ar vieglu nopūtu izplatīja paziņojumu, ka lieta ar un ap Inetas Radevičas dopingu ir slēgta uz visiem laikiem, taču vēlamais tika pieņemts par esošo, jo tagad šajā lietā ir sarosījusies Izglītības un zinātnes ministrija. Neliels atgādinājums tiem, kuriem piemirsusies šī lieta. 2012. gadā Ineta Radeviča olimpiskajās spēlēs izcīnīja augsto ceturto vietu tāllēkšanā un šis panākums attiecīgi tika novērtēts arī valsts līmenī. Dalot naudu par izciliem sasniegumiem sportā, Radevičai tika piešķirta naudas balva 30 734 eiro apmērā. Tikai vēlāk atklājās, ka šī ceturtā vieta izcīnīta nesmukā veidā, šajā gadījumā ar aizliegto vielu palīdzību. Nesmukums tika atklāts pēc vairākiem gadiem laikā, kad Radeviča jau bija beigusi lēkt smilšu bedrē un jau bija kļuvusi par Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidenti. Pretēji 99% gadījumu, kad sportisti ir pieķerti nesmukumos, Ineta iztika bez taisnošanās un sazvērestības teorijām un uztvēra notikušo tā, par ko būtu vērts aizdomāties daudziem pašmāju valsts iestāžu priekšniekiem un puspriekšniekiem - viņa atkāpās no LVS prezidentes krēsla, par ko izpelnījās sabiedrības sapratni un cieņu.

Pats par sevi saprotams, ka Radevičas ceturtā vieta tika anulēta, taču ir palikusi viena astīte, kuru pamanījusi Izglītības un zinātnes ministrija, - valsts piešķirtā prēmija. Ja reiz bijusi blēdīšanās, ja reiz ir anulēts rezultāts, ja reiz ir piešķirta diskvalifikācija, tad arī prēmiju vajadzētu atdabūt. Tā domā ministrijā, taču likumīga instrumenta, kā to izdarīt, nav. Vienīgais veids, kā ministrija var atgūt šos 30 tūkstošus, ir uzrunāt pašu vaininieci un lūgt viņu būt godprātīgai līdz pēdējam kaulam. Ja spēja atkāpties no LVS prezidentes amata, tad arī naudiņu vajadzētu atgriezt valsts budžetā.

Ja ministrija domā uzrunāt Radevičas sirdsapziņu, tad arī pašai ministrijai sev vajadzētu uzrakstīt aicinājumu būt korektiem līdz finišam. Trīs, četrus vai cik tur gadus bobsleja aprindas nespēja tikt skaidrībā ar Soču olimpisko goda pjedestālu, līdz šogad visu salika pa plauktiņiem. Toreiz, 2014. gadā, latviešu četrinieks Oskars Melbārdis, Arvis Vilkaste, Daumants Dreiškens un Jānis Strenga finišēja kā otrie un valsts attiecīgi arī novērtēja šo sudrabu ar 64 000 eiro prēmiju katram. Taču, jau tad bija jaušama sviluma smaka, ka krievi, kuri finišēja pirmie, to izdarījuši, piepalīdzot aizliegtajām vielām jeb ar dopinga palīdzību. Pagāja ilgs laiks, kamēr attiecīgās iestādes (Starptautiskā olimpiskā komiteja, Starptautiskā bobsleja federācija) tika skaidrībā ar Soču lietu un viss beidzās tā, kā tam bija jābeidzas - ar krievu diskvalifikāciju un mūsējo četrinieka iecelšanu čempionu kārtā. Ja reiz ir olimpiskais zelts, tad, sekojot analoģijai ar aicinājumu Radevičai, ministrijai būtu jāiespringst arī prēmiju summu pārskatīšanā bobslejistu gadījumā. Ja ministrijā ir piemirsies vai pazuduši dokumenti, tad par olimpisko zeltu sportistam pienākas 142 280 eiro. Šajā gadījumā pie zelta tika četri vīri. Četrinieks nav vienīgais, kuri pēc dopinga rijēju aizmēšanas pār bortu bija ieguvēji. Divnieks Melbārdis/Dreiškens no piektās vietas pakāpās līdz pat bronzas goda pjedestālam, un tās atkal ir pavisam citas summas. Ministrijas grāmatvežiem un naudas turētājiem būs ko pārrēķināt, un, ja tiks ievērota konsekvence un tiks pārskatītas bobslejistu prēmijas, sagaidāmi prāvi tēriņi. Sarunas starp Bobsleja federāciju un ministriju esot bijušas, taču nekā konkrēta.