Šodien Latvijas U18 basketbolsitiem Eiropas čempionātā jāaizvada grupas pēdējā spēle, kurā jātiekas ar Itāliju. Parasti pirms līdzīgiem mačiem abu komandu treneri domā kā apspēlēt pretiniekus, taču šoreiz ir nedaudz savādāk. Protams, tiek zīmētas shēmas kā izcīnīt uzvaru, taču kaut kur zemapziņā sēž pavisam cita doma. Proti, vai vispār ir izdevīgi uzvarēt?
FIBA funkcionāri izdarījuši visu, lai jaunatnes čempionātos pirmajā posmā viens no aktuālākajiem darbiem būtu rēķināšanas darbi. It īpaši grupas turnīra pēdējā dienā, kad izšķiras ar kuru pretinieku būs jāspēlē astotdaļfinālā. Nolikums ir tāds, kāds tas ir. Nolikums ir tāds, kurš veicina dažādus sānsoļus, kuriem nav nekā kopīga ar “fair play”. Pirmajā posmā katra komanda aizvada pa trim spēlēm un ir pilnīgi vienalga vai visās uzvarēts, vai visās zaudēts. Tāpat visas 16 komandas iekļūst 1/8 finālā. Kad spēlēm nav pievienotās vērtības, tiec nu gudrs, cik kurš ir stiprs, cik kurš vājš, cik kurš galdā (laukumā) metis visus savus trumpjus, kurš vairāk nodarbojies ar paslēpēm u.t.t.
Kad bijusi iespēja, vienmēr notikusi kalkulēšana, apzināta zaudēšana, lai tikai pretiniekos dabūtu sev ērtāko. Vai tas basketbols, futbols vai hokejs. Tā tas ir bijis, tā tas ir un tā tas arī būs, kamēr netiks izdomāts ideālais nolikums, kurš izskauž šādas iespējas.
Kāda ir situācija pirms šodienas Latvijas izlases spēles ar Itāliju? Savas grupas ietvaros viss ir kārtībā. Pa dienu nospēlēs grieķi ar horvātiem un pēcāk pašu rokās būs iekārtot sevi turnīra tabulā vajadzīgajā vietā, tikai, kāds no tā visa labums, ja tāpat nezināsim savu pretinieku astotdaļfinālā. Te kāds kārtīgs akmens klucis čempionāta rīkotāju virzienā, kuri spēļu kalendāru sazīmējuši savai komandai neizdevīgu. Normāli būtu, ja Latvija savu pēdējo maču aizvada pēc tam, kad visi konkurenti jau ir nospēlējuši, bet šodien tā nebūs. Latvija nevarēs izvēlēties sev pretinieku (kur paliek laukuma saimnieku priekšrocības, par kurām regulāri runājam, kad kaut kas līdzīgs notiek citviet?), toties Francija un Vācija varēs. Francija un Vācija spēlē otrajā apakšgrupā un tieši Ventspilī spēlējošās A un B grupas izveidos četrus astotdaļfinālu pārus. Kad Latvija un Itālija būs noskaidrojušas savstarpējās attiecības, tikai tad laukumā dosies Francija un Vācija.
Nav jau slikti, ka no Latvijas izlases treneru puses skan pārliecinošs “mēs ar matemātiku nenodarbosimies”, bet, vai tas ir pareizais piegājiens lietām, kad tiek runāts par medaļām, pat par zelta medaļām. “Fair play”? Lai sasniegtu noskatīto galamērķi, visi līdzekļi ir pieņemami. Visi, kuri nav aizliegti ar likumu (ar nolikumu). Arī ērtāku pretinieku meklēšanu neviens nevienam nav aizliedzis. Ja kāds sāks runāt par morāli, tad nav vērts iespringt. Kad bijusi iespēja, vienmēr notikusi kalkulēšana, apzināta zaudēšana, lai tikai pretiniekos dabūtu sev ērtāko. Vai tas basketbols, futbols vai hokejs. Tā tas ir bijis, tā tas ir un tā tas arī būs, kamēr netiks izdomāts ideālais nolikums, kurš izskauž šādas iespējas.
Vai Latvijas izlases treneriem vajadzētu nodarboties rēķināšanu? Šajā gadījumā tas nav aktuāli, jo ne jau mēs izvēlēsimies, bet viņi, tie citi izvēlēsies mūs. Vai arī muks no mums. Ja kalendārs būtu sarakstīts tā, kā vajadzēja, tad šis jautājums varēja būtu aktuāls un, varbūt tieši tāpēc Latvijas izlases galvenais treneris Artūrs Visockis Rubenis tik pārliecinoši apgalvo, ka nekādas rēķināšanas nebūs! Ko gan citu šajā situācijā viņš varēja teikt?
Starp citu, pirms 17 gadiem jau saskārāmies ar līdzīgu situāciju. Tiem, kuriem ir piemirsies, kas notika 2001. gadā, atgādināšu, ka toreiz Rīgā nortika Eiropas čempionāts U16 izlasēm. Toreiz čempionāta izspēles kārtība bija pavisam cita. Finālturnīrā spēlēja divpadsmit komandas, kuras sadalītas divās grupās pa sešām. Grupas turnīrā katrai komandai pa piecām spēlēm un tad ceturtdaļfināli. Toreiz pirms pēdējās kārtas spēles starp Latviju un Franciju abām izlasēm turpmākais liktenis jau bija skaidrs - abas ir iekļuvušas ceturtdaļfinālā. Respektīvi, lielas nozīmes savstarpējam mačam nav, taču abas komandas tik un tā ļoti centās. Nē, nē, ne jau uzvarēt. Abas centās zaudēt, jo neviena ceturtdaļfinālā nevēlējās spēlēt ar Lietuvu. Spēle pārvērtās par farsu un šo farsu labāk nospēlēja franči, jo zaudēja viņi (nevis Latvijas uzvarēja)… Abas izlases atklāti darīja visu, lai šo maču zaudētu tādejādi parādot, ka nepieciešamības gadījumā bez rēķināšanas neiztikt. Ar ko tas viss beidzās? Viss beidzās ar to, ka ceturtdaļfinālā Latvija zaudēja Lietuvai (50:55), bet Francija zaudēja Spānijai (68:86). Latvija pēc tam zaudēja vēl divas spēles un palika astotajā vietā, bet Francijai divas uzvaras un 5. vieta.
Kāds teiks, ka šāda pretinieku meklēšana nekad neko labu nav devusi un abas komandas nopelnīja to, ko nopelnīja, taču tā ir tikai tukša moralizēšana un nekas vairāk! Kā jau augstāk rakstīts, tad, ja pastāvēs iespēja šādām rēķināšanas iespējām, tās vienmēr būs aktuālas un būs arī rēķinātāji. Patīk tas kādam vai nē, bet tā būs.
Tiem, kuriem piemirsies 2001. gada Latvijas U16 izlases sastāvs, atgādināšu tā zināmākos tēlus: Jānis Gailītis, Mareks Jurevičus, Rinalds Sirsniņš, Edgars Jeromanovs, Andris Biedriņš, Kaspars Bērziņš, galvenais treneris - Raivo Otersons.