Gads Latvijas sportā. Čempioni, uzvarētāji, varoņi un klauni

Rīkojot dažādas aptaujas, olimpiskajos gados it kā nevajadzēja būt problēmām ar laureātu dažādām nominācijām meklēšanu, jo, raug, olimpiskais zelts, sudrabs vai bronza garantēja izredzes kļūt par izcilnieku sportā visa gada garumā. Diemžēl, bet šis gads bija izņēmums, jo Rio augstākā izcīnītā vieta bija ceturtā. Palikšana bez medaļām Rio vēl nenozīmēja, ka aizvadītajā gadā sportā bija tukšums. Nebūt nē, jo čempionu, varoņu, izcilnieku un klaunu mūsu sportā nekad nav trūcis. Arī 2016. gadā!

Gada līgums

Gada labākais sportists Latvijā ir Kristaps Porziņģis! Patīk tas kādam vai nē, bet tas ir fakts. Tie, kuri neiedziļinās pasaules sporta kārtībā, droši vien neaptver Kristapa spēlēšanu pasaules spēcīgākajā līgā NBA. Porziņģis nav vienkārši pierakstījies šajā līgā kā slaids latvietis no Liepājas. Kristapam šī ir tikai otrā sezona šajā līgā, un viņš jau ir kļuvis ne tikai par punktu un uzvaru piegādātāju savai komandai, bet arī par Ņujorkas Knicks pazīstamāko preču zīmi. Latvieša lomu Ņujorkā un visā NBA ir novērtējuši ne tikai tiešie darba devēji, bet arī tie, kuri diktē modi ārpus basketbola laukuma. Proti, sporta inventāra ražotājs adidas ir saskatījis liepājniekā milzīgu potenciālu savas preču zīmes bīdīšanā sporta tirgū. Konkrēti, basketbolā. Kad 1. oktobrī Porziņģim beidzās līgums ar citu inventāra milzeni Nike, galda atvilktnē jau bija sagatavots jauns, krietni iespaidīgāks un naudīgāks līgums ar adidas uz septiņiem gadiem! Par 2,7 līdz 5,3 miljoniem dolāru katrā gadā! Būtībā šis līgums ir liekams pavisam citā kategorijā. Respektīvi - gada reklāmas līgums Eiropā! Raug, nevienam Eiropas basketbolistam līdz šim nebija izdevies tikt pie tik jaudīga līguma ar kādu no sporta inventāra ražotājiem. Porziņģis tika!

Gada čempions

Latvijas Basketbola līga pastāv jau ceturtdaļgadsimtu, taču čempiona zelts šajos gados klejoja tikai starp divām pilsētām - starp Rīgu un Ventspili. Līdz apnikumam. Reiz tikai Liepāja mēģināja izjaukt šo lietu kārtību, taču deviņdesmito gadu izskaņā tas neizskatījās nopietni. Šogad izaicinājuma cimdu pie abu lielpilsētu kājām nometa Valmiera/Ordo un izdarīja to skaisti, ātri un bez lielām sāpēm. Lai arī Valmieras komandas budžets bija patāls no Ventspilī un Rīgā savāktā, ar piesaistītajiem līdzekļiem pietika, lai noalgotu Robertu Štelmaheru, lai pie sevis uzaicinātu Rīgai un Ventspilij nevajadzīgos spēlētājus un visu sakārtot tā, lai LBL zelts pirmo reizi nokļūtu Valmierā.

