Skolās jau vismaz gadu sporta stundās neizmanto nekādus normatīvus –cik kilometru bērnam ir jānoskrien un cik ātrā laikā. Tā vietā sporta pedagogiem ir jāvērtē katra skolēna individuālā fiziskā sagatavotība.
Pēc Līvānu 1. vidusskolas 4. klases skolēna nāves stundu laikā, kas šokējusi visu Latviju, viens no jautājumiem, uz kuru atbildi meklē arī Neatkarīgā, – vai skolās sporta stundās ir bērnu vecumam un fiziskajai sagatavotībai atbilstoši normatīvi?
Kādreiz bija stingri noteikts: skolēnam 60, 100 metru vai divus kilometrus jānoskrien konkrētā laikā, lai varētu izlikt atzīmes – jo lēnāk bērns skrēja, jo sliktāka atzīme. Tagad sporta stundās bērnu tā vairs vērtēt nedrīkst.
To apstiprina Valsts Izglītības satura centra vecākā referente mācību priekšmetā sports Inese Bautre: "Nekādi normatīvi vairs neeksistē. Ja kādam skolotājam tādi ir, tad ir pašu izstrādāti vai palikuši no iepriekšējiem gadiem. Jaunajā mācību priekšmeta Sports standartā, kas apstiprināts pirms vairāk nekā gada, ir jāievēro bērna individuālā attīstības dinamika. Galvenā uzmanība jāpievērš tam, ko katrs bērns var izdarīt, nevis visiem noteikt vienu mērauklu – visi tagad skries divus kilometrus – vai arī augstu vērtējumu sporta stundās saņemt tikai, ja noteiktu distanci noskrien noteiktā laikā."
Pēdējos pāris gadus, kopš mēģināts ieviest šo jauno metodi, sporta skolotājiem uzsvērts – katram skolēnam jāpieiet individuāli, tas ir, izvērtējot bērna vecumu un fizisko formu, dot uzdevumus, kas atbilst viņa sagatavotībai. "Jā, skolotāji prasa – kā lai novērtē bērnu, bet ir citi veidi, piemēram, stāja, soļu garums un citi," skaidro I. Bautre.
Speciāliste uzsver, ka skolotājiem ir jāpārzina šī jaunā pieeja, jo ir gan metodiskie materiāli, kādus uzdevumus bērniem pa vecuma posmiem var ļaut veikt, gan, pēc I. Bautres domām, pietiekami daudz skolotājiem tas ir skaidrots. Viņa atturas vērtēt konkrēto gadījumu Līvānos, tomēr pauž apņēmību runāt vēlreiz ar sporta skolotājiem, arī Līvānos, par bērnu sporta stundām. "Ņemot vērā, ka zēns bija trīs gadus atbrīvots no sporta stundām, viņam, ja arī viņš varēja piedalīties sporta stundās, nevarēja ļaut sportot ar tādu pašu slodzi kā citiem. Es gan nezinu, vai skolotājai bija informācija par to pirms tam," pārdomās dalās I. Bautre, "pati esmu skolā strādājusi vairākus gadu desmitus un pati arī esmu daudz skrējusi, tomēr skriešana nav labākais veids, kā veidot bērna izturību..."
Sporta ārsts Pāvels Mustafins Neatkarīgajai atzīst, ka 80 procentos gadījumu, kad pieaugušais vai bērns nomirst nodarbību laikā, tas ir saistīts ar sirds veselības problēmām: "Neliels skaits gadījumu, bet tā tas ir, ka cilvēki nomirst sportošanas laikā. Tas saistīts ar vairākiem riskiem, bet visbiežāk ar kardioloģiskām diagnozēm – bērniem un pusaudžiem sirds uzbūves vai darbības anomālijas, visbiežāk iedzimtas." Ārsts zina teikt, ka ar šādām diagnozēm ļoti jāuzmanās, ja ir runa par sporta nodarbībām; ļoti rūpīgi jāizvērtē bērna stāvoklis. Taču P. Mustafins uzsver: sporta skolotājs var izvērtēt tikai bērna fizisko sagatavotību, bet veselības stāvoklis ir jāizvērtē tikai un vienīgi ārstam!
Arī viņš uzskata, ka nevar vērtēt konkrētu gadījumu, un secina: ja bērns ir bijis vairākus gadus atbrīvots no nodarbībām, tas ir pietiekami nopietni. Šādā situācijā nekad nevar atsākt sportošanu parastā režīmā ar citiem bērniem. Lai gan sporta skolotājiem vajadzētu būt pietiekami zināšanām, kā novērtēt bērna sagatavotību (ir speciāli testi), tas ne vienmēr notiek – trūkst laika, zināšanu.
Veselības stāvokli var vērtēt tikai bērna ārsts. P. Mustafins zina teikt, ka kopumā Latvijā vērojama tendence, ka bērni ar sportu nodarbojas mazāk, nekā vajadzētu. "Diemžēl ir tā – vai nu bērns sporto kā visi, vai nesporto, pat ja viņš to drīkstētu darīt, piemēram, ja viņam ir bronhiālā astma vai diabēts. Jebkuram bērnam ir jānodarbojas ar sportu, tikai katram ar savu slodzi," uzsver ārsts.