Pēc tam kad Ernests Gulbis trīs setu mačā negaidīti viegli pārspēja čehu Tomāšu Berdihu, viņam ilgāku laiku nācās uzkavēties preses centra telpās, kur Ernests nokļuva žurnālistu jautājumu krustugunīs.
– Vai pašam nebija pārsteigums, ka jau mača sākumā tik ātri izdevās tikt drošā vadībā?
– Ja godīgi, mani visu maču nepameta sajūta, ka kaut kas var notikt ne tā, kā esmu ieplānojis. Esmu ļoti priecīgs, ka tā nenotika. Nē, pārsteigums ne. (Domā...)
– Viss notika pārāk labi, pārāk ātri?
– Ja runājam par maču, tad es tiku galā ar viņa servi. Pakāpos nedaudz tālāk uzņemšanā. Ja tu pamaini šo pozīciju – metru uz priekšu vai atpakaļ no gala līnijas –, tad pretiniekam ir sarežģītāk sajust laukuma izmērus. Un tiek pieļautas kļūdas pirmajā servē. Pret Berdihu tas strādāja (čeham pirmā serve bija precīza tikai 50% gadījumu – aut.). Varbūt nedaudz pārsteidza, ka šī taktika tik labi nostrādāja. Viss pārējais nē. Gan šodien treniņā, gan iepriekš tik labi jutu bumbu kā nekad.
– Pirmais sets, 5:3. Tu servē par uzvaru setā, un 30:40. Vai atceries šo epizodi?
– Jā, ieservēju eisu vai labu pirmo servi.
– Jā, tas bija eiss un pēc tam vēl viens. Bet pirms šīs serves tu ļoti ilgi gatavojies.
– Dažreiz tas palīdz, es mēdzu paņemt ilgāku pauzīti pirms serves. Pēc noteikumiem laikam ir 25 sekundes starp izspēles beigām un nākamo servi, bet tev ir jājūt tas balanss, kad tu vari pagatavoties nedaudz ilgāk. Tiesnesis arī nedos brīdinājumu pie pirmās iespējas. Ja tas paliks par ieradumu, tad gan.
– Šogad Roterdamā pēc rezultāta zaudēji Berdiham pārliecinoši (3:6, 2:6). Toreiz tu nespēlēji slikti, bet viņam iznāca perfekts mačs. Šodien bija pretēji?
– Šodien es viņu nospiedu ar izvēlēto spēles stilu. Viņš nespēlēja slikti, bet es šodien varēju izskriet pakaļ gandrīz jebkurai bumbai. Un kad bumbiņa nāk atpakaļ vienreiz, otrreiz un trešo reizi, tad gribot negribot sanāk kļūdīties. Protams, es spēlēju labi, bet te bija cits segums, krietni lēnāks nekā Roterdamā, kas man ļāva tikt klāt viņa sistajām bumbām. Manuprāt, tieši tas viņu nospieda.
– Piektā spēle – katra citā kortā. Juti kaut kādu atšķirību?
– Vispār par to mēģinu nedomāt. Noteikti kaut kāda atšķirība ir, bet, uzejot uz laukuma, mēģinu ātrāk pie tā pierast un spēlēt.
– Vai 18 ir laimīgs skaitlis?
– Jebkurš skaitlis ir laimīgs (smaida).
– To jautāju tāpēc, ka esi izlikts ar 18. numuru un esi pirmo reizi ticis Grand Slam pusfinālā.
– Man jau vispār patīk astotnieki. Manā dzimšanas datumā ir trīs astotnieki. Ar to ļoti neaizraujos, bet arī, šķiet, pēc ķīniešu numeroloģijas bija lielāka veiksme, ja dzimšanas datumos bija tieši astotnieki. Bet pozitīvo mēs varam atrast gandrīz jebkurā lietā.
– Ko darīsi tagad turpmākās divas dienas? Noteikti būs pastiprināta mediju interese.
– Turpmākās divas dienas līdz minimumam samazināšanu savu kontaktu ar medijiem. Man patīk sniegt intervijas, īpaši interesantus jautājumus. Es tos izbaudu. Bet ir jājūt balanss, lai tas no tevis nepaņem pārāk daudz enerģijas. Treniņi un atpūta būs primārais tuvākajās divās dienās.
– Kā divu dienu pauze ietekmēs tavu gatavošanos mačam pret Džokoviču?
– Pagaidām nezinu, kā gatavošos. Neesmu bijis šādā situācijā – Grand Slam pusfinālā. Cerams, mans treneris dos kādu padomu. Pauze noteikti nepadarīs gatavošanos sarežģītāku, izdosies vairāk atpūsties. Biju pārsteigts, cik fiziski labi jutos šodien. Varētu spēlēt arī pēc dienas pauzes, bet ilgāka atpūta situāciju nevar pasliktināt.
– Vai vari kaut ko pastāstīt par laiku, kad abi ar Novāku bijāt Piliča akadēmijā? Kurš vairāk uzvarēja 14 gadu vecumā?
– Godīgi sakot, nebija tā, ka kopā pavadījām ļoti daudz laika. Es akadēmijā uzturējos pastāvīgi, viņš atbrauca un aizbrauca. Kopā skaitot, mēs kopā pabijām varbūt kādu mēnesi. Mums bija treniņos jāspēlē vienam pret otru. Neteiksim, ka es viņu bieži uzvarēju. Man tas izdevās uz ļoti ātra paklāja seguma slēgtajos kortos. Teikšu tā – viņš bija profesionāls jau tobrīd. Atceros, mums bija kopīgs horvātu draugs, kuram galvā bija tikai meitenes. Viņš smalki ģērbās, iesmaržojās, valkāja saulesbrilles. Novāks pildīja fiziskos vingrinājumus. Viņš teica, ka jebkurš var tikt pie meitenēm, bet, lai būtu labs tenisa spēlētājs, ir jātrenējas. Un to teica 15 gadus vecs puisis. To es neaizmirsīšu.
– Daudz esi runājis par to, ka esi labāks spēlētājs, nekā norāda tava reitinga vieta. Ja vien Monfiss neuzvar šo turnīru, iekļūsi TOP 10.
– Es būtu ļoti priecīgs, ja Gaels uzvarētu. Man viņš ļoti patīk. Tenisā ir vajadzīgi tādi spēlētāji.