Gada uzmetiens

Leonīds Beresņevs aizvadītajā gadā neko neuzvarēja. Protams, ja neskaita viņa vadītās hokeja izlases uzvaru pasaules čempionātā hokejā, kas garantēja izlasei palikšanu elites grupā vēl uz vienu gadu. Beresņevam rudens pusē bija jāvada izlase olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, taču tas nenotika, jo vēl tā brīža hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans Ļoņu tā uzmeta, ka maz nelikās. Uzmeta par to, ka Beresņevs atvēra muti un pateica to, ko visi zināja, par ko runāja daudzus gadus, runāja par to, ka Kirovs visu laiku sola, bet savus solījumus nepilda. Runa ir par darba samaksu, par prēmijām, kuras sasolīja pats Lipmans. Stāstā par Lipmana un Beresņeva attiecībām tika iesaistīta arī kāda grāmatvede, kura teju visu vasaru atradusies atvaļinājumā, un tieši tāpēc Beresņevs nav saņēmis atalgojumu par paveikto darbu. Par mutes palaišanu Beresņevs pāris dienas pirms olimpiskā kvalifikācijas turnīra tika izmests no izlases, bet pati izlase šo turnīru zaudēja. Kurš vainīgs? Protams, ka ne jau Kirovs!

Gada uzmetiens II

Vēl gada sākumā, pat vēl rudenī, par Kirovu Lipmanu runāja un rakstīja Mūžam dzīvais Kirovs! Arī pats Kirovs dzīvoja ar šādu apziņu un pārliecību, ka labāka par viņu nav ne tikai stāvot pie viagras līnijas ražošanas konveijera, bet arī hokeja pārvaldīšanā Latvijā! Turpat 20 gadus Lipmans sēdēja kā piekalts pie hokeja federācijas prezidenta krēsla un sēdētu vēl, taču viņu nodeva paša draugi! Vismaz tā uzskata pats Kirovs, kurš savu draugu lokā pierakstījis visus bijušos valsts prezidentus un premjerus, ieskaitot Aigaru Kalvīti. Paša Kalvīša loma Kirova nomešanā no amata bija maza. Tik vien kā sava ķermeņa atnešana uz ikgadējo kongresu, bet melno darbu padarīja Viestura Koziola cilvēki. Jāteic, ka mājas darbs bija sagatavots izcils. Tik izcils, ka pat allaž uz kājām krītošais Lipmans palika vēkšpēdus. Kad par prezidentu tika iebalsots Kalvītis, daudzi sāka kasīt pakaušus. No viena ļaunuma aizmuka, bet vietā nācis cits, nezināms ļaunums.

Gada mīkstais

Hokeja sabiedrībā visi daiļrunības tituli turpat divdesmit gadu garumā piederēja Kirovam Lipmanam. Kopš rudens viņš vairs nav hokeja apritē, taču viņa vieta tukša nav palikusi. Pēdējos deviņus gadus viņa konkurents uz daiļrunātāja godiem bija Juris Savickis. Tas pats Juris, kurš visu laiku piederēja un pieder čekistu šlakai, bet kopš pavisam neseniem laikiem arī mīksto šķirai. Šo apzīmējumu Savickim piekabināja Artūrs Irbe. Vai vārds mīkstais tika asociēts ar seksuālo orientāciju vai kā citādi, taču šo apzīmējumu Savickis nopelnīja pēc tam, kad izmuldējās par brāļiem Dukuriem un skeletonu.

Gada zaudējums

Vai tas basketbols, hokejs, futbols vai motobols, latviešiem pēc zaudējumiem allaž patīk demonstrēt savas zināšanas ģeogrāfijā. Raug, ko tad mēs, valstiņa ar knapiem diviem miljoniem iedzīvotāju, varam izdarīt tiem lielajiem, kur vienā pilsētā ir piecreiz vairāk ļaužu nekā pie mums visā valstī. Reizēm šādam salīdzinājumam ir savs racionālais attaisnojums, taču - tikai attaisnojums. Jo, kā zināms, sporta spēlēs laukumā iziet ierobežots spēlētāju skaits, nevis visi valsts iedzīvotāji. Piemēram, futbolā laukumā vienlaikus atrodas 11 vīri. Kā vienā, tā otrā komandā. Arī pasaules čempionāta kvalifikācijas spēlē Rīgā starp Latvijas un Fēru salu izlasēm. Viņiem 11, mums tikpat. Kā zināms, Latvija šo spēli zaudēja. Bezcerīgi zaudēja, taču nez kāpēc neviens nepārskaitīja abu valstu iedzīvotāju daudzumu. Par Latviju zinām - nepilni divi miljoni, bet Fēru salās cik ir iedzīvotāju? Pēc 2014. gada datiem, aptuveni 50 tūkstoši...

