Ikviena cilvēka dzīvē gadās strauji pavērsieni. Apstādina, sapurina. Dažreiz notriec gar zemi. Pirms astoņiem gadiem ekonomisti Natāliju Novikovu liktenis pekšņi apsēdināja ratiņkrēslā. Dažus gadus vēlāk viņa pirmoreiz mūžā atklāja, ko nozīmē sportiskais azarts, bet šobrīd jau ir Baltijas ratiņtenisa čempione, un izveidojusi labdarības fondu, kas palīdz adaptēties dzīvei bērniem ar kustību traucējumiem. Natālija nav atmetusi cerību kādudien atkal staigāt, taču kopš nonākšanas ratiņkrēslā viņa ir sapratusi, cik daudz gan cilvēks spēj paveikt arī bez kāju palīdzības. Taču ir svarīgi atrast sev nodarbošanos.
Iemācīties sadarboties ar sevi
Trīs gadu laikā kopš nonākšanas ratiņkrēslā Natālija bija izmēģinājusi visdažādākās nodarbes. Viņai allaž bija paticis darboties, kaut ko izveidot ar roku palīdzību, un tobrīd tas lieti noderēja. Natālija sāka gleznot, veidoja dekupāžas. Līdz kādu dienu rehabilitācijas centrā Vaivari satika Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidenti Daigu Dadzīti. Ar gadu gaitā uztrenēto aci savējo vidū ieraudzīt potenciālos sportistus Daiga pamanīja un taisā ceļā devās klāt arī Natālijai. Vai negribot nodarboties ar sportu? Tas bija ne tikai jautājums, uz ko jāatrod atbilde, bet arī atskārsme - kā gan es iepriekš nebiju par to iedomājusies!
Dadzīte ieteica peldēšanu, taču tā brīža fiziskajā stāvoklī ūdens Natālijai šķita pārlieku auksts - lai gan agrāk viņa bija metusies peldēt jebkur un jebkādās ūdenstilpnēs. Arī komandas sporta spēles viņu nesaistīja, taču teniss iepatikās jau no pirmā treniņa. Jaunībā viņa raketi rokā bija turējusi, taču tā vairāk bija jautra laika pavadīšana kopā ar draugiem, nevis trenēšanās. Natālija neslēpj, ka bija un joprojām ir grūti, taču iedvesmoja iespēja braukt uz turnīriem un būt starp savējiem. Savējie - tas ir pašas Natālijas lietots termins. Pirmo pusgadu viņa nospēlēja parastajā ratiņkrēslā, bet tad tika pie tenisam pielāgota ratiņkrēsla, kurā būtiskākā atšķirība ir slīpi izvietotie riteņi, kas krietni uzlabo manevrēšanas spējas. Tagad viņa pat vairs nespēj iedomāties, kā var spēlēt tenisu, sēžot parastajā ratiņkrēslā.
Nonākusi paralimpiešu vidē, Natālija atklāja, cik daudz gan cilvēki ir spējīgi izdarīt par spīti dažādiem ierobežojumiem. Pirmajā turnīrā viņa baidījās piedzīvot kaunu, taču saņēma apkārtējo uzmundrinājumu un devās kortā. Tad viņa pirmoreiz ieraudzīja īstus paralimpiskos sportistus, kuri tenisu spēlē jau gadiem, un pirmoreiz izjuta sportisko azartu. Iepriekš savā dzīvē Natālija ar sportu bija uz Jūs, savā personībā drīzāk izjūtot šķietami tik pretējo, māksliniecisko stīgu. Taču teniss viņu satvēra cieši un vaļā nav palaidis. Aizrāva ar to, ka tas ir individuālais sporta veids, kurā tev nav neviena, aiz kā paslēpties, viņa atzīst.
„Tenisā pretinieks nav galvenais, jo īstā cīņa notiek pašam ar sevi. Tici vai netici, vari vai nevari. Atceros, kā vienā mačā pirmajā setā nonācu iedzinējos ar 0-5, lai gan parasti šo pretinieku biju uzvarējusi. Nesapratu, kas notiek. Bet tad kaut kas ieslēdzās, un uzvarēju setu ar 7-5, bet nākamajā biju pārāka ar 6-2. Pēc tam pie sevis prātoju - kas gan notiek cilvēka galvā? Un, kā iemācīties sadarboties, lai dabūtu no sevis laukā maksimumu?” stāsta Novikova.
