Ļoti iespējams, ka daudzi šonedēļ sekoja līdzi pārraidēm no Eiropas čempionāta vieglatlētikā, kas notika Barselonā.
Šādi lielie sporta forumi vienmēr liek aizdomāties ne tikai par cilvēka fizisko spēju robežām, bet arī to, kādēļ, piemēram, sprintā parasti dominē tumšādainie sportisti, bet tā dēvētajās tehniskajās disciplīnās (vesera, šķēpa vai diska mešanā, augstlēkšanā) lielāki panākumi ir baltās rases pārstāvjiem. Vairākas zinātnieku grupas pēdējā laikā veikušas pētījumus, kuru rezultāti ar lielāku vai mazāku ticamību izskaidro gan šos, gan citus novērojumus.
Tumšādainie turpina dominēt
Mūsdienu politkorektajā pasaulē meklēt sakarības starp panākumiem kādā jomā un cilvēka ādas krāsu (rasi) ir samērā riskanti, jo tas draud ar apsūdzībām rasismā, ignorēšanu no kolēģu puses vai pat tiesu lietām. Tomēr fakts, ka tumšādainie sportisti dominē sprintā, nav noslēpjams no simtiem miljonu sporta cienītāju acīm. Pavisam no 38 pasaules rekordistiem 100 metru skrējienā 28 bijuši tieši tumšās rases pārstāvji, turklāt kopš 1968. gada tikai viņi spējuši sasniegt pasaules rekordus. Nule kā notikušajā Eiropas čempionātā lieliskus rezultātus 100 un 200 metru distancē spēja sasniegt arī baltādainais francūzis Kristofs Lemetrs, tomēr viņa personīgais rekords (9,98 sekundes) ievērojami atpaliek no pasaules rekordista Juseina Bolta kosmiskā rezultāta (9,58 sekundes), un, domājams, pasaules līmeņa mačos joprojām saglabāsies situācija, kad no astoņiem finālistiem 100 metru distancē labi ja viens būs ar baltu ādas krāsu. Arī garajās distancēs (5000 metru skrējienā) tumšādaino skrējēju, galvenokārt kenijiešu, pārākums pagaidām šaubas nerada.
"Ir bijuši daudzi mēģinājumi izskaidrot šādu dominēšanu – par tās iemesliem minēta gan vēsturiski izveidojusies uztura struktūra, gan gadsimtiem ilgi trenēta izturības spēja," sarunā ar Argumenti i fakti stāsta Krievijas Fizkultūras un sporta zinātniski pētnieciskā institūta vadošais darbinieks Edvins Ozoļins. "Saskaņā ar vienu no pēdējiem pētījumiem, tumšādaino atlētu panākumu cēlonis ir tas, ka viņu senči daudz ilgāk staigājuši baskājaini. Ilgstoša staigāšana un skriešana neapautām kājām atstājusi iespaidu uz kājas muskuļu struktūras veidošanos, mainījusies skrējiena soļa struktūra, un, pateicoties tam, paaugstinājies skrējiena ekonomiskums patērētās enerģijas ziņā. Piemēram, kenijietis, patērējot tieši tikpat daudz skābekļa kā baltais skrējējs, spēj veikt par 200 metriem garāku distanci," skaidro E. Ozoļins.
Smaguma centra nozīme
Taisnības labad gan jāsaka, ka teorija par baskājainajiem skrējējiem nav pati jaunākā. Jūlija sākumā divi amerikāņu zinātnieki – Edrians Bežans un Edvards Džonss – izdevumā International Journal of Design and Nature and Ecodynamics publicēja jau skaļu slavu ieguvušu pētījumu, kas liecina – cilvēka ātruma īpašības lielā mērā atkarīgas no viņa ķermeņa smaguma centra (vienkāršāk – nabas) novietojuma. Un tas ievērojami atšķiras baltās un melnās rases pārstāvjiem.
