\\Sports

Kolorītākie Pasaules kausa līdzjutēji

 
©scanpix

Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs Brazīlijā pulcējis ne tikai 32 valstu futbola izlases, bet arī neskaitāmus līdzjutējus. Viņu vidū ir kolorītas personības, kas sagrabējušā automašīnā, uz motorollera, velosipēda vai pat kājām mērojušas tūkstošiem kilometru garu ceļu, ir arī rekordisti, kuri šāda ranga sacensības nav izlaiduši jau gadiem ilgi.

Ar Nelliju un Mēnessgājēju

21 000 kilometru – tik lielu attālumu, lai nokļūtu Brazīlijā, veicis 53 gadus vecais nīderlandietis Bens Oude Kamphuizs. Turklāt braucis viņš nevis ar lidmašīnu, vilcienu vai autobusu, bet visu ceļu no Sanfrancisko, kur dzīvo jau vairāk nekā 20 gadus, stūrējis 1955. gada izlaiduma Chevrolet 235 pikapu, ko pats dēvē par Nelliju. Vecais spēkrats, kas, protams, izkrāsots nīderlandiešu fanu iecienītajā oranžajā krāsā un aplīmēts ar dažādiem lozungiem un saukļiem, pārbaudījumu jeb braucienu cauri 12 Amerikas valstīm izturējis godam, raksta Reuters. 15. janvārī B. Oude Kamphuizs atstāja Sanfrancisko, maija nogalē šķērsoja Brazīlijas robežu, bet pāris dienas pirms čempionāta atklāšanas jau bija Salvadoras pilsētā – tieši laikā, lai vēl paspētu nopirkt biļeti uz Nīderlandes un Spānijas izlašu spēli. Tā ceļotājam nelika vilties, jo oranžie, kuri šoreiz gan spēlēja zilos formas tērpos, izrādījās pārāki ar 5:1.

B. Oude Kamphuizs stāstījis, ka viņš neesot no tiem līdzjutējiem, kuri allaž cenšas klātienē atbalstīt valsts izlasi. Lēmumu par došanos uz Brazīliju vīrietis pieņēmis pirms četriem gadiem, kad Nīderlandes izlase viņam trešo reizi dzīvē likusi raudāt, zaudējot Pasaules kausa izcīņas finālspēlē (tāpat notika arī 1974. un 1978. gadā). «Tieši tad es dēlam teicu, ka pietiek, man pašam jādodas uz turnīru un tad viss būs kārtībā,» stāstījis varenā auguma vīrs. Viņš atzinis, ka līdz Brazīlijai būtu varējis atbraukt ātrāk, taču izvēlējies garāku ceļu, lai paviesotos pēc iespējas vairāk valstīs, turklāt visur apmeklējis mācību iestādes, kurās mācās bērni ar kustību traucējumiem. Sanfrancisko B. Oude Kamphuizs strādā šādā skolā, un viņa audzēkņi palīdzējuši ceļojumam sagatavot Nelliju, uz tās atstājot arī savu plaukstu nospiedumus. Uz automašīnas, kas ceļotājam vienlaikus kalpo gan kā guļamistaba, gan kā pārvietojams muzejs, sazīmēti dažādi pret diskrimināciju un rasismu vērsti saukļi. «Tieši pateicoties futbolam, pasaule var izjust kopības sajūtu, Pasaules kausa izcīņu skatās visi, un šajā brīdī mēs saprotam, ka starp dažādām tautām nemaz tik lielu atšķirību nav,» savu filozofiju skaidrojis nīderlandietis, piebilstot, ka nemaz neraizējoties par to, vai tiks pie biļetēm uz nākamajām savas valstsvienības spēlēm.

Ar automašīnām, reizēm ļoti savdabīgām, uz Brazīliju devušies arī futbola cienītāji no kaimiņos esošajām Latīņamerikas valstīm. 35 gadus vecais čīlietis Kristiāns Uribarri un četri viņa draugi, piemēram, ieradušies pikapā ar pašdarinātu treileru, kad dots nosaukums Mēnessgājējs. «Ceļojums uz Brazīliju bija unikāla iespēja. Pēc četriem gadiem šādā veidā doties uz Krieviju nebūs iespējams, turklāt tur ir pārāk auksti. Bet Katara, kur čempionāts notiks 2022. gadā, ir viena no dārgākajām vietām uz Zemes. Pat mana sieva saprata, ka šī man ir vienīgā iespēja,» sarunā ar AP stāstījis K. Uribarri.

Treilera būve draugiem izmaksājusi aptuveni 3200 dolāru, taču tagad viņiem uz mēnesi nodrošināta pajumte ar maksimālām ērtībām. Pēc skata necilajā piekabē ierīkotas guļvietas, tajā ir gan gaisa kondicionēšanas sistēma, gan liels televizors un Playstation tiem brīžiem, kad pa to nerādīs futbolu, gan elektriskā plītiņa. Tā kā K. Uribarri un viņa draugi došanos uz futbola svētkiem apvienojuši ar Brazīlijas apskati, viņi šajā valstī ieradušies laikus un nebija pievienojušies vairāk nekā 800 automašīnu, mikroautobusu un treileru karavānai, kas no Santjago devās uz Kujabu, kur Čīles izlase pirmajā spēlē pieveica austrāliešus.