Interesanti, ka ratiņtenisa turnīros nav vecuma grupu iedalījuma, tādēļ reāla ir iespēja, ka 50 gadu vecumā ar dažu gadu stāžu tenisā pretī vari dabūt 25 gadus vecu pretinieku, kurš ar tenisu nodarbojas jau vairāk nekā desmit gadus. Pirmajos turnīros Natālija zaudējusi gan vienspēlēs, gan dubultspēlēs. Bija smagi. Taču tad viņa saprata, ka jāizvirza sev reāli mērķi. Atsist bumbiņu konkrētajā izspēlē, pacīnīties par uzvaru geimā, par uzvaru vienā setā. Svarīgākais, lai pēc mača nav sajūtas, ka tev nekas nesanāca. Nereti gadās, ka šādi pat tiek gūtas uzvaras, taču tās nesniedz gandarījumu. Labāk zaudēt stipram pretiniekam, bet cīņā. Tāpat ir svarīgi rūpīgi izvēlēties turnīrus, lai būtu izredzes pārvarēt vismaz pirmās pāris kārtas.
Jaunākajā Starptautiskās tenisa federācijas (ITF) rangā Novikova pakāpusies uz 62. vietu, kas viņai ir karjeras rekords. Par spīti tam, ka šogad viņa izgājusi sarežģītu rehabilitācijas procesu, kas atņēmis milzum daudz spēka.
Atmetot aizspriedumus
Pasaules ratiņtenisā dominē bijušie tenisisti, kurus ratiņkrēslā iesēdinājis liktenis, kā arī tie paralimpiskie sportisti, kas spēlē jau kopš bērnības. Tieši bērnu piesaistīšana sportam pašlaik kļuvusi par Natālijas aizraušanos. Viņa stāsta, ka Dānijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Francijā un Itālijā bērniem ir nodrošinātas iespējas trenēties un attīstīties par sportistiem. Latvijā ratiņteniss ir tikai piecus sešus gadus un nodrošinājums nav tik labs, tomēr ar Latvijas Paralimpiskās komitejas un Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu federācijas atbalstu bērniem Elektrum olimpiskajā centrā ir iespēja trenēties bez maksas.
Ar bērniem strādā pašas Natālijas treneris Rihards Šorendo, kurš tikai nesen pabeidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju un meties iekšā izaicinājumā, no kura daudzi tenisa treneri vairās. Parasti treneru pirmā reakcija uz darba piedāvājumu ar invalīdiem esot noraidoša, sak - nē, nē, es baidos, es nezinu un nesaprotu... Taču, kad tiek pamēģināts, treneri saprot, ka ratiņteniss nav nekāda raķešzinātne. Novikova pārliecināta, ka šo darbu var darīt jebkurš tenisa treneris.
„Man nebija nekādu aizspriedumu. Nebiju par tiem pat iedomājies,” saka Rihards. „Treniņi notiek kā parastajā tenisā, atšķiras tikai nianses. Ja parastajā tenisā puse no panākuma ir kāju kustībās, tad ratiņtenisā puse no uzvaras slēpjas kustībās retiņkrēslā. Tāpat jāņem vērā, ka atšķirībā no parastā tenisa ratiņtenisā sportisti nevar vienlaikus pārvietoties uz izdarīt sitienu. Pagrieziens pēc izpildīta sitiena var būt efektīvs un neefektīvs. Strādājot ar Natāliju, sākām no pašiem pamatiem.”
Pirmās zināšanas par retiņtenisu Rihards ieguva ITF mājaslapā un YouTube, bet tagad viņš jau ir apmeklējis lekcijas un nometnes Igaunijā un Nīderlandē, kur smēlies zināšanas no labākajiem treneriem pasaulē. Vienīgā atšķirība no parastā tenisa ir tāda, ka ratiņtenisā pirms sitiena bumbiņa pret korta segumu drīkst atsisties divreiz. Tas ietekmē arī sitiena tehniku un izspēles veidus - ratiņtenisā vairāk tiek izmantotas garākas un augstākas bumbas, jo sportistiem ratiņkrēslā tās atsist ir sarežģītāk.
