Gatavojoties pasaules čempionātam hokejā, kurš jau pēc nedēļas sāksies Dānijā, Latvijas izlase turpina demonstrēt neiepriecinošu stabilitāti – septiņas spēles, septiņi zaudējumi. Šovakar zaudējums piedzīvots pret Šveici. Šoreiz savādāks kā iepriekšējie seši – pagarinājumā. Rītvakar vēl viena spēle ar šveiciešiem.
Hokeja vakars sākās ar svinīgu pasākumu - ar Artūra Irbes godināšanu, ar Latvijas izlases spēļu krekla Nr. 1 iemūžināšanu! Skaists, sirsnīgs un emocionāls pasākums, taču kaut kā tomēr pietrūka. Vakardienas preses konferencē LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols skaidroja iemeslu, kāpēc godināšana būs tieši pirms pirmās spēles ar Šveici, nevis, piemēram, 1. maijā pirms spēles ar Kanādu. Atbilde visnotaļ pārliecinoša un savā ziņā arī racionāla, tomēr nepārliecinoša.
Proti, Kanādas izlasē būšot tik daudz NHL slavenību, ka Irbe uz viņu fona pazudīšot. Tomēr loģiku šajā skaidrojumā ir grūti atrast. Intereanti, kāpēc līdzjutējiem, kuri atnāks uz spēli pret Kanādu, visa sava uzmanība būtu jāvelta kanādiešiem, nevis pašu zvaigznei Irbem?
Vēl neloģiskāk tas škita pēc tam, kad kļuva zināms sumināšnas scenārijs. Kamēr Irbe teica pateicības vārdus visiem sev tuvajiem cilvēkiem, tikām šveicieši atradās savā ģērbtuvē un laukumā notiekošo nemaz neredzēja. Pieļauju, ka arī Kanādas izlasei būtu līdzīgs liktenis… Viesbeidzot, redzot šovakar tukšās skatītāju tribīnes, aizvērto otro tribīņu stāvu, mazuma sajūta kļuva vēl lielāka. Nezinu, kā noris biļešu tirdzniecība uz spēli pret Kanādu, taču ir ļoti liela varbūtība, ka uz šo spēli skatītāju skaits būs vismaz trīs reizes lielāks ja ne visi 10 tūkstoši. Lielāks trīs iemeslu dēļ - beidzot Latvijas izlases sastāvs būs optimālais, tā izlasei būs pēdējās spēle pirms pasaules čempionāta un beigu beigās, pati Kanādas izlase!
Manuprāt, Irbe bija pelnījis šos godus lielākas klātienes auditorijas klātbūtnē.
Arī šā vakara Latvijas izlases sastāvs jau bija tuvs pasaules čempionāta versijai. Pirmo spēli aizvadīja uzreiz trīs izlases nemainīgās vērtības - Oskars Cibuļskis, Kristaps Sotnieks un Andris Džeriņš. Tika gaidīts, ka uz šo spēli paspēs arī vārtsargs Matīss Kivlenieks. Paspēja, taču spēlē vēl nepiedalījās. Viņa klātbūtne vismaz šā vakara spēlē nebija tik nepieciešama, jo tāpat vārtos stātos Kristers Gudļevskis. Nākamais papildinājums gaidāms pirms spēles ar Kanādu, kad izlases rīcībā jānonāk abiem “šveiciešiem” Elvim Merzļikinam un Ronaldam Ķēniņam un “vācietim” Rihardam Bukartam. Ļoti iespējams, ka Bukarts jau rītdienas spēlē būs kopā ar izlasi, jo viņam šovakar pēdējā finālspēle (septītā) Vācijas čempionātā. Varbūt arī kāds no Ziemeļamerikas piebrauks…
Salīdzinot ar iepriekšējām spēlēm šovakar Latvijas izlases sniegums sāka izskatīties krietni sakarīgāks. Vismaz dotajā brīdī neradās iespaids, ka esam lēnāki un kuslāki. Ja neskaita pirmajā trešdaļā Karsuma noraidījumu (noteikumu neizpratne un nekas vairāk), arī spēles disciplīna bija teju ideāla. Aizsardzībā noteikti. Ja arī bija kāds robs, tad drošības sajūtu radīja Gudļevskis vārtos. Ar vārtu gūšanu joprojām nesokas kā gribētos, taču bija iespējas. Pārsvarā izmantojot pretuzbrukumus.
Visticamāk, ka ar šādu spēles stilu spēlēsim arī Dānijā - ticība savam vārtsargam, smags drabs aizsardzībā un mēģinājumi izmantot retās iespējas iebakstīt kādu ripu pretinieku vārtos. Kā to pirmajā trešdaļā izdarīja Andris Džeriņš.
Arī vairākums šoreiz izskatījās puslīdz baudāms. Jā, vārtu nebija, taču atšķirībā no spēles pret Slovākiju, pret Šveici lielais vairākums izskatījās pēc vairākuma. Neliels nemiers ap sirdi kļuva pēc tam, kad trešās trešdaļas ievadā savainojumu guvu Gudļevskis un viņa vietā stājās Uldis Čalpa. Nekāda traģēdija nenotika un pamatlaikā vienīgajos zaudētajos vārtos viņa vaina ir vismazākā. Un labā ziņa ir tā, ka Gudļevska savainojums nebija nopietns un, visticamāk, ka viņš arī rītdienas spēlē stāsies vārtos. Tiktāl viss ir ciešami, taču, lai arī spēle bija sakarīga, zaudējums ir un paliek zaudējums. Kaut pagarinājumā, bet šajā pavasarī joprojām neesam redzējuši Latvijas izlasi uzvaram.