Šīs nedēļas beigās Rīgā sāksies “EuroBasket 2015” grupu turnīrs, kurā bez mājinieces Latvijas spēlēs vēl piecas citas valstsvienības, un viena no tām būs Ukrainas izlase, pret ko latviešiem jāspēlē 9. septembrī. “Aiz sānu līnijas” iepazīstina ar Ukrainu, kas pirms diviem gadiem Slovēnijā sagādāja lielāko pārsteigumu čempionātā, bet pagājušajā gadā pirmoreiz vēsturē spēlēja Pasaules kausa izcīņā.
Basketbols Ukrainā
Vēl pirms pāris gadiem par Ukrainas basketbolu runāja kā par strauji augošu gan popularitātes ziņā, gan spēles kvalitātes ziņā. “Populārākais sporta veids, protams, ir futbols, bet basketbols šobrīd varētu būt vienā popularitātes līmenī ar biatlonu un boksu,” stāsta basket-planet.com redaktors Oleksandrs Prošuta. “Arī strītbols jeb 3 pret 3 basketbols Ukrainā ir ļoti populārs.”
Runājot par spēles kvalitāti, tā bija cieši saistīta ar investīciju apjoma pieaugumu vietējā čempionāta klubos no 2008. līdz 2013. gadam. Tas savukārt ļāva piesaistīt augsta līmeņa leģionārus un dažbrīd pat tik runāts, ka Ukrainas izlase no tā zaudēs, jo vietējie spēlētāji savās klubu komandās vairāk skatījās spēles no malas, nevis bija laukumā un veidoja rezultātu. Tomēr pirms diviem gadiem Slovēnijā Ukraina pierādīja, ka līkne ir augšupejoša arī izlašu līmenī. “Mums bija 14 klubi ar labiem budžetiem, labi zināmiem spēlētājiem un pat Eiropas līmeņa zvaigznēm.” Arī daudzi latviešu basketbola pratēji šajos gados strādāja Ukrainā – gan spēlētāji, gan treneri. Tas bija laiks, kad Kijevas “Budivelnik” kļuva par pirmo Ukrainas klubu vēsturē, kas spēlēja ULEB Eirolīgā. Un pie stūres komandai bija neviens cits kā Ainars Bagatskis. “Basketbolā tika investēta liela nauda,” atceras Prošuta. Ukrainā darbu savulaik atrada virkne Latvijas treneru un vēl vairāk spēlētāju, tostarp pašreizējās valstsvienības dalībnieki.
Un tad, 2014. gada sākumā, sākās jau iepriekš briedusī revolūcija. Austrumukrainā sākās karadarbība, valsts pārvaldē bija haoss, un tas atsaucās arī uz sportu kopumā. “Lielajiem klubiem vairs nebija naudas leģionāru noturēšanai, vidēja līmeņa klubiem nebija naudas, lai vispār turpinātu eksistēt,” stāsta Prošuta. No Ukrainas klubu basketbola kartes pazuda arī tādi lielie klubi kā Mariupoles “Azovmash” un “Donetsk” – abi regulāri Eiropas kausa dalībnieki. “Budivelnik” piedzīvoja dramatiskas izmaiņas, bet vienīgais finansiāli stabilais klubs palika Južnijas “Khimik”, kas aizvadītajā sezonā par galveno treneri algoja Kārli Muižnieku.
Ņemot vērā strauji augošo popularitāti un finanšu pieejamību, 2011. gadā federācija nolēma, ka ir laiks pacelt arī valstsvienību. Līdz ar pirmajiem pavasara signāliem sabiedrība tika iepazīstināta ar jauno galveno Ukrainas izlases treneri – pazīstamo amerikāņu speciālistu Maiku Fratello, kurš vairāk nekā 20 gadus bija strādājis Nacionālajā Basketbola Asociācijā (NBA), kļūstot par vienu no uzvarām bagātākajiem treneriem līgas vēsturē un tiek uzskatīts par vienu no labākajiem treneriem starp tiem, kas tā arī nekad nav izcīnījis čempiontitulu.