Šorendo atklāj, ka pašlaik ratiņtenisā vairāk ir nodarbināti bērni, kuriem tā vienkārši ir iespēja pakustēties. Tie ir bērni ar lieliem kustību apgrūtinājumiem, kuriem ratiņteniss ir fiziskā aktivitāte, nevis sportošana. Treneris skaidro, ka ar nometņu rīkošanu tiek mēģināts popularizēt ratiņtenisu arī aktīvāko bērnu vidū. Atšķirībā no ratiņbasketbola un sēdvolejbola ratiņteniss vēl ir salīdzinoši mazpazīstams. „Iespējams, ka cilvēkiem ir aizspriedumi pret tenisu kā dārgu sporta veidu, taču bērniem treniņi ir bezmaksas,” piebilst Rihards.
Ne tikai ārstēties, bet dzīvot
Natālijas un viņas draugu kopīgi izveidotā labdarības fonda galvenais virziens ir tieši bērnu ratiņteniss. Vienlaikus ir svarīgi, lai arī pēc korta pamešanas bērniem būtu ko darīt, tādēļ tiek rīkoti dažādi izglītojoši un izklaidējoši pasākumi. Tos apmeklē sabiedrībā zināmi cilvēki, kuri stāsta par savām profesijām, lai bērniem jau laikus rastos interese par iespējamo nodarbošanos nākotnē. Novikova ir pārliecināta, ka bērniem ar īpašām vajadzībām sports ir vitāli svarīgs, jo tas palīdz noticēt sev un savām spējām. Tāpat sports palīdz izlādēt sakrājušos enerģiju, lai tā nepārvērstos agresijā.
„Latvijā pārāk daudz nodarbojas ar rehabilitāciju. Jā, arī tas ir svarīgi, bet reizēm bērniem visa ikdiena sastāv tikai no rehabilitācijas. Viņiem trūkst brīvības, iespēju paspēlēties ar draugiem. Tieši to sports piedāvā,” uzsver Natālija. Šogad astoņiem bērniem bija iespēja aizvadīt četru dienu nometni Nīderlandē. Dažiem bērniem līdzi devās ar vecāki, bet pārējie brauca vieni paši. Apstākļi bija lieliski - laba viesnīca, putnu parks. Gluži kā paradīzē, saka Natālija. Bērni vēl pēc astoņiem vakarā trenerim vaicāja, vai šovakar vēl būs iespēja uzspēlēt tenisu?
Taču šim stāstam ir arī otra puse. Neviens neapšauba, ka arī bērnu vecāki nedzīvo gluži ikdienišķu dzīvi. Tomēr reizēm vēlme pasargāt savus bērnus drīzāk viņiem kaitē. Kāda mamma pēc nometnes atzina - ja būtu zinājusi, ka šeit bērnam būs tik grūti, tad nemaz nebūtu pieteikusies. Bet problēma tajā, ka pats bērns tā nedomā. Viņiem ir vajadzīga ārstēšana un rehabilitācija, taču vienlīdz svarīgi ir arī dot iespēju vienkārši dzīvot.
„Nometnē bija viena meitene, kura staigā, bet viņas draudzene bija ratiņkrēslā. Kad meitenes ratiņkrēslā nokrita, viņas draudzene ļoti pārdzīvoja un satraucās. Vecāku pirmā reakcija - tātad bērnu tur vairs nedrīkst laist. Bet, vai tad katrs no mums bērnībā nav kritis un sasities? Un, vai tad satraukšanās par draudzeni nav normāla cilvēciska reakcija? No tā nav jāizvairās! Arī šiem bērniem ir nepieciešamas tādas pašas emocijas,” skaidro Natālija.
Tieši tādēļ tik svarīgi ir izglītot arī tos cilvēkus, kuri ikdienā dzīvo kopā ar bērnu. Kad rehabilitācijas centrā Vaivari notika seminārs, kurā piedalījās fizioterapeiti un cilvēki ratiņkrēslā, auditorijā bija ne visu bērnu vecāki. Daži tikmēr devās pastaigā gar jūru. Protams, arī to nevar pārmest, taču šajā gadījumā nestrādā teiciens, ka mamma vienmēr zina labāk, kas vajadzīgs viņas bērnam. Ja mamma nav ratiņkrēslā, tad viņa pat nespēj iedomāties, ko patiesībā jūt un vēlas bērns.
