"Dinamo" un pēdējais zvans
Latvijas hokeja saimniecība ir tāda, kāda tā ir. Gan Kirova Lipmana laikos, gan tagad, kad hokeja nūja ir nonākusi Kirova bijušā drauga Aigara Kalvīša rokās. Laba, perfekta, ne tik laba, slikta vai ļoti slikta, bet saimniecība ir. Kaut kas tajā tiek uzlabots, kaut kas izravēts. Kaut kur pa vidu visiem šiem darbiem un nedarbiem pa kājām maisās kāds desmitgadīgs augonis, kurš sevi tautai mēģina iebarot kā visa Latvijas hokeja godu, prātu un sirdsapziņu. Runa ir par Krievijas finansēto Rīgas “Dinamo”, kam ar pašmāju hokeju kopš tā dzimšanas nav bijis nekāda sakara un nav arī šodien.
Jau vairākus pēdējos gados Skanstes ielā jūtams pamatīgs satraukums, jo “Dinamo” apstāvētāji pēc ārējā veidola izskatās tādi nekādi, bet patiesībā šo to saprot no globālām tendencēm. “Dinamo” kontekstā tas izklausās apmēram šādi - kuru katru dienu, vakaru, nakti var atskanēt zvans no Maskavas, kurš šai komandai var izrādīties pēdējais. Pazīmes, ka “Dinamo” priekšnieki sēž uz drāts, ir redzamas tepat pašmāju hokeja laukumos...
Dinamo priekšniekiem un puspriekšniekiem labpatīk sevi pasniegt apmēram šādā formā - nebūtu mūs, Latvijā sen par hokeju nerunātu. Tas ir tonis, kurš ļoti piestāv kaimiņzemes retorikai, jo, raug, bez Krievijas uz šīs zemes vispār nekas nenotiktu. Līdzīgi ir ar “Dinamo”, bet kā tad ir patiesībā? Patiesībā ir apmēram šādi. Kā savulaik izmuldējās Guntis, tas, kurš Ulmanis. Tas, kurš Vankūverā parādīja, cik viņam kā bijušajam Latvijas Valsts prezidentam iet pie sirds Latvijas hokejs un cik tuvas ir viņa maizes devēja, čekista Jura, tas, kurš Savickis, pavēles. Šodien vairs nevienu neinteresē, vai toreiz olimpiskajā Vankūverā bija pilnmēness vai Gunti “salauza” aklimatizācijas problēmas, taču toreiz viņš Latvijas izlasei ieteica neplēst kreklus, jo Rīgā būs jālido kosmosā pēc Gagarina kausa. Respektīvi, jūs ar savu olimpiādi varat pastāvēt pie ratiem, mums svarīgāks ir Krievijas čempionāts.
Šodien vairs nevienu neinteresē, vai toreiz olimpiskajā Vankūverā bija pilnmēness vai Gunti “salauza” aklimatizācijas problēmas, taču toreiz viņš Latvijas izlasei ieteica neplēst kreklus, jo Rīgā būs jālido kosmosā pēc Gagarina kausa.
Labi, tā tāda neliela atkāpe, kaut atkāpes varētu rakstīt vēl un vēl. Šoreiz runa par “Dinamo” vietu Latvijas hokejā. Acīmredzamo redzam visi, un ikviens saprot, ka “Dinamo” jau daudzus gadus nav noteicēja Latvijas izlasē. Jā, ir dažs spēlētājs no šīs komandas izlasē, taču viņu loma izlasē kļūst arvien maznozīmīgāka. Atceramies šā gada pasaules čempionātu Dānijā, paanalizējam iepriekšējos čempionātus un ātri vien sapratīsim, ka mītu par “Dinamo” vietu Latvijas izlases dzīvē silda tikai Skanstes ielā.
Savulaik, kad krievi dzemdēja šo svešķermeni, viss bija tā, kā šādām lietām piestāv - ar pompu! Ne pirmajā un ne otrajā dzīves gadā, bet kaut kad vēlāk “Dinamo” centās sevi pieteikt kā nopietnu spēlētāju Krievijas laukumos, arī tepat, Latvijā. Lai viss būtu ar glanci un ticami, Piņķos sāka veidoties bērnu komandas. Ja komanda ir nopietna, ja komanda domā par nākotni, tad tai ir jābūt arī savai piramīdai, lai pēc kaut kādiem desmit gadiem būtu kur pasmelties jaunos kadrus. Galvenais, pašu izauklētos kadrus. Nebija slikta doma, pat pareiza...