Pamazām sāka investēt arī modernas infrastruktūras attīstībā, uzsākot projektus par vairāku jaunu arēnu celtniecību. Tā paša gada izskaņā FIBA lēma Ukrainai piešķirt Eiropas čempionāta finālturnīra rīkošanas tiesības. Ukrainas basketbols bija uz viļņa, un Fratello ar savu speciālistu komandu izveidoja kaujasspējīgu sastāvu. Čempionātā Lietuvā ukraiņi izcīnīja divas uzvaras piecos D grupas mačos un tikai sliktākas punktu attiecības dēļ netika ārā no grupas. Divus gadus vēlāk Stīvs Bērts tika nomainīts ar citu naturalizēto amerikāņu aizsargu Pū Džīteru (tika runāts, ka par darbu izlasē Džīters saņemot 100 000 dolāru), un Fratello rīcībā bija arī lielākā daļa pārējo labāko ukraiņu spēlētāju, kas rezultējās ar visas Eiropas pārsteigšanu Eiropas čempionātā, izcīnot dažas uzvaras pār basketbola lielvalstīm un finišējot sestajā vietā, kas garantēja spēlēšanu Pasaules kausa izcīņā pirmo reizi vēsturē.
Ukrainas basketbola nākotne izskatījās spoža, tomēr līdz ar militāri politiskās situācijas izmaiņām 2014. gada sākumā vairums iesākto projektu apstājās. Tostarp “EuroBasket 2015” organizēšana… Un tas bija veids, kādā Rīga tika pie iespējas organizēt vienu no finālturnīra grupu turnīriem. Bija skaidrs, ka arī Ukrainas izlasi gaida lielas pārmaiņas, taču iespēja spēlēt Pasaules kausā tām lika notikt nedaudz vēlāk. Vienubrīd izskanēja runas, ka valsts nevarēs nodrošināt komandai dalību Pasaules kausā, bet līdz tam nenonāca. Ukraina aizvadīja ļoti pieklājīgu debiju – uzvaras pār Dominikānu un Turciju ļāva pretendēt uz iekļūšanu astotdaļfinālā, tomēr atkal pievīla punktu attiecība starp trim komandām ar vienādu bilanci… Pieminētās pārmaiņas notika pēc turnīra. Lai gan vēl decembrī tika ziņots, ka Fratello paliks amatā, šī gada pavasarī federācijā notika lielas pārmaiņas, tai skaitā jaunas federācijas vadības ievēlēšana, un līdz ar tām finansiālu apsvērumu dēļ tika nomainīts arī izlases galvenais treneris.
Zvaigznes
Par visu laiku labāko ukraiņu basketbolistu tiek uzskatīts Aleksandrs Volkovs, kurš 1986. gadā tik draftēts (#134, “Hawks”), divus gadus vēlāk izcīnīja olimpisko čempiontitulu PSRS izlases rindās, divas reizes (1986, 1990) kļuva par pasaules vicečempionu un izcīnījis visa kaluma Eiropas čempionātu medaļas. 1989. gadā Volkovs pievienojās “Hawks”, kļūstot par vienu no pirmajiem padomju sportistiem NBA. Pavadījis Atlantā trīs gadus, Volkovs atgriezās Eiropā, kur jau pēc Ukrainas neatkarības iegūšanas spēlēja Itālijas un Grieķijas labākajos klubos. 1995. gadā beidzis karjeru, Volkovs vēlāk uz brīdi pabija Ukrainas sporta ministra krēslā un nodibināja basketbola klubu “Kyiv”, kura sastāvā pat aizvadīja dažus mačus.
“Ja skaitām tikai pēdējos 24 gadus kopš neatkarības iegūšanas, par labāko varētu nosaukt Serhiju Liščuku,” domās dalās žurnālists Prošuta. 33 gadus vecais spēka uzbrucējs tiek uzskatīts par jauno laiku leģendu. Pēdējās sešas sezonas Liščuks pavadīja “Valencia” sastāvā, bet nākamsezon stiprinās “Murcia” groza apakšu. 2004. gadā Liščuku draftēja “Grizzlies” (#49). Dažādu maiņu rezultātā tiesības uz spēlētāju mainījušas īpašnieku vairākkārt, bet šī gada sākumā tās nonāca “Clippers” rīcībā. Ja runājam par NBA, tad noteikti jāpiemin Alekss Lens, kurš 2009. gadā Kauņā pirmajā kadetu Eiropas čempionāta spēlē zaudēja Kaspara Vecvagara, Ojāra Siliņa un Jāņa Bērziņa Latvijas izlasei, bet divus gadus vēlāk pārcēlās uz Merilendas universitāti. 2013. gada draftā Lenu ar piekto numuru izvēlējās “Suns”, un tagad 216 centimetrus garais centrs kļuvis par komandas pamata piecinieka spēlētāju.
