Viens pats Girgensons jeb latviešu acīte pasaules spēcīgākajā hokeja līgā
Iespējams, ka šogad ar latviešu pārstāvniecību pasaules spēcīgākajā hokeja līgā NHL kaut kas mainīsies, taču jaunās sezonas ievadā komandu pieteikumos ir atrodams tikai viens mūsējais – Zemgus Girgensons, kurš turpinās pārstāvēt Bufalo “Sabres”. Reiz bija laiki, kad vienas sezonas ietvaros mūsējo bija pat vesela maiņa...
Esam mēs vai neesam hokeja lielvalsts, par to lai spriež katrs kam tīk, taču kopš latviešu hokejistiem bijusi iespēja izlauzties līdz hokeja paradīzei, šo ceļu paveicis 21 mūsējais. Vai tas daudz, vai maz? Skatoties, ar ko salīdzina. Raug, ja mēs gribam mērīties ar Zviedriju, tad labāk to nedarīt. Saskaitīts, ka NHL kaut vienu spēli aizvadījis 330 zviedrs. Zviedriju pieminēju ne tikai tāpēc, ka valsts atrodas Baltijas jūras tajā krastā. Zviedrija ir lielākā hokejistu piegādātāja ārpus Ziemeļamerikas. Pat otra lielākā eksportētāja Krievija krietni atpaliek no zviedriem (krievi piegādājuši tikai 234 spēlētājus).
Mūsu svara kategorijā ir pavisam citas valstis. It kā tajā iederētos Slovākija, taču nē. Līdz NHL pamanījušies izsisties 86 slovāki... Arī ar vāciešiem laikam nevarēsim mērīties, kuri uz šo līgu deleģējuši 36 savējos. Pie savas svara kategorijas gribētos pieskaitīt arī Šveici, taču šajā zemē līdz NHL līmenim izauguši 36 spēlētāji. Toties no augstākiem plauktiem varam raudzīties uz citiem bijušajiem sovjetiem - uz Baltkrieviju, kura batjka hokejā izgāž miljonu miljonus, taču NHL derīgi bijuši tikai 12 baltkrievi. Arī Kazahstānā hokejs nav pēdējais un nabadzīgākais sporta veids, taču vairāk par desmit spēlētāju NHL nav bijuši derīgi. Ukraiņiem vēl par diviem mazāk...
Varam pasmīkņāt ari par dāņu divpadsmitnieku, taču vairums no viņiem NHL spēlē šodien, kamēr mums ir tikai viens pats Girgensons. Austrieši no mums atpaliek pavisam nedaudz - viņiem bijuši 15 NHL vīru, bet norvēģiem vien astoņi. Francijai 11, bet Itālijai - 19. Uzsveru, ka šie skaitļi nav par pagājušo sezonu, bet par visiem laikiem kopš pastāv šī līga.
Atgriežoties pie latviešu acītes, noteikti noderētu tabuliņu ar visiem mūsējo uzvārdiem un kurš ko šajā līgā ir sastrādājis. Aiz spēlētāja norādīts aizvadīto spēļu skaits, gūtie vārti + piespēles=punkti.
Sandis Ozoliņš 875 167+397=564
Sergejs Žoltoks 588 111+147=258
Kārlis Skrastiņš 832 32+104=136
Zemgus Girgensons 348 44+57=101
Raitis Ivanāns 282 12+6=18
Herberts Vasiļjevs 51 8+7=15
Kaspars Daugaviņš 91 6+9=15
Grigorijs Panteļejevs 54 8+6=14
Ronalds Ķēniņš 38 4+8=12
Helmuts Balderis 26 3+6=9
Oskars Bārtulis 66 1+8=9
Artūrs Irbe 568 0+9=9
Mārtiņš Karsums 24 1+5=6
Kaspars Astašenko 23 1+2=3
Jānis Sprukts 14 1+2=3
Pēteris Skudra 146 0+2=2
Artūrs Kulda 15 0+2=2
Viktors Ignatjevs 11 0+1=1
Harijs Vītoliņš 8 0+0=0
Aleksandrs Kerčs 5 0+0=0
Kristers Gudļevskis 3 0+0=0
Pirmais no mūsējiem, kurš nonāca NHL redzes lokā, bija Viktors Hatuļevs, kuru 1975. gadā kā divdesmitgadnieku draftā izvēlējās Filadelfijas “Flyers”. Toreiz plaukstošo komunismu no pūstošā kapitālisma nodalīja dzelzs priekškars un loģiski, ka Hatuļevs līdz spēlēšanai NHL netika.
