Kas viņas ir - maratona uzvarētājas trejmeitiņas no Tartu?
Skrējēja, kas uzvarēja Nordea Rīgas maratona 10 kilometros, ir Līna Luika (00:32:47,7, 10000 m, čipa laiks 00:32:47,7, 13. vieta, 1. vieta vecuma grupā SDP), otrā – Leila Luika (00:33:04,4, 10000 m, čipa laiks 00:33:04,4, 14. vieta, 2. vieta vecuma grupā SDP).
Trīnes Lili, Līna un Leila Luikas (28) no Igaunijas var uzskatīt par dabas dotiem talantiem. Viņas tika atklātas pavisam nejauši – strādājot par glābējām pludmalē, kāds kolēģis ievērojis, ka meitenes skrien ļoti ātri. Jo ilgāki treniņi, jo garākas kļūst distances, tāpēc māsu sapnis ir aizņemt maratona sacensību pjedestālu. Šobrīd viņas ir labākās garo distanču skrējējas Igaunijā. Satiekos ar trīnēm Tartu Universitātes akadēmiskajā sporta klubā, kur viņu gādīgais treneris Harijs Lembergs veido treniņu grafiku un rūpējas arī par sociālā tīkla Facebook lapu Trio to Rio. Par savu pirmo lielo mērķi meitenes izvirzījušas 2016. gada olimpiskās spēles Riodežaneiro. Meiteņu atbildes izskan, runājot citai caur citu, daudzskaitļa formā, viņas ir nešķirama komanda gan sportā, gan dzīvē.
Dzimušas un augušas Tartu, māsas vienmēr bijušas aktīvas, taču nekad nav nopietni trenējušās. Bērnībā daudz braukušas ar velosipēdu, peldējušās. Trīnes daudz laika pavadīja laukos ar vecvecākiem, tur vienmēr bija gan vieta, gan laiks daudz skraidīt. Viņas nenāk no sportiskas ģimenes un arī studējušas ar sportu nesaistītas lietas – Līna mācījās deju, lai kļūtu par dejas pasniedzēju un heoreogrāfi, bet vēl nav ieguvusi diplomu, savukārt Lili un Leila pabeigušas veselības aprūpes studijas, ir diplomētas bioanalītiķes un ir apmācītas darbam laboratorijā. Tomēr Līnas profesija ir vēl viena visām kopīga aizraušanās – dejošana. Viņas stāsta, ka dejojušas un mācījušas šova dejas un hiphopu gandrīz septiņus gadus. Šī aktivitāte diemžēl bija jāpārtrauc, jo treniņu grafiks tomēr ir pārāk intensīvs, lai paralēli nodarbotos ar citu nopietnu darbu. Viņu sejās iegulst nostalģiska izteiksme. Aizdomājušās viņas piebilst, ka tie bijuši brīnišķīgi gadi, kas pavadīti kopā ar daudziem jaukiem cilvēkiem; to viņām pietrūkstot.
Kad jautāju, kā galu galā viņas nokļuva līdz skriešanai, māsas atbild, ka pie vainas bijis pludmales glābšanas komandas kolēģis. Viņš ievērojis, ka trīnes skrien ātri, un iedrošinājis, ka viņām būtu jātrenējas, jāizmanto potenciāls un jāpiedalās sacensībās. Tas bijis 2004. gadā, un tajā laikā māsas nodarbojās ar dejošanu, mācīja to apgūt bēniem. Toreiz viņas nedomāja par tik nopietniem un grūtiem treniņiem. Tomēr 2007. gadā kolēģis viņas burtiski pagrūdis izdarīt nākamo soli, un trīnes nolēmušas mēģināt. Pašām par pārsteigumu, atklājušas, ka pat bez nopietniem treniņiem var uzrādīt ļoti labus rezultātus vietējā mēroga mačos – pirmajās sacensībās viņām pat ļoti labi veicies. Tā, protams, bija milzu motivācija turpināt. Tomēr tikai 2010. gadā viņas nolēma, ka jātrenējas kopā ar profesionāli – šis solis prasījis daudz laika un drosmes. Kāds draugs šoreiz ieteicis palūgt darbu uzņemties Harijam Lembergam, un māsas priecājas, ka viņš kļuva par treneri.
Pats Harijs stāsta, ka sākumā šaubījies, vai šo pienākumu uzņemties, viņš neesot bijis pārliecināts, ka māsām ir pieteikams potenciāls. Taču pieticis ar pāris mēnešiem, lai pierādītu pretējo un iedegtos milzu entuziasmā palīdzēt Luiku trīnēm sasniegt olimpiskās virsotnes. Hariju fascinē māsu motivācija un gatavība trenēties. Šī iezīme, kā atzīst profesionālis, ir gan labākā, gan sliktākā māsu raksturā. Kāpēc? Viņu augumi ir spēcīgi, viņas var ilgi uzturēt vienmērīgi ātru skrējienu, un gribasspēks ir vairāk nekā liels, taču tieši tāpēc trīnēm diemžēl ir arī tieksme trenēties par daudz. Harijam Lembergam trīnes kļuvušas tik tuvas kā meitas, un viņam bail, ka, pašam klātneesot, piemēram, treniņnometēs – tad treneris ar māsām sazinās caur skype –, viņas varētu sevi pārmocīt.
