Kamēr Latvijas basketbola savienība nav tikusi skaidrībā ar to, ir vai nav Arnis Vecvagars derīgs turpmākajam darbam ar nacionālo vīriešu basketbola izlasi, ir vērts atvērt visus vietējos staļļus un izvērtēt visus potenciālos jaunos (vai vecos) galvenos trenerus, kuriem uzticēt izlasi nākamajā ciklā.
Arnis Vecvagars. Līgums ar basketbola savienību Vecvagaram beidzās tūlīt pēc zaudējuma Melnkalnei, taču viņa darba devēji tā arī nav pateikuši, vai ar viņam tiks piedāvāts jauns līgums. Patiesībā, stāstam par Vecvagara kandidatūru nemaz nevajadzētu būt dienas kārtībā, jo, ja uzdevums nav izpildīts, tad nevajadzētu būt aktuālam jautājumam par iespēju uzdāvināt viņam vēl vienu darba cēlienu ar izlasi. Pārāk daudz ir izsēts un pazaudēts un tā jau būtu LBS slapināšanās pret vēju, ja viņiem pietiks drosmes kaut vai izvirzīt viņu starp kandidātiem. Vīriešu izlase tomēr nav eksperimentālo trusīšu izmēģinājumu poligons, kurā trenerim parādīt sevi un apskatīties uz citiem. Starp citu, esot divu gadu laikā kā izlases galvenais treneris, Vecvagars nav ticis pie savam statusam atbilstoša piedāvājuma kaut vai no kāda Eiropas vidusmēra kluba. Kazahstāna laikam tomēr nebūs īstā vieta, kur piezemēties nacionālās izlases galvenajam trenerim. Arī tas ir sava veida trenera novērtējums.
Artūrs Vksockis-Rubenis. Kāpēc par izlases galveno treneri tika apstiprināts Arnis Vecvagars? Darba devēju loģika bija dzelžaina - viņš bija viens no palīgiem iepriekšējam priekšstāvim Ainaram Bagatskim un kurš gan cits pārzina izlases iekšējo virtuvi, ja ne galvenā trenera labā (vai kreisā) roka. Sava loģika šajā izvēlē bija, taču dzīve (rezultāti) ir pierādījuši, ka šauts ar tukšām patronām. Ja LBS nav mainījusi savu loģikas orientāciju, tad sekojot pašu iedibinātajai kārtībai, tad pēcteča tēls pienākas Artūram Visockim-Rubenim. Arī viņam nav sveša izlases no iekšpuses, bet… Darbs ar jaunatnes izlasēm ir pareizais ceļš, kā kādudien kļūtu par augsta līmeņa treneri arī pieaugušo kārtā, taču jautājums ir tieši tāds pats, kāds par Vecvagaru - vai viņa kvalifikācija atbilst izlases līmenim? Teorētiski ir, bet praktiski - ne šobrīd. Kā savulaik teica par Vecvagaru, tad šodien to pašu var teikt par Visocki-Rubeni - labs un perspektīvs materiāls. Pēc kādiem desmit gadiem būs (ja būs) pašā laikā.
Jevgēnijs Kosuškins. Trenera CV veidots deviņus gadus. Bijis treneris Liepājā, Jūrmalā, pēdējos gados manīts uz VEF soliņa, bijis arī viens no sudraba Latvijas U20 izlases treneriem, bet visur kā trenera palīgs. Neviena ieraksta - galvenais treneris. Attiecīgi, Kosuškina kandidatūra automātiski atkrīt pat kā attālam kandidātam uz izlases galvenā trenera godu. Par palīgu, jā, ja vien jaunais (vecais) galvenais treneris viņam būs vajadzīgs.
Ainars Bagatskis. “Žalgiris”, Ņižņijnovgoroda, “Maccabi”, Bamberga, daudzi gadi ar Latvijas izlasi, vairāki Eiropas čempionāti, regulāras viesošanās NBA komandās, galvenais treneris Eirolīgas komandās… Neiedziļinoties - gatavs un pieejams kadrs, bet… Tieši Bagatska rokās bija visu laiku labākā Latvijas izlase, taču… Jebkurā citā gadā un ar jebkuru citu viņa priekšgājējiem 5. vieta Eiropā būtu ļoti labs rezultāts, bet šis nav tas gadījums. 2017. gadā piektā vieta ir nekas vairāk, kā nopūdelēta iespēja ja ne kļūt par Eiropas čempioniem, tad par finālistiem noteikti. Šī iespēja netika izmantota un daudzie, zaudētās spēles pret Slovēniju, neizskaidrojamie lēmumi ir iemesls, kāpēc arī Bagatska gadījumā tiek teikts, ka viņa zināšanas neatbilst izlases potenciālam. Dot vēl vienu iespēju? Nebūtu prāta darbs. Ja vien LBS misija nav nodrošināt ar darbu trenerus, kuriem nav regulāras prakses kāda no klubiem. Bagatskis jau ilgāku laiku ir bez darba.