Viss būšot kārtībā
Agrāk to nezināja arī pati Natālija. Pirms desmit gadiem viņa sāka pamanīt neparastas sajūtas kājās, tādēļ devās pie ārstiem, tomēr nevienam tā arī neizdevās atrast problēmu cēloni. Bet kļuva tikai sliktāk. Ciemojoties pie radiniekiem Ukrainā, viņu apskatīja vietējais profesors, kurš jau pēc Natālijas spertajiem soļiem koridorā un pāris uzsitieniem ar āmurīti pa ceļgalu, pavēstīja, ka vaina jāmeklē nevis jostas daļā, bet citur, un nosūtīja Natāliju uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Izrādījās, ka diska trūces lokalizācija bija neparasta - tā atradās krūšu augstumā. Turklāt, laikus neatklāta, tā bija jau pārkaļķojusies un sākusi spiest uz muguras smadzenēm.
„Tās ir kā telefona kabelis, kurā ir vairāki vadiņi. Pakāpeniski trūce sāka uz tiem spiest un kājās bija sajūtas, it kā caur tām laistu elektrību,” atceras Natālija. Pirmajā reizē 2010. gada jūlijā viņa līdz operācijas galdam vēl aizgāja pati uz savām kājām. Kad Natālija pēc astoņas stundas ilgušās operācijas pamodās, viņa narkozes dēļ jutās apdullusi. Uz jautājumu, kādēļ viņa nevar pakustēties, minētais ukraiņu profesors mierīgi atbildējis, ka tas ir pēcoperācijas šoks. Taču pēc pāris dienām viņa joprojām nevarēja apsēsties un pašas spēkiem nevarēja pat pagriezties. Pēc divām nedēļām radinieki jau sāka uztraukties un tika veikta magnētiskā rezonanse. Diska trūces lokalizācija bija tik neērtā vietā, ka pirmajā operācijā nebija izdevies izņemt visus traucēkļus. Augustā tika veikta otrā operācija, pēc kuras visam bija jābūt kārtībā. Vismaz tā apgalvoja ārsts.
Jau oktobrī, kad Natālija bija atgriezusies Latvijā un vēlreiz konsultējās ar vietējiem speciālistiem, atklājās, ka Ukrainā tā īsti nekas nav izdarīts. Stāvoklis esot tāds, ka sliktāk tāpat vairs nebūšot. Tādēļ Natālija trešo reizi gūlās uz operāciju galda un pēcoperācijas rehabilitācija viņai ilgst joprojām. „Patiesību sakot, sākumā biju mierīga,” par sajūtām pēc pirmajām operācijām Ukrainā stāsta Natālija. „Man apkārt bija radinieki, bet staltais un allaž nopietnais ārsts nepārstāja apgalvot, ka operācija aizritējusi veiksmīgi, viss būšot kārtībā. Man arī nekas nesāpēja. Vienkārši nevarēju pakustēties.”
Briesmīgākais posms bija naktīs. Cilvēks ir pieradis mainīt savu gulēšanas pozu, taču, ja bojātas muguras smadzenes, pats nevari pagriezties - jo nedarbojas vēdera muskuļi. Sāk sāpēt viss ķermenis, bet apkārt neviena nav - visi guļ... Stradiņa slimnīcā māsiņa reizi naktī nāca un palīdzēja pagriezties, taču ar to bija stipri par maz. „No vienpadsmitiem vakarā līdz trijiem naktī nezināju ko darīt. Vēl tagad atceros, kā raudzījos laukā pa logu, aiz kura kokos sēdēja vārnas. Mēģināju saskatīt, vai ir redzamas zvaigznes vai debesis klāj mākoņi. Tas bija murgs.”
Ģimene pat maksājusi personālam naudu, lai kāds atnāktu biežāk, taču ne vienmēr tas tika darīts. Bet Natālijas mammai sēdēt blakus neļāva - tas esot pret iekšējās kārtības noteikumiem. Dažas māsiņas vien pasūdzējušās par zemajām algām slimnīcās. Taču Natālija ir pārliecināta, ka nauda nav iemesls. „Ja ir tik slikti, tad nestrādā slimnīcā. Ej un meklē citu darbu. Uzskatu, ka Latvijā darbu atrast var.”