Gada zelts

Aizvadītajā gadā latviešiem nav daudz zelta godalgu visaugstākās šķiras starptautiskajos mačos, bet šis tas ir sapelnīts. Martins Dukurs ar savām uzvarām visus jau tiktāl pieradinājis un izlutinājis, ka trešais, ceturtais vai kurš tur zelts tiek uztverts par pašsaprotamu lietu. Citādi ir ar bobslejistiem, kuriem ir bijuši arī zelti, bet ne pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Agri vai vēlu, bet reiz tam bija jānotiek, un tas notika pagājušajā gadā, kad četriniekos visiem pa priekšu aizbrauca Oskara Melbārža kvartets. Kas zina, ja Soču olimpiādē krievi nebūtu sasmērējušies ar dopingu, bobslejā būtu aizpildīti visi baltie plankumi. Visticamāk, ka tabulās tuvākajā laikā Latvija tomēr tiks arī pie olimpiskā zelta un formāli visi tukšumi būs pilni, latvju puikas grib olimpisko zeltu izcīnīt trasē, nevis kabinetos. Ir vēl kur tiekties.

Gada boikots

Kad tuvāk gada izskaņai galdā tika nolikts Maklarena jaunais ziņojums par tikumiem Krievijas sportā, Dukuru ģimene cēla galdā jau vasarā sagatavoto paziņojumu. Proti, Sočiem, kur vajadzēja notikt 2017. gada pasaules čempionātam bobslejā un skeletonā, Dukuru ģimeni neredzēt. Iemesls pavisam vienkāršs - tieši Sočos, kur notika iepriekšējās ziemas olimpiskās spēles, tika zagts, zagts un vēlreiz zagts sportiskais gars un princips. Ja kāds nesaprata, tad sporta sērga DOPINGS tieši Sočos sita visaugstāko devīto vilni, un cietēji no tā bija arī latvieši. Gan Martins un Tomass Dukuri, gan bobslejisti. Vēl gan galdā nav celti visi pierādījumi, ir tikai konkrēti mājieni, taču visiem tāpat ir skaidrs, kas notika Sočos. Dukuri bija pirmie, kuri atklāti paziņoja par pasaules čempionāta Sočos boikotēšanu, un tikai pēc tam pieslēdzās pārējā pasaule un citi sporta veidi. Pēc Dukuru pieteiktā boikota Sočiem vairākas federācijas atstāja krievus pie ratiem un atņēma viņiem šo pasaules čempionātu, arī biatlonā tika atņemts pasaules čempionāts junioriem un viens Pasaules kausa posms. Arī distanču slēpošanā, arī ātrslidošanā krievi palika bez starptautiskajiem mačiem, un ir aizdomas, ka šis ir tikai sākums.

Gada metēja

Gada nogalē, kad olimpiskā vienība dalīja nauda nākamajam gadam, naudas mijēji bieži locīja Madaras Palameikas vārdu un izlocīja tiktāl, ka viņai neatradās vieta LOV A sastāvā. Netaisnība? Pēc lovistu domām, viss bijis patiesi un godīgi, ka viņai atvēlētie tie līdzekļi, kuri iedalīti B sastāvam. Ko tad Madara tādu sagrēkoja, ka pat Dimanta līgas uzvarētājai nepienākas augstākais valstī pieejamais finansējums? LOV kabinetu priekšnieki atrunājās ar izvirzīto kritēriju neizpildi. Formāli lovistiem ir taisnība, jo viņu kārtības ruļļos nav paredzēts novērtēt komercmačos izcīnītās augstās vietas. Pat ja tā ir visaugstākā. LOV der tikai olimpiskās spēles, pasaules un Eiropas čempionāti, arī pasaules kausi utt. Bet ne Dimanta līga. Formāli funkcionāri aizstāvējuši pašu izstrādātos kritērijus, bet, ja reiz priekšnieki bijuši tik burtiski burta kalpi, tad gribētos, lai vienmēr tādi būtu.