Zinātnieki (interesanti, ka Hovarda universitātes speciālists E. Džonss ir tumšādainais, bet Djūka universitātes zinātnieks E. Bežans – baltādainais) savā pētījumā gan centušies nerunāt par atšķirībām starp rasēm, bet gan bioloģiskām atšķirībām, kas radušās dažādu kultūrvēsturisku faktoru ietekmē. Tomēr kopējo ainu tas nemaina – viņi noskaidrojuši, ka tumšādainajiem cilvēkiem parasti ir garākas kājas, kuru apkārtmērs ir salīdzinoši mazāks. "Tādēļ pie vienāda auguma viņu smaguma centrs būs augstāk nekā baltādainajiem vai aziātiem, kuriem parasti ir krietni masīvāks rumpis," sarunā ar LiveScience.com skaidrojis E. Bežans, piebilstot, ka vidēji statistiskajam tumšādainajam naba atrodas par trim centimetriem augstāk nekā tāda paša auguma baltajam cilvēkam.
Ko tas nozīmē skriešanai? Pavisam vienkārši – cilvēka masas centra augstums ietekmē viņa kāju kustības ātrumu, saskaroties ar zemi, skaidro E. Bežans. "Cilvēka pārvietošanās uz priekšu patiesībā ir nepārtraukta kritienu sērija, katru kritienu cilvēks pārtrauc, ar kāju skarot zemi. No fizikas ir zināms, ka masa, kas krīt no lielāka augstuma, krīt ātrāk, bet skriešanā šis augstums ir atkarīgs tieši no ķermeņa smaguma centra augstuma. Un tas nozīmē, ka cilvēka, kura smaguma centrs ir augstāk, kājas ar zemi saskaras ātrāk nekā tam, kuram smaguma centrs ir zemāk – šis cilvēks skrien ātrāk," veikto atklājumu skaidro zinātnieks. Viņš piebildis, ka peldēšanā (tur savukārt dominē baltādainie sportisti) viss ir pilnīgi otrādi. "Peldot cilvēks veido vilni, un mērķis ir noturēties uz šā viļņa. Cilvēks, kuram rumpis ir relatīvi garāks, veido lielāku vilni, labāk spēj uz tā noturēties un tāpēc arī ātrāk peld," uzskata E. Bežans.
Protams, nedz viņš, nedz E. Džonss necenšas noliegt arī treniņu nozīmi un citus faktorus. Piemēram, salīdzinoši nabadzīgajiem tumšādainajiem viņu sociālekonomiskā stāvokļa dēļ līdz pavisam nesenam laikam faktiski nebija iespējas nodarboties ar peldēšanu, tāpēc nav pārsteigums, ka viņu starpā nav labu peldētāju. Interesanti, ka materiālus savam pētījumam E. Džonss un E. Bežans ieguvuši ne tikai no sporta vēstures grāmatām – viņi sadarbojušies ar 17 valstu armijām, kurās regulāri pārbauda karavīru fiziskos dotumus un veic antropoloģiskos mērījumus.
64 kilometri stundā?
Aplēsts, ka pašreizējais pasaules rekordists sprintā J. Bolts skrējiena laikā attīsta ātrumu, kas mazliet pārsniedz 42 km/h, un, protams, spēj to noturēt tikai neilgu laiku. Daudzi uzskata, ka tas ir tuvu cilvēka spēju robežai, prognozējot, ka no viņa rekorda iespējams nomest ne vairāk kā dažas sekundes simtdaļas, labākajā gadījumā desmitdaļu. Daudzi, bet ne amerikāņu zinātnieks, Dienvidu metodistu universitātes speciālists Pīters Veijends, kura prognoze ir galvu reibinoša – pēc viņa domām, cilvēka spēkos ir attīstīt ātrumu no 56 km/h līdz pat 64 km/h. Kā to panākt? Pavisam vienkārši (pēc P. Veijenda domām) – cilvēkam jāiemāca savi muskuļi kustēties ātrāk, zinātnieks raksta žurnālā Applied Physiology.
