Ščastļivijs: Ir gods spēlēt Rīgā

Katrā jokā ir daļa patiesības. Kad pirms pāris gadiem tika sumināti izcilākie Latvijas sportisti, galveno balvu saņēma tāllēcēja Ineta Radēviča. Toreiz uz skatuves starp sveicējiem bija arī bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kurš, izmantojot iespēju apsveikt Inetu, ieminējās, ka būtu laiks viņas vīram Pjotram Ščastļivijam pārcelties uz Rīgu un pielaikot Dinamo formu. Pagājuši trīs gadi, un Pjotrs ir te. Iespējams, Rīgā uz visiem laikiem.

– Kad sazvanījāmies, lai sarunātu tikšanos, pārtrauci sarunu – jo atradies pie stūres. Tu vienmēr esi disciplinēts braucējs?

– Vadītāja apliecība taču tiek izsniegta tāpēc, lai cilvēks ievērotu Ceļu satiksmes noteikumus. Neesmu no tiem braucējiem, kurš regulāri neievēro ceļa zīmes. Esmu disciplinēts šoferis. Par ātruma pārsniegšanu vēl neesmu saņēmis nevienu sodu un ceru, ka nekad arī nesaņemšu.

– Laiku pa laikam pie mums interneta tīmekļos tauta gānās par to, ka pie mums braukšanas kultūra esot ārprātīga. Kāds tev, cilvēkam, kurš pēc rakstura ir mierīgs, kurš vēl līdz galam nav apradis ar braukšanas paradumiem Latvijā, ir skats uz mūsu ceļiem notiekošo?

– Esmu ilgāku laiku dzīvojis Maskavā, un man ir ar ko salīdzināt. Nenoliedzami, ka tur ātrumi ir krietni lielāki, taču, manuprāt, to bardaku uz ielām, kurš ir gan Rīgā, gan Maskavā, veido labākajā gadījumā tikai viens procents braucēju. Pārējie 99% brauc kulturāli, pēc noteikumiem, bez agresijas. Nez kāpēc tieši šis viens procents daudziem liekas noteicošais uz ceļiem. Vienmēr taču atradīsies kāds, kurš gribēs kādam aizlīst priekšā, braukt pāri krustojumam vēl pie sarkanās gaismas. Domāju, ka līdzīgi ir ikvienā lielajā pilsētā.

– Noteikti būsi dzirdējis viedokli, ka Sibīrijā dzimušais krievs ir pavisam citāds nekā Eiropas daļā dzimušais. Vai piekrīti šādam viedoklim?

– Kad manas hokejista gaitas vispirms pārcēlās uz Jaroslavļu un pēc tam uz Maskavu, varēju izjust šo atšķirību starp sibīriešiem un citiem krieviem. Man radās iespaids, ka mēs, sibīrieši, esam daudz laipnāki, daudz mierīgāki, krietni labsirdīgāki. Jaroslavļā tas nebija jūtams tik izteikti, bet Maskavā – noteikti. Acīmredzot pie vainas ir lielpilsētas statuss, daudzie miljoni iedzīvotāju, kuriem jāsadzīvo salīdzinoši šaurā vidē. Ieejot Maskavas metro, uzreiz ir jūtams stress, grūstīšanās, elkoņi. Iedomājies, ja tev katru dienu ceļā uz darbu un no darba ir jāpavada vairākas stundas, visu laiku jāatrodas stresa situācijā, gribot negribot cilvēks kļūst nervozs.

– Tavi vecāki visu mūžu ir dzīvojuši Sibīrijā?

– Māte ir visīstākā sibīriete, viņa ir no Krasnojarskas. Savukārt tēvs ir dzimis Ukrainā, Viņņicas apkaimē. Tēvs armijas laikā dienēja Čitā un pēc dienesta beigām devās strādāt uz Bratsku celt Bratskas HES. Tur viņš arī iepazinās ar manu māti un joprojām tur dzīvo. Netālajā no Bratskas Vihorevkā. Neesmu veidojis savu ciltskoku, taču visi mātes radi dzīvo Krasnojarskā, visi ir īsteni sibīrieši.