Vienkāršāk sakot, bērnu vecāku acis kļuva miklas, izdzirdot vārdu “Dinamo”, un kā tu atteiksi... Jāiet.
Raug, 2011./12. gada sezonā “Dinamo” kļūst pavisam nopietns. Latvijas čempionātā desmitgadnieku grupā ir pat divas komandas, divpadsmitgadniekiem - viena. Skat, trīs komandas ar, pieņemsim, kādiem 60 bērniem, no kuriem tad arī vajadzēja sākt mīcīt “Dinamo” nākotnes produktus. Vai šīs grupiņas tika komplektētas no nulles, šaubos. Ticamāk būtu, ja šīs trīs komandas sadzīvotas uz citu rēķina. Vienkāršāk sakot, bērnu vecāku acis kļuva miklas, izdzirdot vārdu “Dinamo”, un kā tu atteiksi... Jāiet. Labi, Latvijas hokejā tas nav nekas ārkārtējs, kad migrācija no vienas sporta skolas uz otru ir lielāka par satiksmi Brīvības ielā sastrēgumu laikā. Pēc gada jaunatnes sistēmā ir tās pašas trīs komandas, vēl pēc gada jau četras, bet 2015./16. gada sezonā pat sešas komandas. Skaisti, vai ne, taču izskatījās pārāk skaisti, lai noticētu, ka tā ir taisnība.
Pēc gada (2016./17. gada sezonā) Latvijas jaunatnes čempionātos spēlējošo “Dinamo” komandu skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu sarucis tieši uz pusi. Respektīvi, ir tikai trīs komandas - U12, U13 un U14 vecuma grupās. Iepriekšējā gada deviņgadnieku iesaukums vairs neeksistē, nav arī iepriekšējās sezonas U14 un U16 komandu. 16./17. gadā vecākais gadagājums ir U14... Vēl plānāka saikne ar vietējo hokeja saimniecību kļūst pagājušajā gadā, kad jaunatnes čempionātos palikusi vairs tikai viena komanda (U14). 2018./19. gada sezona vēl nav sākusies, taču jau ir zināmi visu vecuma grupu dalībnieku sastāvi. U17 grupā spēlēs Kauņa un Klaipēda, U13 grupā - Pleskava un Elektrēni, U11 grupā - Viļņa, taču nevienā no tām nav atrodams “Dinamo” vārds.
Runā, ka bērnu hokejs šajā Krievijas hokeja aklajā zarnā likvidēts pavisam vienkāršu iemeslu dēļ. Tā paša iemesla dēļ, kas minēts augstāk - pēdējais zvans no Maskavas tiek gaidīts kuru katru brīdi.
Pieņemot, ka iepriekšējais mēģinājums saražot sev jaunos kadrus kaut kādu iemeslu dēļ beidzies nesekmīgi un kluba vadība to uztvērusi ar sapratni, un nolemts, ka, sākot ar šo gadu, sāksies jauna dzīve, loģiski būtu, ja viss sāktos no pamatiem. No pašas jaunākās, no U9 vecuma grupas, taču arī tajā nav atrodams “Dinamo” vārds. Runā, ka bērnu hokejs šajā Krievijas hokeja aklajā zarnā likvidēts pavisam vienkāršu iemeslu dēļ. Tā paša iemesla dēļ, kas minēts augstāk - pēdējais zvans no Maskavas tiek gaidīts kuru katru brīdi.
Kaut kas tomēr no piramīdas ir palicis, jo MHL čempionātā turpinās spēlēt komanda, kurai ir vistiešākais sakars ar “Dinamo”, taču nav nekā kopīga ar visu Latvijas hokeja saimniecību. Būtībā vēl viens svešķermenis, kurš Krievijas jaunatnes čempionātā pilda vājākās komandas funkcijas. Bez nekādas nākotnes vīzijas.