12. augustā Cīrihē sākās Pasaules čempionāts vieglatlētikā. Diemžēl tajā nedrīkstēs piedalīties Markus Rēms. Viņš ir pirmais sportists ar kājas protēzi, kurš kļuvis par Vācijas čempionu tāllēkšanā un tā izcīnījis iespēju piedalīties arī Pasaules čempionātā. Bet vai viņš to drīkstēs darīt? Precedents ir bijis: 2011. gada PČ vieglatlētikā pirmo reizi piedalījās sportists ar kāju protēzēm – Oskars Pistoriuss, tomēr Rēmam šī iespēja ir liegta.
Pārspēja visus
Markus Rēms ir 2012. gada Londonas paraolimpisko spēļu uzvarētājs tāllēkšanā. Taču šogad viņa ambīcijas kļuvušas vēl lielākas. Sportists, aizlecot 8,24 metrus, Vācijas čempionātā vieglatlētikā izcīnīja čempiona titulu tāllēkšanā, tādējādi uzlabojot pats savu paraolimpisko spēļu rekordu par 29 centimetriem un pārspējot bijušo Eiropas čempionu Kristianu Raifu par 4 centimetriem. Par savu sasniegumu čempionātā sportists saka: «Man joprojām ir sirdsklauves. Ir vienkārši lēcieni, kuri izdodas perfekti, – un tieši tāds bija šis lēciens.» Rēma mērķis ir tāds pats, kādu iepriekš izvirzījis Dienvidāfrikas vieglatlēts Oskars Pistoriuss, kuram abu kāju vietā ir protēzes, – sacensties kopā ar sportistiem «bez ķermeņa deformācijām». Un tas viņam tiešām ir izdevies. Pat vēl vairāk: Rēms šos sportistus ir pārliecinoši pārspējis. Viņš ir ierakstījis jaunu lappusi sporta vēsturē un vienlaikus izraisījis karstas diskusijas, kuru galvenais jautājums ir, vai kāju protēze sacensībās ar pārējiem sportistiem ir vai nav priekšrocība.
Protēze – tehnisks palīglīdzeklis?
Lai atbildētu uz jautājumu par protēžu priekšrocībām tāllēkšanā, jāveic kompleksa to analīze. Vācijas Vieglatlētikas federācija pieprasīja veikt arī lēcienu biomehānisko analīzi, lai noskaidrotu, vai Rēma protēze nav uzskatāma par «neatļautu tehnisku palīglīdzekli». Tā ir kompleksa diagnostika, ar kuru tiek salīdzināti Markusa Rēma čempionāta rezultāti ar citu sportistu sniegumu šajās sacensībās, kā arī ar paša sasniegtajiem rezultātiem agrāk. Ņemot vērā šos apstākļus, federācija tomēr atzinusi, ka novērota «ievērojama starpība» lēcieniem, kurus izpildīja Rēms, un tiem, ko veica sportisti bez invaliditātes, līdz ar to protēze uzskatāma par priekšrocību. Vācijas Paraolimpiskā komiteja jau paguvusi šo soli nodēvēt par «soli atpakaļ» .
Markuss Rēms atzīst, ka viņa protēze ir 3–4 centimetrus garāka par veselo kāju, taču tam ir savs iemesls. «Pretējā gadījumā es ieskrienoties klibotu,» skaidro sportists, kurš pats ir ortopēds–tehniķis un savas protēzes regulē pats. Šīs protēzes esot izgatavotas no standarta detaļām. Vācijas Invalīdu sporta biedrības prezidents Frīdhelms Jūliuss Boihers ir pārliecināts, ka Rēms ir vienkārši «neparasts pasaules klases sportists» un par kaut kādām priekšrocībām te nevar būt ne runas. Savukārt vairākkārtējais paraolimpisko spēļu čempions Vojteks Kšišs uzskata Rēma sasniegumu par jaunas ēras aizsākumu sportā sportistiem ar fiziskiem traucējumiem. Viņš turpinot Oskara Pistoriusa pirms dažiem gadiem aizsākto attīstību.