– Esi jau pieminējis savu dzimto vietu Vihorevku. Internetā par to ir skopas ziņas. Iedzīvotāju skaits svārstās ap 20 tūkstošiem, divas kolonijas, izsūtījuma vieta, kikbokss, volejbols, futbols, modernās dejas, bet ne vārda par hokeju. Kā pamanījies šādā vietā uzzināt un pēc tam iemācīties spēlēt hokeju?

– Nav tik traki. Interneta informācija nav pilnīga. Laikā, kad es sāku trenēties hokejā, izvēle bija pietiekama. Ja pilsētā bija tikai 20 tūkstoši iedzīvotāju un bija trīs dažādas komandas, par izvēles trūkumu nevarēja sūdzēties. Visas trīs komandas spēlēja savā starpā, un vēl braucām uz netālo Bratsku sacensties ar turienes komandām. Tie vēl bija tie laiki, kad skolas laikos ziemā spēlēju ne tikai hokeju, bet arī basketbolu. Piedalījos pat rajona sacensībās. Savukārt vasarā bija futbols. Kļūt par hokejistu praktiski nebija neiespējami, jo mans tēvs ziemā pats veidoja hokeja laukumu un tieši uz tēva veidotā ledus arī sāku spēlēt hokeju. Pateicoties tieši tēvam, kļuvu par hokejistu. Tieši viņš tuvējā apkārtnē tikai viņam zināmā veidā atrada nepieciešamos līdzekļus, materiālus un inventāru, lai izveidotu jauniešu komandu. Tieši tēvs izveidoja komandu Mostavik, un šī komanda eksistē vēl joprojām. Viņš ir šīs komandas treneris. Mūsu rajonā nav klasiskā čempionāta, kādi tiek rīkoti lielajos apgabalos. Rajonā ir vairākas komandas, savā starpā notiek regulāra sazināšanās un spēļu sarunāšana. Gadās, ka vienu reizi gadā vienuviet savācas visas komandas un aizvada savstarpēju turnīriņu.

– Lai arī spēlēji basketbolu un futbolu, liekas, ka tev citas izvēles, izņemot hokeja spēlēšanu, nemaz nebija?

– Šķiet, ka četru gadu vecumā pirmo reizi uzkāpu uz slidām un kopš pirmās dienas nemaz citu domu, kā kļūt par hokejistu, man nebija. Ledus trūkumu neizjutu nevienu brīdi. Varēju slidot no rīta līdz vakaram, un šīs priekšrocības izmantoju pilnībā. Atklātajiem un pašu gatavotajiem laukumiem, salīdzinot ar hokeja hallēm, ir viena milzīga priekšrocība – nav slidošanu stundu saraksta! Ej un slido līdz apnikumam. Ja uzsnigusi biezāka sniega kārta, lāpstu rokās, ledus tiek notīrīts, un aiziet – spēlēt hokeju. Ja ledus ir nedaudz pabojājies, tiek uzlieta ūdens kārta, un sals paveiks savu darbu. Viss bija pašu rokās un pašu interesēs. Jāsaka milzīgs paldies savam tēvam, kurš sarūpēja šīs iespējas visu laiku nodarboties ar hokeju.

– Pastāv versija, ka Dinamo esi paņemts kā otrais Ozoliņš. Kā spēlētājs, kurš ar savu autoritāti pildītu tās funkcijas, kuras iepriekšējās sezonās pildīja Sandis.

– Paldies, ka pielīdzināji mani Ozoliņam! Nē, tas nav iespējams. Neviens nav spējīgs aizstāt Sandi. Es saprotu, ka komandā esmu viens no pieredzējušākajiem spēlētājiem un tam var būt sava loma, taču es kā Sandis... Nenoliegšu, ka esmu gatavs palīdzēt jaunākajiem spēlētājiem ar padomu, dalīties savā pieredzē.

