23.jūlija jubilārs: leģendārais volejbolists Pāvels Seļivanovs
«Nevis Seļivanova kungs, bet Pāvels!» telefonsarunā uzrunu uzreiz precizē leģendārais volejbolists Pāvels Seļivanovs. Viņš šodien, 23. jūlijā, svinēs savu 64. dzimšanas dienu.
Lielas svinības joprojām sportiskais Pāvels Seļivanovs nav iecerējis - vien pasēdēšanu radu un bijušo kolēģu lokā. «Domāju, ka pie manis ciemos atbrauks [bijušie volejbolisti] Sergejs Antipins un Boriss Kolčins, ceru, ka arī Raimonds Vilde varēs. Bērni atbrauks, dēls ar vedeklu, bet tas arī viss. Pasēdēsim šaurā lokā. Nav jau nekāda apaļā jubileja, bet pasvinēt var,» pieticīgi bilst Pāvels.
Ko atcerēties ar bijušajiem cīņubiedriem no meistarkomandas Radiotehniķis laikiem vienmēr bijis, jo leģendārie volejbolisti kopā piedzīvojuši daudz, arī sasniegumi ir vērā ņemami. Piemēram, Pāvels Seļivanovs var palepoties ar divām olimpiskajām godalgām (sudrabs Monreālā 1976. gadā un zelts Maskavā 1980. gadā), diviem pasaules un četriem Eiropas čempiona tituliem tolaik gan vēl PSRS izlases sastāvā. No 1970. līdz 1987. gadam viņš spēlēja Radiotehniķa rindās, un pēdējos deviņus gadus bija šīs komandas kapteinis. Nu jau kādus astoņus gadus Pāvels Seļivanovs ir Rīgas domes Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta departamenta volejbola programmas koordinators, divus gadus arī meiteņu volejbola izlases treneris. «Lai meitenēm un zēniem palīdzētu kaut kur izbraukt, jo tikai trenēties vien nav interesanti: jāpiedalās arī labās sacensībās, bet pie mums iekšējā konkurence sevi jau ir izsmēlusi - smilšu kastes mači neko labu nedod,» savus amata pienākumus skaidro sportists.
Pats bumbu viņš gan vairs nespēlē. «Krieviem ir labs izteiciens - umerla, tak umerla (ja miris, tad miris),» smejas Pāvels. «Volejbols ir diezgan īpatnēja spēle, tas nav biljards, lai gan arī tajā jātrenējas. Ir jābūt attiecīgā fiziskajā kondīcijā, ja tādā neesi, nevari nedz bumbai trāpīt, nedz pāri tīklam pārservēt. Bet es nevēlos regulāri trenēties tikai tāpēc, lai vienkārši uzspēlētu.» Volejbola notikumiem viņš, protams, seko. «Obligāti, obligāti! Man ir satelīts, rāda visu ko, un es cenšos sekot līdzi. Lielos mačus rāda tiešraidē, tos es skatos un cenšos nepalaist garām. Pašlaik gan mazāk lielajam [volejbolam], es vairāk sekoju līdzi savu trenējamo meiteņu vecuma spēlēm - esmu arī 1998./1999. gada meiteņu otrais treneris.» Kā mainījies volejbols šo gadu laikā? «Tas būtu tāpat kā salīdzināt VAZ-2103 ar kādu modernu mašīnu. Toreiz bija tā, tagad ir citādāk, tā ir dzīve, tā ir realitāte. Attīstība notiek visās jomās, arī volejbolā.»
Atgriežoties pie dzimšanas dienas svinībām, Pāvels Seļivanovs atklāj, ka dāvanas viņam ir sekundāra lieta. «Ka tikai cilvēki būtu un ar sirdi. Vai kaut ko dāvina, tas vairs nav svarīgi. Man vienalga, var atnākt arī vispār bez dāvanām un apsveikt. Nu, kamdēļ tās dāvanas vajadzīgas?! Lai pēc tam otrā dienā skatītos - ā, viņš man uzdāvinājis kaut kādu štruntu, es taču viņam baigo mantu, to nu es viņam atminēšos, vai arī - o, skat, ko tas man iedāvinājis, pavisam cita lieta utt.?!» smejas volejbolists. «Protams, saņemt dāvanas ir patīkami, un dāvinātam zirgam zobos neskatās. Kāds ir tas zirgs, tāds ir! Pats galvenais, ka veči mani, kapteini, atceras un atnāk ciemos. Viss, man neko vairāk nevajag!».