Kad dzelzs priekškars bija sapuvis un praktiski nosprāgusi arī padomju savienība, līdz NHL līmenim “izauga” Helmuts Balderis. Izauga pēdiņās ielikts nav nejauši, jo par kādu izaugšanu var būt runa, ja debijas dienā hokejistam ir tuvu pie četrdesmit... Toties Balderis kļuva par pirmo latvieti, kurš uzspēlējis tur, ko sauc par NHL. Tas notika 1989./90. gada sezonā. Līdz masveidīgai latviešu migrācijai uz šo sapņu trīsburtu kombināciju bija drusku jāpagaida. Tikai viens gads. Kopš mums ir šāda iespēja spēlēt NHL, sākot ar 1991./92. gada sezonu katru gadu vismaz viens mūsējais ir bijis kādā no komandām.
1991./92. NHL sāk iepazīties ar latviešu mūri - ar Artūru Irbi.
1992./93. Mūsējo skaits ir četrkāršojies. Uz palikšanu šajā līgā ieradušies Sandis Ozoliņš un Sergejs Žoltoks, bet Grigorijs Panteļejevs aizvada savu pirmo no divām NHL sezonām.
1993./94. Iepriekšējās sezonas kvartets pārtop pārtop par sekstetu - klāt nākuši Harijs Vītoliņš un Aleksandrs Kerčs. Pēdējiem diviem šī sezona vienlaikus ir pirmā, vienīgā un pēdējā sezona šajā līgā.
1994./95. Mūsējo ir tikai divi. Labi, trīs. Panteļejevam tikai viena spēlē, bet Irbe un Ozoliņš jau ir kļuvuši par NHL vērtībām.
1995./96. Nekas nemainās - tas pats trio, kas iepriekšējā sezonā. Panteļejevam vien četras spēles, taču pēdējās NHL karjerā. Šī sezona latviešiem ir īpaša. Ozoliņš kopā ar Kolorado “Avalanche” izcīna Stenlija kausu un viņš joprojām ir vienīgais, kurš ticis pie pasaules vērtīgākās hokeja balvas.
1996./97. Apritē atgriežas Žoltoks.
1997./98. Ozoliņš, Irbe, Žoltoks, plus Pēteris Skudra.
1998./99. Gads, kurā droši sevi varējām pieskaitīt hokeja lielvalstīm. Septiņi latvieši NHL - tā nekad nav bijis. Ieprikšējās sezonas kvartetam pievienojušies Viktors Ignatjevs, Kārlis Skrastiņš un Herberts Vasiļjevs. No jaunpienācējiem līgā uz palikšanu ienāca tikai Kaža....
1999./2000. Vēl viens gads ar septiņiem mūsējiem. Nav vairs Ignatjeva, bet ir Kaspars Astašenko.
2000./01. Jau trešo gadu pēc kārtas esam pārstāvēti ar septiņiem mūsējiem. Ar tiek pašiem, kas iepriekšējā sezonā. Diemžēl visiem labajiem stāstiem reiz pienāk loģiskas beigas un turpmāk mūsējo pārstāvniecība šajā līgā gājusi mazumā.
2001./02. Paliekam sešatā. NHL līmeni neiztur Astašenko.
2002./03. Vēl par vienu mazāk. Atbirst Vasiļjevs, kurš Vācijā jūtas krietni komfortablāk.
2003./04. Paliekam četratā. Paliek paši izturīgākie - Irbe, Ozoliņš, Žoltoks, Skrastiņš.
2005./06. No pērnā gada kvarteta palikuši vien Ozoliņš un Skrastiņš. Debiju piedzīvo Raitis Ivanāns.
2006./07. Pērnā gada trio papildina Jānis Sprukts.
2007./08. Trio paliek nemainīgs, bet Sprukts nav izmantojis doto iespēju.
2008./09. Skrastiņš un Ivanāns turpina spēlēt, vēl uz vienu spēli līgā atgriežas Sprukts, iespēja tiek dota Mārtiņam Karsumam.
2009/10. Parādās cerība, ka Latvijā hokejs nav miris. Nekur nav pazuduši Skrastiņš un Ivanāns, bet cerības vieš Oskars Bārtulis, Artūrs Kulda un Kaspars Daugaviņš.
