Gatavojoties pasaules čempionātam, kurš jau pēc pāris dienām sāksies Slovākijā, Latvijas izlase aizvadījusi pēdējās pārbaudes spēles, kurās divreiz bezcerīgi zaudēts Šveicei (1:4 un 0:2). Tieši pēc šiem diviem zaudējumiem pesimistu skaits par mūsējo gaitām Slovākijā ir vismaz divkāršojies, taču prāta nomierināšanai varu atgādināt, kas notika pagājušajā gadā.
Ja par atskaites punktu ņemam pēdējās spēles ar Šveici, tad rezultāts abos mačos ir ļoti pieklājīgs un varam sasist sev visus plecus - pagājušā gada pasaules sudraba komandai esam zaudējuši ar pievilcīgiem rezultātiem. Ne tur sagrāves, ne kas cits, pat vienu ripiņu esam dabūjuši līdz vicečempionu vārtiem. Prieks, kur tu rodies, taču sen jau ir zināms, ka spēles protokolā vai turnīra tabulā tiek ierakstīts tikai un vienīgi rezultāts, bet tas, kas notika laukumā, palicis tikai spēles dalībnieku un aculiecinieku prātos. Šodien, ja ir gribēšana, var redzēt jebkura līmeņa spēli no jebkuras pasaules malas, sēžot mājās siltās čībās, un izņēmums nebija arī spēles pret Šveici.
Ko mums parādīja krāsainie TV ekrāni? Īsā versija - pilnīga impotence pret divreiz, varbūt pat trīskārt ātrākiem un agresīvākiem šveiciešiem. Izņemot pirmās spēles pirmo trešdaļu, kad neviena no komandām tā arī nebija ieskrējusies, bet, sākot ar otro līdz pat otrās spēles pēdējai sekundei, varējām novērtēt tikai un vienīgi Šveices tā brīža varēšanu. Latvijas izlases nespēku nebija pat vērts vētīt, jo ko tur analizēt, ja esi pilnīgi bezspēcīgs. Kā kādreiz bija modē rakstīt, tad par šīm spēlēm ļoti labi iederas sendienu teiciens par kaķa spēlēšanos ar peli. Šveice - kaķis, Latvija - pele. Pele pēc šīm spēlēm tika atstāta pusdzīva ar pārdomām, kā dzīvot tālāk.
Vienīgais mierinājums par šiem diviem zaudējumiem ir tas, ka sliktāk vienkārši nav iespējams spēlēt. Varam turpināt sevi mierināt un atcerēties, ka pirms gada Latvijas izlase pasaules čempionātu sagaidīja ar astoņiem zaudējumiem pēc kārtas un arī ar bezcerības fonu. Vēl viens mierinājums - otrā spēle pret Krieviju, kuru uzvarējām pagarinājumā. Nu, nevar tā būt, ka nedēļas laikā komanda pēkšņi kļuvusi tik kusla un nevarīga. Nevar. Krievus taču uzvarējām ar kvalitatīvu sniegumu, un krievu sastāvs Rīgā bija nesalīdzināmi kvalitatīvāks par to sastāvu, kurš divreiz apspēlēja Šveici. Mierināsim sevi ar domu, ka izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs būs ievilinājis savu Šveices kolēģi viltus tīklos un šajos mačos nebija izlicis tās ēsmas, uz kurām ķeras lielās zivis. Būtu diezgan pastulbi spēlēt tā, kā nodomāts to darīt čempionātā, it īpaši, ka turnīra otrajā dienā atkal jāspēlē ar to pašu Šveici, taču pavisam citos apstākļos un ar citu pievienoto vērtību. Šobrīd izskatās, ka šajā mačā tiks izspēlēta ceturtā ceļazīme uz ceturtdaļfinālu…
Ja Šveices izlase šos mačus aizvadīja optimālākajā sastāvā, tad Hārtlijam vēl bija rezerves. Raug, no Rīgas dīvāna uz šiem mačiem noskatījās Kaspars Daugaviņš, bet Šveicē viņam neklātienē pievienojās Teodors Bļugers, kurš pirmā mača pirmajā trešdaļā sasita potīti, un Hārtlijs ātri vien viņu aizsūtīja uz ģērbtuvēm. Sēdi un neriskē ar nopietnākiem savainojumiem. Loģiski? Protams. Ja šī būtu 12. maija spēle Bratislavā, nav šaubu, ka Bļugers turpinātu spēlēt un arī Daugaviņš nepaliktu dīvānā, bet šī bija tikai pārbaudes spēle, kurā netiek dalīta dzimtene.
Katru reizi pēc pārbaudes spēlēm zem lupas tiek palikts viss sagatavošanās cikls un cītīgi meklēts, ko jaunu treneriem izdevies šajā laikā atrast. Nezinu, kāds pirms sagatavošanās posma treneriem bija vārtsargu rangs, taču, visticamāk, pašā augšā atradās Elvis Merzļikins, tad Kristers Gudļevskis, bet kas tālāk? Rinda ar citiem vārtsargiem, starp kuriem noteikti bija arī Gustavs Grigals. Tie, kuri seko līdzi hokejam ikdienā, nevis brīvdienās, par šādu vārtsargu noteikti bija ko dzirdējuši, jo viņš vēl pavisam nesen spēlēja U20 un U18 izlasē. Šeit, uz vietas, nemaz nebija un nevarēja būt daudz ļaužu, kuri regulāri redzētu viņu ķeram ripas, jo pagājušajā sezonā Gustavs spēlēja vistālākajā zemes nostūrī, kāds vien uz hokeja kartes atrodams - Aļaskas universitātē NCAA čempionātā. Kādu hokeja maizi viņš tur ēd, kā viņš tur ķer ripas, kas to lai zina. Lai pierāda Latvijas izlases sastāvā, un Grigals to arī izdarīja. Saprotams, ka pirmā spēle lielajā izlasē ir un paliek pirmā, ka tā bija pārbaudes spēle un nekas vairāk, bet pēc šī mača varam teikt, ka izlases treneru nesenie kreņķi par vārtsargiem bijuši lieki. Līdz ar Grigala parādīšanos pieaugušo hokejā, konkurence uz vārtsargu vietu izlasē kļuvusi vēl lielāka. Atceroties, kā savas spēles aizvadīja Kristers Gudļevskis, uztraukumam par vārtu drošību pasaules čempionātā nevajadzētu būt. Šobrīd ir vismaz divi augsta līmeņa vārtsargi, bet, kurš no viņiem būs pirmais, lai lemj treneri. Teorētiski šādai dilemmai nevajadzētu būt, jo Gudļevskis tomēr ir ostījis nopietnākus hokeja pulverus nekā Grigals, taču, zinot Hārtliju, nemaz nebūšu pārsteigts, ja Grigals kļūs var viņa favorītu. Esošajā situācijā par favorītu, kad izlasei vēl nav pievienojies Elvis Merzļikins, kurš no tās šobrīd atrodas vairs tikai viena soļa attālumā. Kolumbusas Blue Jackets Stenlija kausa izcīņā šobrīd ar 2:3 zaudē Bostonas Bruins, un, zaudējot vēl vienu spēli, Merzļikins būs Bratislavā.