Ukraina pēc platības ir lielākā valsts Eiropā, tajā dzīvo ap 45 miljoniem iedzīvotāju un starp tiem gadās atrast arī pa kādam ļoti talantīgam basketbolistam. Cita lieta ir šo talantu attīstīšana, bet viens nesens piemērs rāda, ka arī ar to mēdz nebūt tik traki. 1997. gadā dzimušais Svjatoslavs Mihaiļuks pirms diviem gadiem spīdēja Eiropas U16 čempionātā un piesaistīja daudzu ASV koledžu skautu uzmanību. Palīdzēja arī Fratello faktors, kurš iekļāva jauno basketbolistu sastāvā 2014. gada Pasaules kausam un pēc turnīra 203 centimetrus garais aizsargs Mihaiļuks pievienojās slavenajai Kanzasas universitātes komandai.
Kurš ir Ukrainā vislabāk zināmais latviešu basketbolists?
“Ainars Bagatskis ir labi zināms jau kā treneris. Ukrainā viņu atceras un ļoti ciena, jo viņš atstāja labi pamanāmas pēdas “Budivelnik” kluba vēsturē. No tiem, kas spēlējuši Ukrainā, vislabāk zināms ir Edmunds Valeiko, kurš divtūkstošo gadu sākumā šeit bija īsta leģenda,” Prošuta atzīst, ka Valeiko saspēles vadītāja prasmes Ukrainā tika augstu novērtētas. 90 spēles Latvijas izlasē aizvadījušais Valeiko savulaik Ukrainā pārstāvēja “Kyiv”, “Odessa” un “Cherkassy Mavpi” vienības, divas reizes tiekot pie medaļām, tostarp čempiontitula. “Tie, kuri basketbolam seko pastiprināti, varētu nosaukt arī Jāni Strēlnieku un Rolandu Freimani, kuriem salīdzinoši nesen bijušas labas sezonas Ukrainā. Īpaši Strēlnieku, kurš nobrieda kā spēlētājs un treneris uz laukuma “Budivelnik” sastāvā svarīgās spēlēs.”
Izlases gatavošanās
“Fratello pēdējo četru gadu laikā ar izlasi paveica fantastisku darbu, palīdzēja Ukrainai ielauzties Eiropas elitē, un viņa nomaiņa tika asi kritizēta,” Prošuta atklāj, ka jau pirms gatavošanās šī gada finālturnīram sabiedrībā valdījusi negatīva attieksme pret jauno izlases galveno treneri Murzinu. 1997. gadā Murzins bija komandā, kas pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas piedalījās finālturnīrā, bet tagad 50 gadus vecais speciālists ir “Hoverla” kluba galvenais treneris. Izlases treneru štābā Murzins strādājis jau iepriekš, tāpat bijis galvenais treneris universiādes komandā. Sākotnēji bija paredzēts, ka kandidāti kopā pulcēsies 27. jūlijā, taču Murzins, stājoties amatā, lūdza nometni sākt par nedēļu ātrāk, lai paspētu veikt visus nepieciešamos priekšdarbus.
Daudzi no iepriekšējo gadu līderiem šovasar izlasei atteica. Kopumā ierindā nebūs deviņi (!) potenciālie izlases spēlētāji – iepriekšējo gadu līderi Pū Džīters un Serhijs Gladirs, centrs Kirilo Natjažko, mūslaiku labākais ukraiņu basketbolists Serhijs Liščuks, NBA spēlējušais centrs Oleksijs Pečerovs, “Suns” centrs Alekss Lens, Kijevā dzimušais spēka uzbrucējs Džoels Bolombijs, talantīgais aizsargs Svjatoslavs Mihaiļuks un centrs Slava Kravcovs, kurš mēģinās atgriezties NBA apritē. “Komandai trūks meistarības un pieredzes. Ja iepriekš Fratello ar savu līmeni un pieredzi varēja šos trūkumus notušēt, tad, visu cieņu Murzinam, bet viņš to nevarēs izdarīt,” skarbis izteikumos ir žurnālists Prošuta.