Mani interesē, kā sportisti atrod savu īsto sporta veidu, kurā trenēties. Māsas, ilgi nedomājot, atzīst: tā kā sākušas trenēties vēlu, daudzi sporta veidi vairs nav bijuši iespējami; sportisti lielākoties sāk nopietnus treniņus profesionāļa vadībā jau bērnībā. Tomēr arī māsas pašas uzskata, ka ir piemērotas tieši skriešanai. Viņas ir izturīgas un var skriet ātri, ir apveltītas ar labu augumu – mazu un spēcīgu –, tāpat arī vecums trīnēm ir atbilstošs. Treneris Lembergs paskaidro, ka trīsdesmitgadnieces ir labas maratonistes, jo šis veids prasa ilgstošus treniņus – astoņus, desmit gadus smaga darba. Māsas piebilst, ka skriešana viņas interesē daudz vairāk nekā komandu sports.
Tā kā māsas uz lielāko daļu jautājumu atbild caur smiekliem un ar vieglumu, uz tāda paša viļņa pajautāju, kā trīnes var būt fiziski tik spēcīgas, ka visas kā viena var būt profesionālas sportistes un skriet maratonu. Vai fizioloģiski tā ir norma, vai viņas tomēr ir supersievietes? Tas izraisa īstu smieklu lavīnu, bet viņas paskaidro, ka piedzimušas astoņos mēnešos un bijušas patiešām maziņas. Kopš dzimšanas ir bijis jācīnās par dzīvi, un tas viņas padarījis spēcīgas. “Un, tā kā mēs esam trīs, jau bērnībā sacentāmies, kura būs labākā, sacensību gars ir mūsos.”
Vērojot šo draudzīgo trijotni, nemaz nešķiet, ka viņas savā starpā varētu arī sacensties. Visbiežāk māsas trenējas kopā, cita citu atbalstot. Treniņu laikā ir labi just māsu blakus vai aiz muguras, tas palīdzot ne tikai morāli, bet arī fiziski. Skrienot kopā garo treniņu, viņas mainās – ik pēc pieciem kilometriem vadību pārņem cita. Aiz muguras, un ne tikai vēja gadījumā, var mazliet atpūsties. Un kā ar sacensībām? Visas kā viena atzīst, ka sacensības ir sacensības, tad gan katra skrien par sevi. Īsākās distancēs māsām ir dažādi rezultāti, līdz ar to tīri tehniski nevar cita citai palīdzēt, bet maratonā tie ir līdzīgāki, un tad iespējams sniegt draudzīgu plecu. Šobrīd labākie rezultāti ir Leilai, viņas šogad skrietā pusmaratona rezultāts ir 1:13:57, bet maratonā sasniegts rādītājs 2:40:10. Māsas pēdās seko Līna, atpaliekot attiecīgi par apmēram 4 un 2 minūtēm. Lili, kas, ķircinot piebilst, ka ilgi Leila nebūs līdere, sasniegusi 1:19:27 pusmaratona distancē un 2:50:31 maratonā. Šobrīd Igaunijas rekords maratonā – 2:27:04 – pieder Janei Salumaei, tas sasniegts 1997. gadā. Vērtējot māsu spējas, treneris prognozē, ka uz 2016. gada olimpiādi viņas sasniegs rezultātu 2:27:00– 2:35:00 robežās. Meitenēm esot nepieciešamās īpašības, lai varētu būt labas maratonistes – viņām patīk skriet, viņas spēj neatlaidīgi trenēties un pielikt milzu pūles panākumu sasniegšanai.
Kāda ir ierastā sportistu treniņdiena? Tas esot atkarīgs, vai māsas skrien Tartu vai treniņnometnē. No rīta parasti ir iesildīšanās vingrojumi un viegls skrējiens – rīta rosme. Tad jāpaēd un jāatpūšas, pēc tam seko dienas nopietnākais treniņš, un tad atkal maltīte un atpūta, visbeidzot vēl viens treniņš vakarā. Nosmejos, ka pēc tā, visticamāk, seko vēl viena ēšana un atpūta. Māsas jautri piekrīt. Vai, trenējoties maratonam , ir jāievēro īpaša diēta? “Nē,” viņas krata galvu “ikdienā ēdam visu, bet pirms sacensībām atturamies no saldumiem, bet vairāk lietojam uzturā gaļu, dārzeņus. Tā mēs trenējamies katru dienu – divas trīs reizes. Un divreiz gadā dodamies uz treniņnometnēm, kur pavadām apmēram divus mēnešus. Nometnēs ir vieglāk trenēties, vieglāk ievērot vienādu grafiku, jo mājās tomēr gribas satikt draugus un vienmēr atrodas kaut kas, ko darīt.”
