SPECIĀLREPORTĀŽA NO PHJONČHANAS: ...ja Dziesmu un deju svētki notiktu februārī
Olimpiskās spēles Phjončhanā beidzot ir atklātas, un jau rīt sacensības uzsāks arī Latvijas sportisti. Man šī bija pirmā olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, ko redzēju klātienē, tādēļ prātā nāk tikai viens salīdzinājums. Tas bija apmēram tāpat kā, ja Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki notiktu februārī. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Lielais prieks, ka pasaules sporta modes skatē Latvijas delegācija soļoja jau pašā sākumā. Mūsu sportisti, kā jau ierasts, izskatījās labi. Citādi nemaz nevarēja būt, ja karogu nes spēkavīrs Daumants, bet aiz viņa platās muguras soļo iznesīgi puiši un simpātiskas meitenes.
Nezinu, labi tas vai slikti, bet mūsējiem izdevās izvairīties no Gangnam Style ritmiem, kas ierībināja stadionu dažas minūtes vēlāk. Blakus sēdošie korejieši (piedodiet par rasismu, bet vēl neatšķiru no japāņiem vai ķīniešiem), kas visu pasākuma laiku sarunājās angļu mēlē, pamanot latviešus iesoļojam stadionā un izdzirdot pieteikumu „Latvija!”, acīmredzot pārklausījās un ar interesi noteica: „Ou, Rassija”. Pēc mirkļa savu kļūdu gan apjauta, bet citi komentāri nesekoja.
Vēlāk kļuva skaidrs, ka abi puiši, visticamāk, bija ASV piederīgie, jo aizrautīgi priecējās un filmēja amerikāņu parādi. Turpat priekšā sēdošajam amerikānim, ieraugot ASV sportistu čūsku lavāmies apkārt stadionam, paspruka lepns rūciens: „Now that’s a delegation” (Lūk, tā tik ir delegācija).
Tieši brīdī, kad uzkāpām stadiona ceturtajā stāvā, stadionā iesoļoja Krievijas Olimpisko atlētu delegācija, un tieši blakus grupiņa krievu centīgi skandēja: „Rassija, Rassija!”
Kā pēdējie stadionā ienāca Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas apvienotā delegācija. Visi balti un pūkaini, kā baltie tīģerēni, bet karognesēja rokās kaut kāds mistisks palags - uz balta fona attēlota Korejas pussala. Mazliet vēlāk, strebjot zivs zupu, stadionā kopā ar kolēģi satikām arī kādu Ņujorkā dzīvojošu korejieti. Pieminot Kristapu Porziņģi, viņš tikai gudri pamāja ar galvu, taču radās sajūta, ka gluži visi debesskrāpju mežā mūsu Vienradzi tomēr nepazīst.
Bet ne jau par to stāsts. Tā visa ir tīrākā politika, viņš komentēja abu Korejas pussalas valstu kopdarbu olimpiskajā stadionā. Viņa balsī skanēja rūgtums par to, ka dienvidnieki pakļāvušies šim ziemeļnieku draudzības žestam. Dienvidkorejas valdība esot sasvērusies uz kreiso pusi un, slēpjoties aiz miera maskas, labprāt izdabā ziemeļu kaimiņa tuklā līdera untumiem. Vienu gan viņš saviem tautiešiem ir iemācījis, un tā ir pakļaušanās - diriģentes uzmundrināti, sarkanbaltie ziemeļkorejieši tribīnēs vicināja karodziņus un izkliedza saukļus kā pionieru nometnes dalībnieki.
Taču, kā teiktu cilvēks, kurš nepazīst Dukurus, nejauksim sportu un politiku. Cita starpā Ņujorkā mītošais korejietis izskaidroja, kādēļ jaunieši par spīti vecāku lielajiem tēriņiem angļu valodas kursu apmaksāšanai nespēj ielauzīties Rietumu pasaules saziņas mēlē. Par kautrību runāt nepareizi varētu piekrist tikai daļēji, bet otra norāde liek aizdomāties - nu un, cik tad viegli būtu latvietim apgūt korejiešu valodu, kurā ir pavisam cita rakstība un teikumu uzbūve. Acīmredzot arī tā ir korejiešu valodas īpatnība, bet f burta vietā skaidri saklausāms p. Ja coffee sauc par kapē, man nav iebildumu, bet, ja, atkārtoti pārprasot, kas tā par zupu, meitene ar rokas kustību imitē lunkanu zuti un samaina burtus arī vārdā fish, tad gan rodas mirkļa apjukums.
Vakars līdzjutējiem un arī žurnālistiem noslēdzās ar milzīgām rindām autobusu pieturās. Kad beidzot izdevās ielauzties vienā no tiem, laikrāža bulta jau raudzījās uz pulksten vienpadsmitiem. Lielais televizora ekrāns autobusā piedāvāja noskatīties korejiešu humora šovu. Nogurušu un neslēpti vienaldzīgu skatienu to arī vēroju. Nu apmēram tāpat, kā korejieši vērotu latviešu humora raidījumu.