Murzins jau nosaucis sastāvu čempionātam, un tajā neviens no spēlētājiem nav vecāks par 28 gadiem. “Pozitīvā lieta ir Kirilo Fesenko atgriešanās. Viņš izlasē nebija spēlējis četrus gadus,” Prošuta atzīts, ka patīkami redzēt Ukrainas kreklā atkal spēlējam 2007. gadā draftēto centru. 218 centimetrus garais un 127 kilogramus smagais milzis, kurš izstiepjot rokas, bez palēciena var aizsniegt divu metru un 85 centimetru augstumu, vairākas sezonas spēlēja NBA, bet aizvadītajā sezonā pārstāvēja Saratovas “Avtodor”. Džītera nolīgšanai vēl vienam izlases ciklam ukraiņiem nepietika, bet naturalizētā spēlētāja vieta tukša nepalika. Burtiski pēdējā brīdī paspēts pilsonību piešķirt 175 centimetrus garajam Džeromam Rendlam. Tiesa, viņš trenējās ar komandu jau no sagatavošanās sākumposma. Atšķirībā no centriem, kvalitatīvi Eiropas līmeņa saspēles vadītāji Ukrainā bijuši deficīts, ko apliecina regulārā amerikāņu naturalizēšana (pirms Džītera bija Stīvs Bērts). Tas liek domāt, ka Rendlam finālturnīrā tiks dota rīcības brīvība, jo otrais saspēlnieks Deniss Lukašovs pārbaudes mačos nav spējis pārliecināt par spēju no soliņa pastiprināt spēli.
Ukraina aizvadījusi astoņas pārbaudes spēles ar ļoti svārstīgiem rezultātiem. Sagatavošanās sākumā ar 30 punktiem tika piedzīvota pret visai nīkuļojošo Maķedoniju, ko Latvija nupat pārliecinoši apspēlēja. Vēlāk ukraiņi turnīrā Slovēnijā atspēlējās no 27 punktu deficīta otrā puslaika sākumā un pārsteidzoši uzveica Itāliju, kam savukārt Latvija turnīrā Gruzijā piekāpās bez ierunām. Kopumā ukraiņiem bijuši laba līmeņa pretinieki, tostarp divas reizes spēlēts pret Eiropas čempioni Franciju. “Vismaz uz šo brīdi esam apklusinājuši skeptiķus un, lai gan negribu nevienu aicināt atvainoties, vēlos, lai negatīvā noskaņa ap izlasi tiktu pārtraukta,” sarunā ar eurobasket2015.org savu sāpi par ukraiņu sabiedrības attieksmi pret valstsvienību pauda Fesenko.
Uz vietu izlasē kandidēja arī Dmitro Gļebovs – 198 centimetrus garais uzbrucējs, kurš pagājušās sezonas vidū pievienojās “Barons/LDz” komandai. Konkurenci gan Gļebovs neizturēja, tika atskaitīts kā pēdējais kandidāts un nu jau var sākt gatavoties jaunajai klubu sezonai.
Vēsturiskie dueļi
Latvija un Ukraina mērojusies spēkiem jau PSRS laikos, kad labāk gājis ukraiņiem (6-9), bet jau kā neatkarīgas valstis pēdējo 24 gadu laikā tās spēlējušas 17 reizes. Labāk veicies latviešiem – 13 uzvaras 17 mačos. Oficiālajos turnīros spēlēts vien četras reizes un arī tajos mums gājis labāk (3-1). Ja piesauc Latvijas un Ukrainas dueli, lielākajai daļai pirmā prātā ataust spēle pirms diviem gadiem Ļubļanā. Ukraiņi “EuroBasket 2013” sāka ļoti labi - grupu turnīrā apspēlēja Beļģiju, Vāciju, Izraēlu un Lielbritāniju, bet vienīgo zaudējumu ļoti solīdā spēlē piedzīvoja pret nākamo čempioni Franciju (71:77). Kad otrā turnīra kārta pārcēlās uz “Stožices” arēnu Slovēnijas galvaspilsētā, pirmais mačs grupā bija jāaizvada tieši Latvijai un Ukrainai. Latvieši tovakar šāva precīzi no visām pozīcijām, Janičenoks iemeta četrus no četriem tālmetieniem, bet visa komanda trāpīja 15 trejačus un bumba grozā lidoja pēc biežāk nekā katra otrā metiena. Skanot beigu sirēnai, tablo vēstīja 85:51, un Latvija sāka berzēt rokas, domājot par ceturtdaļfinālu. 34 punktu starpība nozīmēja – izcīnīta lielākā uzvara kopš 1939. gada, kad Kauņā ar 108:7 tika sagrauta Somija.