Roberts Štelmahers. Pašreizējam BK “Ventspils” galvenajam trenerim sākotnēji bija plānota vieta pēdējā izlases modeļa treneru pulkā, taču klubs nebija mierā ar šādu kārtību. Pavasarī Štelmaheram beigsies līgums ar ventspilniekiem un tad jau viņam būs pavisam cits statuss. Tiesa, nav izslēgts, ka ventspilnieki Štelmaheram piedāvās turpināt darbu, taču nav ne jausmas, kāda tad varētu būt kluba nostāja attiecībā pret darba apvienošanu ar izlasi. Vienalga kādā statusā… Ja LBS turpinās iesākto un izlases galvenā trenera vieta jādod tikai un vienīgi savējiem speciālistiem, tad šobrīd Štelmaheram īstu konkurentu nav. Štelmahers visu laiku atrodas apritē, viņam ir nepieciešamā autoritāte, kuras nebija Vecvagaram, jau ir uzkrāta krietna pieredze kā galvenajam trenerim un šobrīd varētu būt īstais brīdis, kad spert nākamo soli. Būtībā, šobrīd reālākā kandidatūra uz brīvo izlases galvenā trenera vietu.
Kārlis Muižnieks. Kā bijušajam izlases galvenajam trenerim, arī Muižniekam pienāktos būt starp treneriem, kurus vismaz teorētiskā līmenī izskata kā jauno (veco) galveno, taču Kārlis jau otro sezonu ir bez darba prakses. Viņa pēdējais pieraksts bija Ventspilī un viņa pēdējos darba mēnšos bieži bija dzirdams, ka Muižnieks strādā ar vecmodīgām metodēm. Vai divu gadu laikā kaut kas mainījies? Maz ticams un līdz ar to arī Muižnieks kā kandidāts ir tikai un vienīgi pieklājības pēc par agrākajiem gadiem.
Mārtiņš Gulbis. Savulaik, kad hokeja izlasē sākās zviedru laiki (Kurta Lindstrēma laiks), par Oļegu Znaroku kā par iespējamo Latvijas izlases galveno treneri nerunāja neviens. Izņemot viņu pašu. Reiz, sazvanīts tobrīd savā mītnes zemē Vācijā, Znaroks kā mužikam pienākas, sita sev pie krūts - kaut šodien esmu gatavs kļūt par izlases treneri! Bez pieredzes un jau kā galvenais! Lipmans neriskēja un izvēlējās Lindstrēmu. Kāds Znarokam ir sakars ar Mārtiņu Gulbi? Maksimālisti! Nešaubos ne brīdi, ka arī Gulbis kaut šodien būtu gatavs kļūt par Vecvagara pēcteci, taču… Šobrīd radies iespaids, ka Mārtiņš ir ļoti spēcīgs un zinošs teorijā, ko ne vienmēr pats ievēro praksē darbā ar Jūrmalas komandu. Ja man būtu teikšana, Gulbim noteikti vajadzētu atrast vietu uz izlases treneru soliņa. Pirmajam vēl par agru, jo līdzjutējs ir noguris no eksperimentiem. Kā otrajam, kā trešajam - nekādu iebildumu. Nākotnes vārdā!
Artūrs Štālbergs. Kad vēl par izlases treneri nebija apstiprināts Vecvagars, tieši Štālbergs aizkulisēs tika minēts kā labākā kandidatūra. Vai LBS vispār tika izskatīta viņa kandidatūra, īsti nav zināms, taču pirms diviem gadiem viņa kandidatūra kotējās itin augsti. Vismaz opozīcijas nometnē noteikti. Šodien? Šodien Štālberga prioritāte ir Liepājas basketbols. Kā kārtojas pilsētas basketbols, no Rīgas nav redzams, taču paskatoties Latvijas un Igaunijas apvienotā čempionāta turnīra tabulā, var rasties iespaids, ka viss iet šķērsām, taču tabula ir tikai virspuse un lielā komanda tāpat. Trenera karjerā darbs Liepājā noteikti ir solis atpakaļ (pirms tam bija “Lietkabelis” galvenais treneris), bet atgriežoties dzimtajos krastos, Štālbergs nenodedzināja visus tiltus sakot, ka piedāvājumam darbā ar izlasi paliekot atvērts. Vai kā galvenajam? Šodien, visticamāk, ka nē. Visa Latvijas basketbola nākotnes vārdā varbūt pat būs labāk, ja Štālbergs sakārtos Liepājas puses basketbolu.
Kāds cits? Šajā kategorijā varētu iekļaut Ainaru Zvirgzdiņu, Jāni Gailīti, Uvi Helmani, varbūt vēl kādu. Nonākot “kāds cits” sadaļā vēl nenozīmē, ka šīs kandidatūras ir lemtas aizmirstībai. Ja kāds varētu precīzi noraksturot lēmuma pieņēmēju domu gājienu... Viens no domu gājieniem ir apmēram šāds - tikai un vienīgi savējiem kadriem jāvada lielā izlase, taču, pārskatot visu kandidātu listi, nav 100% pārliecība, ka - jā, šis ir vienīgais un pareizais nākamais galvenais treneris. Ikvienam, kurš tiks izvēlēts šim darbam, iepretī tiks nolikta 100 un viena jautājuma zīme. Kādam vairāk, kādam mazāk, tāpēc, nebūs nekāds pārsteigums, ja izlase tiks uzticēta kādam speciālistam no malas. Gribētāju strādāt ar Latvijas izlasi noteikti atrastos, taču šajā sakarā iederas viens no daudzajiem “Kaukāza gūsteknes” tostiem: Iedzersim par to, lai mūsu vēlmes sakristu ar mūsu iespējām. Vēlme LBS varbūt arī ir, taču ar iespējām ir ļoti švaki...
