Pēc savas zvaigžņotās karjeras oficiālas noslēgšanas hokejists Sandis Ozoliņš kādu laiku pabija masu mediju uzmanības lokā ar dažādākajiem gājieniem – došanos politikā, iznācieniem sabiedrībā utt. Taču nu jau kādu pusotru gadu par Sandi nav nekādu publisku ziņu, kas noticis?

Šodien leģendārajam hokejistam un personībai, Rīgas Dinamo kapteinim ar lielo burtu un Latvijas hokeja izlases cīņā saucējam Soču olimpiskajās spēlēs, tāpat arī vienīgajam prestižā Stenlija kausa ieguvējam no mūsu valsts Sandim Ozoliņam ir dzimšanas diena - viņam apritēs cipariski apaļie 44 gadi. Pats īstākais brīdis, lai ar viņu sakomunicētos un apvaicātos, kā klājas, kas notiek un kur pazudis Kapteinis. «Es to [savu dzimšanas dienu] neuztveru kā īpašu dienu. Arī iepriekš es tās neesmu svinējis, it īpaši jau tagad - es vispār par to negribu runāt! Es nekur nerādos, nekur nezīmējos, dzīvoju mietpilsonisku dzīvi,» striktā balsī, taču vienlaikus dzīvespriecīgi Neatkarīgajai teica Sandis Ozoliņš.

Ja papēta resursus internetā, tad pēdējās publiskās pieejamās ziņas par Sandi ir šā gada februāra beigās, kad viņš kopā ar bijušajiem kolēģiem no NHL kluba Colorado Avalanche leģendu ma čā zem klajas debess vinnēja tā laika zvaigznes no Detroit Red Wings (starp citu, pat šis notikums Latvijā tika atspoguļots diezgan kusli), bet pirms tam - Dinamo sezonas noslēguma pasākums 2015. gada martā, kas vienlaikus bija arī Sanda Ozoliņa karjeras oficiālais punkts. Pēc tam - klusums. Nav brīnums, ka par Sanda gaitām klīst visdažādākās baumas, tostarp tādas, ka viņš esot devies patiesības meklējumos un savu atkarību ārstējumos pie dalailamas. «Jā, jā, un tagad caur viņa savienojumu tu mani dabūji rokā!» gardi smejas Ozo, piebilstot: «Jo mazāk kaut kur rādies, jo vairāk par tevi runā.» Šādi pat viņš reaģē uz runām, ka, iespējams, šosezon varētu iekļauties Dinamo treneru kolektīvā: «Tās visas ir tikai baumas, cik nu katrreiz tās ir pamatotas vai nav pamatotas. Pie mums baumu vairāk nekā patiesības.» Sandis pagaidām par saviem plāniem runāt nevēlas. «Kad es spēlēju hokeju, tad man tas bija kā pienākums, jo tas tomēr ir sabiedrisks darbs - es varēju par to stāstīt, taču arī tad par savu privāto dzīvi nerunāju. Šobrīd es principā vairs nesniedzu intervijas. Turklāt - nav arī, ko teikt, man nav, par ko stāstīt. Pret visiem ir vienādi noteikumi, neatkarīgi no tā, kāds izdevums, lai nebūtu nekādas apvainošanās. Neko sabiedrībai tik vērtīgu un nozīmīgu nedaru, lai tagad par to runātu un stāstītu. Vienkārši mierīgi dzīvoju,» tā Sandis. Jā, bet kad tad būs kādas novitātes par mūsu Kapteiņa gaitām? «Goda vārds - nezinu! Nezinu!» noskalda bijušais hokejists. «Ja un kad būs, tad es par to runāšu, vienmēr esmu atvērts, runāju un cenšos nevienam interviju neatteikt. Kaut ko tukši vāvuļot un kļūt par cilvēku, kuram, kā izskatās, nepieciešama sazin kāda uzmanība, man pilnīgi nav vēlmes,» smejas Sandis.

Šobrīd gan viņš tepat vien ir, un, kas zina, varbūt kāda no baumām arī piepildās. Uz jautājumu, vai Sandis ir Rīgā un Latvijā, viņš atbild tikpat noslēpumaini: «Dažreiz esmu, dažreiz neesmu. Nezinu, kur mani tā dzīve dažreiz aizved. Vai forši tā dzīvot? Ir tam savs šarms!» Pēc tādas spīdzināšanas radās vēlme pajautāt, vai lasītājiem var vismaz pavēstīt to, ka Ozoliņš ir dzīvs? «Jā, jā, ir dzīvs!» atkal atskan pērkondimdoši un garšīgi smiekli. «Vismaz šodien esmu, bet vairāk arī neko!».