“Tas bija iznīcinošs zaudējums,” basket-planet.com žurnālists atceras pirmās atsauksmes pēc sagrāves Ļubļanā. “Ukraina bija aizvadījusi labu pirmo grupu turnīru un uzvara bija vajadzīga, lai spertu izšķirošo soli pretī ceturtdaļfinālam. Ukraiņiem patīk kritizēt izlasi pēc katra zaudējuma un todien komentāru sadaļas internetā uzsprāga. Bija tonnām kritikas, tika lamāts katrs komandas spēlētājs, tika apšaubīta Fratello meistarība kā trenerim un viņa treneru štāba izmērs. Par laimi spējām atgūties jau nākamajā dienā, jo uzvarējām Serbiju un tikām pie palīdzības no Beļģijas. Joprojām uzskatu, ka Ukraina bija vairāk pelnījusi vietu izslēgšanas spēlēs nekā Latvija. Tā spēle vienkārši bija klasika, kad vienai komandai ir labākā diena, otrai – sliktākā.”
“Tagad Latvija tiek uzskatīta par labāku komandu nekā Ukraina. Tam ir vairāki iemesli: Latvija būs mājiniece, Ukraina zaudēja treneri un daudzus līderus. Pie tam Latvija ir ļoti neērts pretinieks ukraiņiem, jo spēli balsta uz metieniem no distances. Pret tādas stila komandām Ukraina vēsturiski nav spēlējusi labi,” Prošuta paredz, ka Ukrainai spēle pret Latviju būs ļoti smags pārbaudījums arī 2015. gada septembrī.
Mērķi, cerības
Kad Murzins jūnija sākumā tika iepazīstināts ar plašāku publiku kā jaunais galvenais treneris, speciālists neslēpa, ka viņam ir augsti mērķi: “Vēlos spēlēt olimpiskajās spēlēs. Tas būs ārkārtīgi grūti, bet mērķus jāstāda augstus.”Ukraiņi uzskata, ka, paliekot trenerim Fratello, izlasei būtu reāli cīnīties ar Lietuvu par pirmo vietu grupā. “Tādā gadījumā pat trešā vieta grupā tiktu uzskatīta par neveiksmi,” saka Prošuta. Šobrīd ikviens saprotot, ka trešā vai ceturtā vieta grupā būs labs rezultāts. “Tas ir paveicams. Ja neskaitām Lietuvu, visas komandas ir diezgan līdzvērtīgas, katrai ir savi plusi un savi mīnusi. Katra komanda var uzvarēt viena otru.”
Reālistiskais mērķis esot iekļūšana astotdaļfinālā, taču līdzjutēji negaidot pārāk daudz, atzīst Prošuta. “Īpaši pēc zaudējumiem pārbaudes spēlēs Francijai. Pagājušogad pirms Pasaules kausa uzvarējām francūžus, šovasar piedzīvojām divus zaudējumus ar 30 punktiem un bez jebkādiem variantiem. Pārāk daudz spēlētāju iztrūkst, pārāk liela atšķirība Fratello un Murzina darbā.” Žurnālists gan vēlas beigt sarunu uz pozitīvas nots, tāpēc iemet arī kādu optimistiskāku teikumu savā stāstījumā: “Pierādījies, ka Ukraina labāk spēlē tad, kad no komandas netiek gaidīts daudz. Ja izlase iekļūs “play-off”, visi būs priecīgi. Izslēgšanas turnīrā ir viena spēle, tajā var notikt jebkas. Potenciālie pretinieki astotdaļfinālā nav nemaz tik traki.”
Rīgā neesot gaidāms Ukrainas fanu pieplūdums, kas saistīts arī ar ekonomisko situāciju – gada laikā Ukrainas grivna trīskārši devalvējusies. Tomēr, tā kā Latvija nav gluži Spānija, atsevišķas fanu grupiņas došoties atbalstīt savu izlasi.