– Sandis vairāk bija nepieciešams kā audzinātājs ģērbtuvē, kad bija vajadzīgs kāds skarbāks vārds no spēlētāju vidus.

– Lai es atļautos nodarboties ar audzināšanas darbiem, man komandā ir jāpavada ilgāks laiks. Ar Dinamo kopā esmu tikai sagatavošanās posmu un sezonas pirmo mēnesi, un tas ir pārāk īss laiks, lai saprastu, kas ir kas komandā. Lai pilnībā iepazītu komandas biedrus, jāaizvada vismaz desmit, ja ne visas divdesmit regulārā čempionāta spēles. Arī pašam ir jāsaprot, vai tev vispār ir tiesības audzināt citus – vai pats izdari visu, lai nevajadzētu audzināt tevi. Sandim šajā ziņā bija vieglāk. Viņš ir visa Latvijas hokeja autoritāte, viņu visi pazīst, viņš ir personība, viņu komandā ciena, bet cieņu vienā dienā nav iespējams iegūt. Ja redzēšu, ka kādam spēlētājam ir radušās problēmas, noteikti centīšos palīdzēt. Pieļauju, ka vienam otram jaunākam hokejistam var rasties problēmas ar daudzajiem un tālajiem pārlidojumiem.

– Vienā no retajām intervijām Latvijas presei esi izteicis nožēlu, ka nevarēsi uzspēlēt kopā ar Aleksandru Ņiživiju. Kāpēc?

– Jaroslavļā paspējām uzspēlēt, bet gribējās šeit, Rīgā. Ko padarīsi. Saša ir nolēmis kļūt par treneri, un lai viņam izdodas.

– Jaroslavļā jūs spēlējāt vienā maiņā?

– Vienā maiņā nē. Viens viņa maiņas partneris bija Skabelka, otru neatceros.

– Kad vēl nebiji kļuvis par profesionālu hokejistu, kāda bija pirmā informācija, ko uzzināji par Latviju?

– Līdz 1997. gadam spēlēju Angarskā, un toreiz informācija par Latviju bija ļoti skopa. Pareizāk sakot, tās praktiski nebija. Toreiz mūsu lielākie svētki bija tie, kad reizi nedēļā saņēmām avīzes Sport Ekspress vai Sovetskij Sport... Arī TV vēl nebija tik piesātināta ar informāciju. Par Latviju pirmo reizi uzzināju, kad pārcēlos uz Jaroslavļu. Toreiz ar Lokomotīvi strādāja Pjotrs Vorobjovs un Jurzinovs jaunākais. Ar viņu palīdzību pamazām sāku iepazīt Latviju. Pirmā informācija par Latviju ir, pateicoties tikai un vienīgi hokejam. Man bija interesanti klausīties Vorobjova un Jurzinova stāstus par Latviju, par tā laika Dinamo.

– Tev patika Vorobjova darba stils?

– Ļoti. Ja būtu vēl viena iespēja strādāt kopā ar Vorobjovu, ne brīdi nešaubītos.

– Tev patīk stingri treneri?

– Man patīk taisnīgi treneri. Vorobjovs ir stingrs un taisnīgs treneris. Arī Vjačeslavs Bikovs ir taisnīgs treneris. Šo treneru vadībā man ļoti patika spēlēt.

– Vai esi paspējis saprast, ar kādām metodēm strādā Artis Ābols?

– Man patīk, kā Artis paskaidro to, ko viņš vēlas pateikt spēlētājiem. Ir treneri, kuri zina, kas sakāms, taču neprot to precīzi un nepārprotami pasniegt spēlētājiem. Artim ir šī māka paskaidrot katru sīkumu, kāpēc ir jādara tas vai kas cits. Šāda māka paskaidrot visādas nianses ir ļoti svarīga jaunajiem hokejistiem. Ja Artis komandā paliks vēl kādus trīs vai četrus gadus, domāju, ka Dinamo kļūs par nopietnu spēku līgā.