Uz diviem un trim riteņiem

Savukārt trīs meksikāņi – Huans Luiss Sube, Angels Martiness un Hektors Luhans – uz Brazīliju no Gvadalaharas ceļoja jau kopš pagājušā gada decembra. Viņi kā pārvietošanās līdzekli izmantojuši divriteņus, kopā veicot vairāk nekā 9500 kilometru garu ceļu pa 14 valstīm. «Būtu grēks pa ceļam neapskatīt Dienvidameriku,» stāstījis H. L. Sube, kuru AP korespondents sastapis pie Igvasu ūdenskrituma. Trijotni vēl gaidījis atpakaļceļš cauri gandrīz visai Brazīlijai, lai nokļūtu Resifi uz Meksikas izlases trešo spēli pret Horvātiju – uz pirmajām divām nav izdevies dabūt biļetes. Meksikāņi gan nav pārliecināti, vai arī ceļojumam uz mājām izvēlēsies savus līdzšinējos transporta līdzekļus, jo jūtas maķenīt noguruši. Taču izlases panākumi varot šo nogurumu ātri kliedēt...

Krietni īsāks atpakaļceļš nekā turpceļš būs arī 44 gadus vecajam anglim Krisam Helletam. Viņš ar motorolleru Vespa, kuram pierīkots blakusvāģis, nobraucis veselus 24 000 kilometru, turklāt var lepoties ar to, ka šī ceļojuma laikā apmeklējis 18 valstis no tām 32, kuru izlases piedalās finālturnīrā. K. Helleta izbraukumu, kura laikā tika vākti līdzekļi vienai no UNICEF labdarības programmām, var iedalīt divos posmos. Sākumā viņš krustu šķērsu izbraukāja Eiropu, katrā valstī apmeklējot tās slavenāko stadionu, raksta London Evening Standard. Turklāt nevis vienkārši apmeklējot, bet ar vietējiem aktīvistiem, kas iesaistīti UNICEF darbā, rīkojot pēcspēles sitienu sacensību, savai Vespa uzticot vārtu stabu lomu.

Pavasarī atgriezies Londonā, K. Hellets savu braucamo ar kuģi nosūtījis un Santjago, bet pirms pāris nedēļām tam sekojis, paspējot pa ceļam uz Brazīliju apmeklēt vēl vairākas Dienvidamerikas valstis. «Jūtos mazliet saguris. Mana pēcpuse patiešām jūt, ka nobraukts 15 000 jūdžu,» sarunā ar London Evening Standard sacījis ceļotājs. «Protams, vieglāk būtu bijis aizlidot uz Brazīliju lidmašīnā un, gaidot futbola spēles, gozēties pludmalē, taču vai tas būtu sagādājis tādu prieku?» viņš retoriski vaicā. Lai gan Anglijas izlases turnīru sākusi ar zaudējumu, K. Hellets cer, ka tā kļūs par čempioni, šādā gadījumā soloties kails ar Vespa braukāt pa Kopakabanas pludmali Riodežaneiro.

Angļu un amerikāņu rekordisti

Uz savas izlases uzvaru turnīrā cer arī Braiens Raits, kurš apmeklējis faktiski visas valstsvienības spēles kopš 1988. gada, taču viņa apņemšanās ir citāda – ja angļi kļūs par čempioniem, 44 gadus vecais B. Raits būtu gatavs mest mieru fanošanai. Observer raksta, ka viņš ir viens no populārākajiem valstsvienības faniem, kuram allaž pievērš uzmanību arī televīzijas kameras – viņam rokā allaž atrodas paprāva Šreka lelle, kurai uzvilkts Veina Rūnija futbola krekls. B. Raits stāsta, ka vienmēr cenšoties ietaupīt, izvēloties lētākās viesnīcas un transportu, taču, 26 gadus sekojot Anglijas izlasei, iztērējis vismaz 150 000 eiro par biļetēm, dzīvošanu un ceļošanu. Krietnu robu viņa budžetā iesitusi arī suvenīru iegāde – Raits atzīst, ka viņa dzīvoklis atgādina īstu futbola muzeju. Kopš 1988. gada viņš nav apmeklējis tikai vienu izlases maču, turklāt no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ – kad 2004. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā Anglija viesojās Turcijā, angļu līdzjutējiem drošības nolūkos aizliedza apmeklēt spēli. Pašlaik Šrekrūnija kontā ir 293 izlases spēles, un, ja Anglija patiešām iekļūs finālā, to būs apaļas 300 – B. Raits saka, ka tas būtu ļoti piemērots brīdis, lai pāršķirtu šo dzīves lappusi un vairāk laika veltītu līgavai un diviem bērniem.

Lai gan ASV futbols ne tuvu nav populārākais sporta veids, arī šai valstij ir savs rekordists – Mērilendas štata iedzīvotājs Kliftons Broumends devies jau uz savu devīto pasaules čempionātu. «Pirmo reizi šāda līmeņa turnīrā izdevās pabūt 1982. gadā Spānijā, un man tas iepatikās,» sarunā ar The Washington Post saka 56 gadus vecais amerikānis. Tā kā ASV futbola izlase nav starp pasaulē vadošajām, K. Broumends nesmādē arī spēles ar citu komandu piedalīšanos. Līdz šim viņš pabijis jau 104 finālturnīru mačos. «Es mēdzu jokot, ka vairāk spēļu klātienē redzējušas tikai FIFA amatpersonas,» smejas futbola cienītājs. Viņš stāsta, ka nekad nemēdz iepriekš iegādāties biļetes – vienkārši dodas uz stadionu pirms spēles un mēģina vienoties ar biļešu tirgotājiem, turklāt parasti sekmīgi. «Viņš vienmēr atrod pārdevēju, turklāt pērk biļeti īsi pirms spēles sākuma. 2010. gadā uz pusfināla maču starp Spāniju un Meksiku viņš iekļuva, pēdējā brīdi par 200 dolāriem nopērkot 600 dolāru vērtu biļeti,» raksta The Washington Post. Šāgada čempionāta laikā K. Broumends plāno doties uz 11 spēlēm, kas notiks trijās Brazīlijas ziemeļaustrumu pilsētās.