Rēma paša viedoklis ir šāds: «Es uzskatu, ka man nav ne priekšrocību, ne arī trūkumu. Protēze vienkārši aizstāj to, kā man vairs nav.» Var saprast, ka sportistam ir nepatīkamas visas šīs diskusijas un ap viņa sasniegumiem radītā kņada. Rēms sarkastiski piebildis, ja cilvēki tiešām domājot, ka viņš tik tālu lecot, pateicoties protēzei, tad viņiem vajadzētu pašiem sev nozāģēt kāju un piemontēt klāt «tehnisko palīglīdzekli».
Rēms apakšstilbu zaudēja 14 gadu vecumā treniņa laikā, kad, braucot ar veikborda dēli, iekrita ūdenī un viņa kājas iekļuva garāmbraucošas laivas motora skrūvē. Puiša labo apakšstilbu neizdevās glābt. Taču jau pēc gada Rēms stāvēja ar ūdensizturīgu kājas protēzi atkal uz dēļa un nodevās savai kaislībai – veikbordam. 2005. gadā viņš kļuva par Vācijas jauniešu vicečempionu veikbordā. Paralēli Rēms sāka pievērsties vieglatlētikai, un par viņa lielāko aizraušanos kļuva tāllēkšana.
Celmlauzis paraolimpiskajā sportā
Oskars Pistorius patiesībā ir ļoti traģiska persona ar ļoti ambiciozu, pat prātam neaptveramu mērķi – piedalīties olimpiskajās spēlēs. Puisēns bija nācis pasaulē ar iedzimtu patoloģiju, kas neļāva viņam pārvietoties. Vienpadsmit mēnešu vecumā viņam tika amputēti kroplie apakšstilbi un jau pēc diviem mēnešiem tika piemērītas pirmās protēzes. Pēc četriem mēnešiem puisēns bija iemācījies jau skriet.
2007. gadā Oskars Pistoriuss pirmoreiz piedalījās sacensībās, kurās pārējie dalībnieki bija sportisti bez invaliditātes. Pirmais mēģinājums kvalificēties olimpiskajām spēlēm 2008. gadā bija neveiksmīgs, tomēr vienlaikus apbrīnojams: kaut arī sportists neizpildīja kvalifikācijas normu 45,55 s, viņš nebija tālu no tās – 46,025 s. Skaidrs, ka tas bija tikai laika jautājums: 2011. gadā Oskars Pistoriuss sasniedza 400 m distancē laiku 45,07 s un tādējādi izpildīja 2011. gada Pasaules čempionāta vieglatlētikā un 2012. gada olimpisko spēļu A kvalifikācijas normatīvus. 2011. gada Pasaules čempionātā, individuālajā 400 m distancē sportists kvalificējās pusfināliem, savukārt 4x400 m stafetē piedalījās priekšskrējienos. Tā kā Dienvidāfrikas izlase finālā izcīnīja sudraba medaļu, medaļu par startu priekšsacīkstēs saņēma arī Pistoriuss, kļūdams par pirmo paraolimpieti, kas Pasaules čempionātā vieglatlētikā izcīnījis medaļu, turklāt viņš ir pirmais paraolimpietis, kurš piedalījies šajās sacensībās. 2012. gadā Londonā Dienvidāfrikas sportists kļuva par pirmo sportistu ar amputētām kājām, kurš piedalījies vasaras olimpiskajās spēlēs.
Tāda karjera! Ja vien viņš pats to nebūtu pēc tam sagrāvis. Pagājušā gada februārī pasauli pāršalca šaušalīga vēsts – paraolimpisko spēļu zvaigzne Dienvidāfrikas sprinteris aukstasinīgi nošāvis savu draudzeni Rīvu Stīnkempu. Šā gada martā sākās tiesas prāva, kurā Pistoriuss tiek apsūdzēts savas draudzenes nošaušanā. Šobrīd tiesas process ir iegājis noslēguma fāzē, un, ja sportists tiks atzīts par vainīgu, viņam draud mūža ieslodzījums. Lēmuma nolasīšana paredzēta 8. un 9. augustā.