Laikā, kad pasaules sabiedrība arvien stingrāk piegriež skrūves Krievijai un tās fīreram Vladimiram Putinam, uz kopējā fona pieticīga ir starptautiskā sporta sabiedrība. Līdzīgi kā krievu projektam Rīgas Dinamo, arī starptautiskajos sporta laukumos veikli tiek ekspluatēts vārdu salikums «nejaukt sportu ar politiku», taču reiz pienāk brīdis, kad lielā politika iejaucas arī sporta laukumos.
Zināmākās sporta politiskās spēlītes ir 1980. un 1984. gada vasaras olimpiskās spēles, kad amerikāņi un viņu sabiedrotie boikotēja olimpiādi Maskavā, bet pēc četriem gadiem komunistiskā bloka valstis iedeva kurvīti spēlēm Losandželosā. Kad pēc lielās Eiropas robežu pārbīdīšanas deviņdesmito gadu sākumā pie ieročiem ķērās dienvidslāvi un veica slaktiņus Balkānu karā, agresori saņēma bumbas spērienu no UEFA un FIFA. Eiropas futbola (UEFA) lielākais priekšnieks tobrīd bija zviedrs Lenards Johansons, bet pasaules (FIFA) – Žoao Avelanžs no Brazīlijas. Neiebilstot pret ANO 1992. gada 30. maija izsludinātajām sankcijām, Dienvidslāvija tika izslēgta no pasaules sporta aprites uz vairākiem gadiem. Pirmais trieciens bija liegums šai valstij piedalīties 1992. gada Eiropas čempionāta futbolā finālturnīrā. Tāpat jugiem tika liegta dalība 1994. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas ciklā...
Līdz 2018. gada pasaules čempionāta futbolā finālturnīram vēl četri gadi, taču runas par krievu futbola izslēgšanu no starptautiskās futbola aprites sākās vēl pirms nesenā čempionāta Brazīlijā sākuma. Krievijas atbalstītie atbrīvotāji jau ar pilnu krūti slepkavoja Ukrainā, bet pasaules sporta aprindas joprojām turpināja drillēt zināmo dziesmiņu par politiku un sportu. Tikai viens otrs ASV kongresmenis cēlās kājās un pieprasīja Krievijas izlases izslēgšanu jau no 2014. gada čempionāta dalībnieku pulka un atņemt šai valstij tiesības rīkot čempionātu pēc četriem gadiem. Protams, ka FIFA prezidents Zeps Blaters no šiem aicinājumiem atgaiņājās kā karstajā laikā no mušām. Pasaules čempionāts Brazīlijā ir beidzies, finālspēles laikā Putins un Merkele publiski izbaudīja medusmēnesi, bet atņemt krieviem pasaules čempionāta rīkošanu atbalstītāju loks kļūst arvien plašāks. Pirms pāris dienām Lielbritānijas premjerministra vietnieks Niks Klegs aizsāka diskusiju par tiesību atņemšanu Krievijai. Klega ideju aizstāv arī Leiboristu partija, kas atrodas opozīcijā, un viens no tās līderiem Duglass Aleksanders jau ir nosūtījis sveicienu Zepam Blateram, lai nekavējoties sāk izskatīt citas kandidatūras uz 2018. gada čempionāta sarīkošanu. Par šādu radikālu, bet loģisku rīcību ir arī bijušais sporta ministrs Hjū Robertsons. Toties britu premjerministrs Deivids Kamerons vismaz publiski neatbalsta šādas prasības. Arī vairāki Vācijas politiķi ir noskaņoti darīt visu, lai krieviem atņemtu šo gardo kumosu, un uzskaita tās valstis, kuras jau šodien ir gatavas sarīkot šo čempionātu (Vācija, Francija, Itālija). Vienlaikus vācieši atgādina, ka pati tiesību iegūšana rīkot šo čempionātu ir ļoti aizdomīga... Pats par sevi saprotams, ka arī Ukraina ir pārliecināta, ka Krievija šo čempionātu nav pelnījusi. Kad tika notriekta Malaizijas lidmašīna, Nīderlandē izskanēja ideja par 2018. gada čempionāta boikotēšanu, ja tas notiks Krievijā. Nav ne mazāko šaubu, ka Vācijai, ASV, Lielbritānijai, Ukrainai un Nīderlandei pievienosies arī citas valstis, un būs ļoti interesanti pasekot līdzi, kā uz pieaugošo starptautisko spiedienu reaģēs Zeps Blaters.