– Atgriežoties tavā bērnībā – kāpēc izvēlējies pārcelties uz Jaroslavļu, nevis uz daudz tuvāko Novosibirsku vai, piemēram, Čeļabinsku?

– Tas notika 1997. gadā, kad man palika astoņpadsmit. Toreiz Krievijas reģionu čempionāta finālā ar 0:4 zaudējām Ladai, un pēc šā turnīra no mūsu Angarskas komandas uz Jaroslavļu uzaicināja septiņus cilvēkus. Toreiz Jaroslavļā galvenais skauts bija Nikolajs Vakurovs, bet galvenais treneris Vorobjovs. Var teikt, ka ar šo uzaicinājumu man ļoti paveicās, jo tieši togad Angarskas komanda finansiālu problēmu dēļ izjuka. Tikai pirms pāris gadiem Angarskā tika atjaunota komanda, uzcelta jauna halle, un Jermak šodien spēlē Krievijas augstākajā līgā. Man ļoti paveicās, par ko varu pateikties Nikolajam Vakurovam, kurš uzaicināja mani uz Jaroslavļu. Atceros, ka jaunajā vietā no mums visiem uzaicinātajiem ierados pirmais, tobrīd vienīgais. Tas bija gads, kad Jaroslavļa kļuva par Krievijas čempioni un klātienē to visu redzēju. Redzēju, kā spēlē Ņiživijs. Biju sajūsmā par viņa spēli un arī par visu komandu.

– Ar kādām cerībām brauci uz Jaroslavļu?

– Braucu ar vienu domu – spēlēt hokeju visaugstākajā līmenī. Jau pirmajās dienās man bija tikšanās ar Pjotru Vorobjovu, kurš ieteica būt pacietīgam, daudz nesacerēties, ka jau pirmajā gadā man tiks dota iespēja spēlēt lielajā komandā. Lai neuztraucoties, lai spēlējot otrajā komandā augstākajā līgā, lai nedomājot uzreiz braukt prom meklēt citas iespējas. Atceros, ka otrajā komandā strādājām ļoti daudz, arī pēc treniņiem paliku ilgāk.

– Nokļūstot Jaroslavļā, acīmredzot biji laimīgs, ka no turienes būs vieglāk nokļūt visu hokejistu sapņu zemē NHL?

– Nē, tobrīd nemaz nedomāju par NHL. Tobrīd galvā bija vienīgā doma – lai kaut kur izsistos, treniņos ir daudz un smagi jāstrādā. Zināju, ka ikviens darbs agri vai vēlu dos rezultātu. Tā arī sanāca. Jau nākamajā gadā mani izvēlējās Otavas Senators, un uzreiz arī parakstīju ar viņiem līgumu un aizbraucu uz Kanādu. Skat, dažu gadu laikā man bija divi krasi pavērsieni manā hokejista karjerā. Otavā pavadītais laiks bija fantastisks. Sastāvs – kolosāls. Galvenais treneris – trūkst vārdu. Tas tiešām bija laiks, ko ar prieku atceros. Īpaši atceros 2003. gada sezonu, kad Senators uzvarēja regulāro čempionātu un pusfināla sēriju ar Ņūdžersijas Devils. Sērijas gaitā atradāmies zaudētājos ar 1:3, taču tad divas spēles uzvarējām un bija jāaizvada septītais mačs. Spēle notika Otavā, bijām vadībā ar 2:0, taču maču zaudējām ar 2:3 un līdz ar to arī visu sēriju ar 3:4. Mūs noraka Langenbruners, kurš otrajā trešdaļā īsā laikā guva divus vārtus. Trešajā periodā kļūdījās mūsu aizsargi, un Frīzens guva trešos vārtus.