2010./11. Daugaviņam uz vienu sezonu jāatvadās no NHL.
2011./12. Ivanāns turpina, Kuldam vien deviņas spēles, bet cerību vieš Daugaviņš, kuram 65 spēles.
2012./13. Palicis viens pats Daugaviņš ar 25 spēlēm un vieniem vienīgiem gūtiem vārtiem.
2013./14. Līgā debitē Zemgus Girgensons, arī Kristers Gudļevskis pierakstās ar vienīgo maču sezonā, bet būtībā ir sācies laiks, kad varam rēķināties tikai ar vienu latvieti NHL.
2014./15. Līgas durvis ar 30 spēlēm un 4+8 atver Ronalds Ķēniņš un šķiet, ka Girgensons šajā līgā nebūs vientuļnieks.
2015./16. Skaitliski jau neizskatās bēdīgi, līgā spēlē trīs savējiem, taču Gudļevskim viena spēle, Ķēniņam - astoņas.
2016./17. Gudļevskim atkal viena spēle un tā vien šķiet, ka arī pēdējā.
2017./18. Girgensons palicis viens pats.
2018./19. Girgensons joprojām viens pats. Pagaidām.
Vēl ir kāds neliels bariņš mūsējo, kuri varēja spēlēt NHL, bet viņiem tikai zināmo apstākļu dēl tas nenotika. Vēl šobrīd Krievijas čempionātā slidinās un skraida viens otrs hokejists, kuriem savulaik tika paredzēta itin laba karjera NHL. Labi, varbūt ne laba, taču tika dota iespēja tur aizķerties. Proti, vēl ir neliels sarakstiņš ar spēlētājiem, kurus savulaik nodraftēja kāda NHL komanda, taču līdz spēlēšanai neviens no viņiem tā arī netika.
Lai arī daži no viņiem vēl turpina spēlēt, ar 100% garantiju var apgalvot, ka NHL nekad nespēlēs Lauris Dārziņš, kuru 2003. gadā noskatīja Nešvilas “Predators”. Arī Gergijam Pujacam šie prieki nespīd, kuru 1999.gadā kā savu potenciālo kadru izvēlējās Bostonas “Bruins”. Līdz NHL priekšnamam (līdz draftam) vēl ir tikuši, bet ne reizi nav spēlējuši, vēl šādi spēlētāji: Aleksandrs Andrejevs (1997. gads, Fīniksas “Coyotes”), Agris Saviels (2000., “Avalanche”), Juris Štāls (2001., “Rangers”), Armands Bērziņš (2002., “Wild”), Krišjānis Rēdlihs (2002., “Devils”), Jēkabs Rēdlihs (2002., “Blue Jackets”), Raimonds Daniličs (2003., “Lightning”), Kristians Pelšs (2010., “Oilers”). Par pēdējā nespēlēšanu NHL ir skumjš stāsts...
Šobrīd atliek sēdēt un gaidīt to brīdi, kad Girgensona, pievienosies vēl kāds latvietis, jo nodraftēto mūsējo ir gana daudz, taču visi vēl ir nosacīti gados jauni un ar labām iespējām tikt tur, kur sapņo ikviens normāli domājošs hokejists. Kā pirmie šajā rindā ir Teodors Bļugers (2012., “Penguins”), Rūdolfs Balcers (2015, “Sharks”) un Elvis Merzļikins (2014., “Blue Jackets”). Patālāk no šīs līgas šobrīd atrodas Rodrigo Ābols (2016., “Canucks”), Mārtiņš Dzierkals (2015, “Maple Leafs”), Kārlis Čukste (2015., “Sharks”), bet krietni tālāk - Edgars Kulda (2014., “Coyotes”).
No pēdējā saraksta vēl neviens nav norakstāms, ikvienam no viņiem durvis uz NHL ir atstātas pusvirus. Lai nokļūtu NHL skautu blociņos, nav obligāti jābūt draftētam. Kā Matīsam Kivleniekam, kurš pie trīs gadu līguma ar Kolumbusas “Blue Jackets” tika nebūdams nodraftēts. Viņu no pamatkomandas atbrīvoja tikai vakar, taču nekur nav teikts, ka pēc mēneša, diviem vai trim, viņš neatgriezīsies Kolumbusā un aizvadīs savu pirmo maču NHL.