Līdzīgi gadījumi jau bijuši
Kad cilvēkam jāsamierinās ar likteņa pātagas cirtieni, nākas piedzīvot dažādus emocionālos stāvokļus. Gadu pēc pēdējās operācijas Natāliju pārņēma milzīgas dusmas uz profesoru, kurš bija viņu operējis. Jā, viņš bija teicams diagnostiķis, taču operācijas laikā kaut kas bija noticis nepareizi. Viņš gan turpināja apgalvot, ka paveicis visu nepieciešamo un rehabilitācija var aizņemt pat pusgadu. Ārsti Latvijā par šādām prognozēm tikai pasmīnējuši. Natālijai lielākie pārmetumi bija par to, ka profesors ar savu lielo pieredzi stāstīja viņai pasakas.
„Brīnumi notiek, bet drīzāk, ka tie varētu notikt ar cilvēkiem 20 gadu vecumā, nevis pusmūžā. Slikti, ka viņš nepateica, kā ir, jo būtu laicīgi nokārtojusi invaliditāti. Taču es par to pat negribēju domāt. Šķita: kādas muļķības - es taču jau pavisam drīz atkal staigāšu! Tas bija nepareizi. Ārstam ir jāpasaka, jo runa ir arī par lielu naudu. Paldies dievam, ka man bija laba alga, taču ar slimības lapu saņēmu trīsreiz mazāk nekā varētu dabūt ar pabalstu. Turklāt - ja tev nav invalīda apliecības, tad visi ārsti, rehabilitācijas un zāles ir par maksu. Un tā ir milzīga summa,” norāda Natālija.
Sāpīgi bijis arī tas, ka vēlāk, aprunājoties ar vairākiem ārstiem Latvijā, visi kā viens atzinuši, ka līdzīgi gadījumi viņu praksē jau bijuši. Ko gan ārsti domāja? Vai viņi taupīja Natālijas naudu? Vai viņiem šķita, ka magnētiskās rezonanses aparāts ir iemontēts viņu galvā? Vienkārši nosūti cilvēku uz magnētisko rezonansi, šodien secina Novikova. Vienlaikus viņa daļu atbildības uzveļ arī sev. „Man pašai bija jābūt uzstājīgākai. Ja kaut kas atgadās, cilvēkam no ārstiem obligāti jāpieprasa diagnoze.”
Natālija neslēpj, ka sākotnēji gribējusi ukraiņu ārstu sūdzēt tiesā, taču tad sapratusi, ka nevar atļauties zaudēt spēkus strīdiem ar mediķiem un viņu juristiem. Nav jau arī neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka pacientam solīts pozitīvs iznākums. Līguma nav, nav arī garantiju. Tolaik Vaivaros strādāja psiholoģe Emīlija, uz kuru Natālija sākumā raudzījās ar aizdomām, sak, ko viņai no manis vajag, man viss ir kārtībā. Bet kādas sarunas laikā Emīlija pateikusi vārdus, kas aizķērušies Natālijas apziņā. „Viņa teica - tagad tu visus spēkus velti tam, lai atgūtu iespēju staigāt. Taču atceries, ka tev dzīvē ir arī citas - mātes, meitas un sievas - lomas. Var gadīties tā, ka atgūsi iespēju staigāt, bet tikmēr būsi zaudējusi visu pārējo un paliksi viena.”
Nākamajās tikšanās reizēs Natālija no katras sarunas paņēma sev pa noderīgam teikumam, kas palīdzēja pieņemt lēmumus. Psiholoģe atzina, ka ikviens iziet cauri posmam, kurā gribas tiesāties un vainot kādu savā nelaimē. Protams, tas nav aizliegts. Taču 99,9% gadījumu cerēto rezultātu panākt neizdosies. Tā vietā jādodas uz priekšu, jāatrod sev nodarbošanās. Ir svarīgi turpināt darbināt gan ķermeni, gan smadzenes.
Saskatīt citu pasauli
Natālijai ļoti svarīgi būt neatkarīgai, tādēļ nebija viegli samierināties, ka vīram Aleksandram un dēlam Dmitrijam pirmos divus gadus pēc operācijas viņa bija jānes augšup un lejup no piektā stāva. Abiem vīriešiem jau sāka sāpēt locītavas, bet rehabilitologs Uģis Beķeris mudināja Natāliju staigāt. Sākumā turoties pie līdztekām, vēlāk pie staigāšanas rāmja. Visbeidzot Natālija jau pati varēja uzkāpt savā piektajā stāvā - kaut arī tas aizņēma 15 minūtes un blakus allaž kādam bija jābūt. Nu jau divus gadus viņa ar ģimeni dzīvo mājā ar liftu, bet autostāvvieta atrodas pazemē. Beidzot viņa jūtas neatkarīga. Vismaz mājās.