– Kad spēlēji Ufā, pirms playoff mačiem tu esot līdzjutējiem apsolījis, ka, ja vinnēsiet Gagarina kausu, tu mācīšoties baškīru valodu. Salavat Julajev izcīnīja šo kausu, bet kā palika ar valodas mācīšanos?

– (Smejas.) Man paveicās. Kad izcīnījām Gagarina kausu, tā bija mana pēdējā sezona Ufā.

– Baškīru valoda ir grūta?

– Tā ļoti atšķiras no krievu valodas un ir grūta. Baškīru valoda ir līdzīga tatāru, taču arī to es nezinu. Viņiem ir ne tikai grūta valoda, bet arī cilvēku uzvārdi ir tādi, kurus ir ne tikai grūti atcerēties, bet arī izrunāšana prasa milzu piepūli... (Smejas.)

– Tagad tev ir jauna situācija – nāksies mācīties vēl vienu valodu. Latviešu...

– Pagaidām vēl nemācos, bet treniņos klausos, kā treneri spēlētājiem skaidro latviski. Arī mājās klausos latviešu valodu, kad Ineta sarunājas ar bērniem.

– Kāpēc pēc Anaheimas nepaliki NHL? Nebija variantu?

– Jaroslavļā man piedāvāja divu gadu līgumu. Tas bija laiks, kad NHL brieda lokauts. Jau pēc lokauta katru gadu bija piedāvājumi no vairākām NHL komandām, taču devu priekšroku spēlēšanai Krievijā.

– Pirms pārcēlies uz Rīgu, prasīji padomu Sandim par komandā notiekošo?

– Mēs satikāmies tikai vienu reizi, taču par hokeju nebildām ne vārda. Tieši tāpat kā iepriekšējos gados, kad es spēlēju citās komandās. Pirms vai pēc spēles satiekoties, runājāmies par visu ko, taču tikai ne par hokeju.

– Ko tavā dzīvē nozīmē viens centimetrs?

– Saprotu, ar kādu nolūku ir uzdots šis jautājums. Labāk nerunāsim par šo vienu centimetru.

– Latvijā runā, ja nebūtu tevis, visticamāk, ka nebūtu arī Inetas Eiropas zelta, pasaules čempionāta medaļas, arī šī Londonas viena centimetra.

– Nepārspīlēsim manu nozīmi Inetas sasniegumos. Vispirms vislielākie nopelni ir Inetas vecākiem, kuri deva viņai iespēju trenēties. Ja nebūtu Inetas mērķtiecīguma, vēlmes būt labākai, talanta, nekā no minētā nebūtu. Nenoliegšu, ka palīdzēju viņai finansiāli, taču tas ir pašsaprotami. Varu tikai apbrīnot Inetas talantu, kad pēdējā lēcienā tu spēj saņemties, precīzi trāpīt uz dēlīša un kļūt par Eiropas čempioni! Tā ir fantastika! Es lepojas ar Inetas sasniegumiem!

– Kāds ir tavs labākais rezultāts tāllēkšanā?

– Nudien neatceros. Katrā ziņā noteikti rezultāts nav labāks par Inetas rezultātu. (Smejas.) Arī lēcienos no vietas nez vai man būtu ar ko palepoties. Kādā brīvākā brīdī, kad paaugsies bērni, būs jāsarīko ģimenes sacensības, taču man jau tagad ir aizdomas, kurš uzvarēs. (Smejas.)

– Vai tavā dzīvē ir bijuši nejauši notikumi, pēc kuriem tava dzīve pavērsusies par visiem 180 grādiem?

– Man pietiek ar vienu notikumu, kad Stokholmā pavisam nejauši sastapu Inetu! Iepazināmies, apmainījāmies ar epasta adresēm. Pirmais viņai aizrakstīju un astoņus mēnešus gaidīju atbildi. Sagaidīju un esmu Inetai par to pateicīgs! Un laimīgs!