Spartatlons ir vēsturisks ultramaratons, kas 246 kilometru skrējienā savieno Grieķijas pilsētas – Atēnas un Spartu.
Tā tradīciju mūsdienās iniciēja britu armijnieki, un kopš 1983.gada katru septembri Atēnās ierodas skrējēji no visas pasaules un mēģina skriešus veikt 246 km garo distanci līdz Spartai. Ultramarotona starta līnija ir pašā Atēnu sirdī - Akropolē. Distances veikšanai dalībniekiem tiek dots 36 stundu kontrollaiks.
Lai pieteiktu dalību sacensībām, skrējējam ir jāiztur spēcīga konkurence, jāizpilda virkne kvalifikācijas normu (vieglākais variants vīriešiem būtu 100km veikti ātrāk par 10h, vai 24h veikti vismaz 180km). Lai iegūtu automātisko kvalifikāciju 2015.gada Pasaules čempionāta 24h skrējienā bija jāpieveic vismaz 216km, ko arī sekmīgi izdarīja Valsts policijas Rīgas reģiona Lidostas iecirkņa inspektors Gunārs Ķeģis.
Ik gadu dalībai tiek pieteikti tūkstošiem dalībnieku, taču tiesības startēt šajās sacensībās iegūst vien 400 gribētāju no visas pasaules. Šogad šajās sacensībās, kas pirmo reizi ir iekļautas Starptautiskās Ultramaratonu asociācijas sacensību kalendārā, bija četri pārstāvji no Latvijas.
Nu jau laimīgs finišējis maratonā un atgriezies ierastajā ikdienas ritmā, Gunārs Ķeģis stāsta par izjūtām, ko piedzīvoja maratona laikā: “Pirms šī maratona pirmo reizi pēc ilgiem laikiem izjutu drudžainu stresu. Startā iekārtojos kaut kur pa vidu, jo ceļš bija tāls un zīmēties TV kamerās, lai parādītos ziņu sižetos nav manā stilā. Man vajadzīgs ir tikai finišs, pārējam nav nozīmes, tāpēc sāku samērā prātīgi, pirmajā maratonā noturot 5 minūtes tempu uz kilometru. Arī turpmāk centos turēties vismaz tuvu šim tempam. Ceļā bija daudz vēsturisku vietu un arhitektūras pieminekļu, bet laika par tiem jūsmot īpaši nebija. Svelme pieauga līdz pat +30 grādiem, tāpēc pieauga vēlme arī ilgāk aizķerties kontrolpunktos, jo vajadzēja ne tikai padzerties, bet izmantot iespēju arī uzgāzt sev kādu auksta ūdens šalti uz sakarsušās galvas. Maratonā šoseja, pa kuru skrējām, bija atvērta arī satiksmei, tādēļ jo īpaši pārsteigts biju par to, ka autovadītāji ir draudzīgi, pat uzmundrināja skrējējus, jo tur visi zina, kas ir Spartatlons. Nākamajā dienā skrēju jau pēc pašsajūtas, jo bija ļoti karsts un bija beidzis darboties mans pulsometrs, tādēļ ilgāk uzturējos kontrolpunktos. Kā arī ik pa brīdim sev atgādināju, ka esmu atbraucis pēc finišētāja medaļas, kā teica spartieši „ar vairogu vai uz vairoga”, pēdējais man nederēja, tāpēc kaut vai čāpojot, bet līdz finišam bija jātiek. Kustējos gliemeža cienīgā tempā, brīžiem pārgāju soļos, jo ik pa brīdim gadījās pat kilometru gari lēzeni kāpumi. Tikai pie priekšpēdējā kontrolpunkta, ieraugot uzrakstu Sparta, sapratu, ka finišā būšu un vietējo bērneļu veloeskorta pavadībā saņemos un diezgan braši tuvojos finišam. Ieraugot finišu biju laimīgākais cilvēks pasaulē, jo esmu to deviņu Latvijas skrējēju vidū, kas ir finišējuši šajā leģendārajā skrējienā. Mirklis, kad pieskaros karaļa Leonida pēdai bija vairāk emocionāls, kā jebkurš cits finišs manā, nu jau diezgan ilgajā skrējēja karjerā.”
Gunārs finišu sasniedza 30 stundās 38 minūtēs 51sekundē, kas deva 40. vietu kopvērtējumā. Jāpiebilst, ka šogad visi četri skrējēji no Latvijas sasniedza finišu kontrollaikā.