Viņa atzīst, ka vide cilvēkiem ar ierobežojumiem uzlabojas. Natālija var apmeklēt teātri un kino, cilvēki allaž ir pretimnākoši. Taču izturēšanās pret cilvēkiem ratiņkrēslā daudziem joprojām saistās ar diskomfortu - vai un kad palīdzēt, kā to pareizāk darīt? Natālija skaidro, ka palīdzību piedāvāt vajag, taču nevajadzētu uz pārejas pēkšņi saķert ratiņkrēslu un censties stumt to pāri ielai ātrāk nekā nepieciešams. Viņa atceras situāciju Mazajā Ģildē, kur ļoti laipna administratore piedāvājusi palīdzību, taču uzrunājusi nevis cilvēku ratiņkrēslā, bet viņas blakus stāvošo draudzeni. „Es tur sēdēju blakus kā čemodāns,” smejas Natālija. „Jārunā ir ar mani, jo ne jau manai draudzenei ir vajadzīga palīdzība. Es taču neesmu dārzenis.”
Dodoties ikdienas gaitās ar automašīnu, nākas sastapties ar vienu problēmu - viņa pati nevar no mašīnas izkraut ratiņkrēslu. Parasti galamērķi viņai jau ir zināmi palīgi, bet reizēm gadās uzrunāt cilvēkus uz ielas. „Sākumā vīrieši uz mani paskatās aizdomīgi. Taču, jo biežāk cilvēki ratiņkrēslā lūgs palīdzību, jo ātrāk cilvēki pie tā pieradīs un zinās, kā izturēties,” uzskata Natālija.
Viņas aizraušanās pēdējos pāris gadus ir fotografēšana. Kursos viņa sapratusi, ka zem šīs nodarbes paslēpusies pavisam cita, vēl neatklāta pasaule. Fotografēt, sēžot ratiņkrēslā, ir grūti, jo nepieciešama stabila poza, bet profesionālie spoguļkameras fotoaparāti ir ļoti smagi. Tādēļ vīrs viņai uzdāvinājis digitālo fotokameru, kas ir trīsreiz vieglāka, bet ar labu objektīvu. Fotografējot absolūti parastu mauriņu, Natālija negaidīti ielūkojās citā pasaulē. „Redzi, ka smiltis patiesībā ir akmentiņi, tie ir dažādās krāsās un tie spīd. Pēc tam ieraugi mazu asniņu, bet tad vēl parādās skudra!”
Taču sāpes nekur nav pazudušas. No bojātās vietas muguras smadzenēs līdz pat pirkstu galiņiem. Reizēm nemaz negribas kāpt laukā no gultas. Taču motivē tas, ka bez ģimenes vēl ir arī teniss. Tāpēc iemīļotās nodarbes atrašana ir tik svarīga. Jā, slodze provocē arī spasticitāti - uz kāju saliekšanu vai iztaisnošanu iedarbojas pretspēks, kas šo parastam cilvēkam vienkāršo darbību padara ļoti apgrūtinošu. Bet problēma neizgaistu arī bez slodzēm, tādēļ labāk kustēties, nešaubās Natālija.
Ar ārstiem par staigāšanas spēju atgūšanu viņa nerunā jau labu laiku. Rehabilitācija centrā Poga Natālija šogad izmēģināja robotu, kas palīdz staigāt, izlabo cilvēka gaitas stereotipus un palīdz pareizi pārnest svaru. Tagad jāturpina vingrot mājās, bet pēc tam jāatkārto. Garantiju, protams, nav. „Bet staigāt gribas ļoti. Acu priekšā man ir attēli no laikiem, kad devāmies pārgājienos pa kalniem un mežiem. Miegā sapņojot, vesels cilvēks nevar paskriet - kājas ir smagas un neklausa. Bet es reizēm pamostos un atceros, ka tikko sapnī vēl raiti staigāju. Tādos brīžos nodomāju - jāpamēģina!”
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