Sarunā ar LiveScience.com P. Veijends stāsta, ka līdz šim dominējis uzskats – galvenais ierobežojums ātruma attīstīšanai ir spēks, kādu trieciena brīdī pret zemi spējīgas izturēt cilvēka kājas. Taču viņa veiktais pētījums liecinot, ka milzīga nozīme ir laikam. Skrienot elites sprinterim, viņa pēda ar zemi ik solī saskaras uz aptuveni sekundes desmitdaļu, bet lielākais spēks uz pēdu iedarbojas 0,05 sekundes pēc tās saskares ar zemi. Pēc zinātnieku domām, ja izdotos samazināt laika intervālu, kurā pēda saskaras ar zemi, cilvēka locekļi spētu izturēt arī daudz lielāku slodzi. Runa ir par muskuļu darbības ātrumu, uzsvēris P. Veijends, uzskatot, ka to iespējams trenēt.
Senie rekordisti
Arī austrāliešu paleoantropologs Pīters Makalisters ir pārliecināts, ka mūsdienu cilvēki ne tuvu neizmanto visas dabas dotās iespējas, un savā pagājušogad iznākušajā grāmatā Mentropoloģija (Peter McAllister – Manthropology – izdevējs Hachette, 2009) raksta, ka mūsdienu atlēti vienos vārtos zaudētu sacensībās ar cilvēkiem, kuri uz mūsu planētas dzīvoja pirms pāris desmitiem tūkstošu gadu.
Piemēram, Austrālijas Jaunās Dienvidvelsas štatā kāda sena ezera krastā atrasti pārakmeņojušies sešu aborigēnu pēdu nospiedumi – spriežot pēc visa, šie aptuveni pirms 20 000 gadu dzīvojušie cilvēki dzinušies pakaļ kādam medījumam. Rūpīgi izanalizējot nospiedumus, zinātnieki konstatējuši, ka viens no medniekiem attīstījis ātrumu 37 km/h, turklāt pēdas liecina, ka viņš vēl kāpinājis ātrumu. Par lielu apbēdinājumu zinātniekiem, šis pēdas apraujas, jo mednieki no mitrā ezera krasta sasnieguši cietāku pamatni. Tomēr P. Makalisters ir pārliecināts, ka šis mednieks, ja viņam būtu iespēja trenēties saskaņā ar mūsdienu metodikām un modernās sporta kurpēs skriet pa līdzenu skrejceļu, nevis nelīdzenu ezera krastu, varētu sasniegt ātrumu 45 km/h, par 3 km/h pārsniedzot J. Bolta sasniegto. Iespējams, var nepiekrist jautājumā par apaviem, jo seno cilvēku kāju uzbūve bijusi piemērotāka skriešanai basām kājām, norāda LiveScience.com. Tajā pašā laikā nākas atzīt – maz ticams, ka pēdas atstājuši tālaika paši ātrākie skrējēji, un varbūtība, ka pirms 20 000 gadu Austrālijā dzīvojuši ļaudis, kuri mūsdienās būtu 100 metru skrējiena rekordisti, ir ļoti liela.
P. Makalisters uzskata, ka tie paši senie austrālieši šķēpu būtu spējuši aizlidināt 110 metru attālumā (pašreizējais rekordists Jans Žeļeznijs 1996. gadā sasniedza 98,48 metrus) – protams, pēc zināmas tehniskās sagatavošanās. Jebkurš XIII gadsimta mongoļu armijas karavīrs droši vien bez pūlēm pārspētu mūsdienu loka šāvējus – P. Makalisters norāda, ka šie ļaudis sākuši trenēties jau divu gadu vecumā, precīzi šāvuši, jājot zirga mugurā, turklāt viņu bultas lidojušas sešas reizes tālāk nekā no mūsdienu lokiem izšautās. Romiešu leģionāriem 70 kilometru pārgājiens ar 50 kilogramu smagu kravu plecos esot bijusi tikai viegla pastaiga, bet V gadsimta grieķu airētāji pašlaik būtu čempioni akadēmiskajā airēšanā, domā paleoantropologs, piebilstot, ka pirms vairākiem desmitiem tūkstošu gadu dzīvojusi neandertāliešu sieviete, ļoti iespējams, spētu nolauzt pašu Arnoldu Švarcenegeru viņa spēka gados.