Treniņi mēdz būt ļoti grūti, tāpēc sacensības parāda ieguldīto laiku un ir kā atalgojums darbam: “Mēs taču varam iegūt labas vietas un medaļas!” Lai arī sākušas ar īsākām distancēm – 1000 un 3000 metriem –, šobrīd visām trim mīļākā disciplīna ir maratons. Arī pusmaratons esot patīkams. Garajās distancēs iespējams ievērot vienmērīgu, komfortablu ritmu trīs ceturtdaļas no skrējiena, pēdējā, ja iespējams, jāpieveic ātrāk. Īsās distances jāskrien ātri, bet garās tādējādi sanākot gandrīz relaksējošas. Jautāju, vai māsas ir domājušas par vēl garākām distancēm, ja reiz tik aizrautīgi ar to nodarbojas. Viņas pašlaik to noliedz, bet nesaka absolūtu nē nākotnei. Interesantākas viņām tomēr šķiet, piemēram, triatlona sacensības, lai gan to varētu veikt neprofesionālā līmenī. Svētdienām, tā teikt.
Taču mērķis – olimpiskās spēles – nav brīvā laika pavadīšana. Kad tik nopietns mērķis tika izvirzīts? Trīnes atzīst: uzreiz pēc tam, kad sāka trenēties, tātad – 2010. gadā. Taču tas esot bijis kluss mērķis, viņas nav gribējušas par to nevienam teikt, bet tagad pavisam droši un ar pārliecību apgalvo: “Mēs gatavojamies olimpiskajām spēlēm! ” Jautāju, ko darīt pēc tik liela izaicinājuma. Viņām ir skaidrs, ka gatavosies nākamajai olimpiādei. Treneris māsām ir pieteicis, ka par bērniem domāt nedrīkst līdz 2016. gadam, un pēc tam viņas tos došot Harijam pieskatīšanai un trenēšoties nākamajam startam. Plāns gatavs!
Interesējos, vai arī ārpus treniņu grafika trīnes ir nešķiramas. Atbilde skan, ka ne vienmēr, bet bieži. Kad māsas grib, piemēram, iepirkties, parasti iet kopā, jo cita citai ir labākās padomdevējas. Reizēm, kad vienai slinkums mērīt kādu apģērba gabalu, uzvelk otra un pārējās no malas nospriež – pirkt vai ne. Lili un Līnai vienmēr paticis arī nodaboties ar mākslu, viņas savus darbus arī pārdod. “Gleznošana ir ļoti relaksējoša, tā palīdz gan koncentrēties skriešanai, gan atpūsties no tās.”
Saku, ka trīnes Latvijā pazīstamas pēc dalības adidas reklāmas kampaņā. Māsas atzīst, ka tas bijis interesanti, un atkal nosmej, ka viņām tagad pievērš vēl lielāku uzmanību, jo meitenes valkā vienādas drēbes – kā īstas trīnes. adidas viņas atbalsta arī ar apaviem – gadā katra noskrien aptuveni desmit apavu pārus, un tie ir dārgi. Kas vēl atbalsta sportistus Igaunijā? Kad sportisti ir sasnieguši kvalifikācijas normas, viņi saņem finansiālu atbalstu no valsts, lai varētu turpināt nopietni trenēties.
Saku, ka trīnes sportistes vienādās distancēs tomēr ir unikāls gadījums, un jautāju, kas ir interesantākais stāsts, ko viņas par sevi dzirdējušas. Leila atceras, ka reiz pēc sacensībām Igaunijā komentāros izlasījušas, ka kāda sportiste esot apmulsusi – kā iespējams, ka, skrienot ātri un distancē apdzenot, pēkšņi Luiku māsa atkal ir priekšā. “Tā mēs ar māsām jaucam galvu cilvēkiem, kas mūs nepazīst,” rezumē Leila. Bet, turpinot šo tēmu, viņas apgalvo, ka vienmēr esot bijušas kārtīgas un nav sagādājušas vecākiem raizes, prāts neesot nesies uz citu izjokošanu un blēņošanos. Tik vienreiz bērnībā apmainījušās skolām – Lili ar Līnu mācījās vienā skolā, Leila citā. Tomēr klasesbiedri viņas ātri pieķēruši. Pieņemu, ka vecāki ar viņām ļoti lepojas. Meitenes atbild, ka mammai ne īpaši patīk, ka viņas nodarbojamies ar sportu tik augstā līmenī, viņa uztraucoties, ka tas nav labi veselībai, bet “tā jau laikam ir mammas daba un pienākums – uztraukties par bērniem”. Taču tētis meitas atbalsta un vienmēr apjautājas par panākumiem.
Trīnes tik daudz laika pavada kopā, ka pat uz jautājumu, kādi katrai ir personīgie sapņi, viņas pamanās atbildēt kopā: “Šobrīd mums patiešām ir viss, ko vēlamies, mēs varam darīt to, kas patīk.” Lili gan piebilst, ka viņa, protams, sapņo par skaistu māju, bet tādi sapņi esot daudziem. "Un vēl es vēlētos būt olimpiskā čempione. Bet labi, ka mēs esam trīs, tā mēs varam aizņemt visu pjedestālu!"
Gribu vēl tik uzzināt, kas trīnēm sagādā lielāko gandarījumu. Arī uz to viņām atbilde nav jāmeklē tālu – tā esot apziņa, ka ar katru soli notiek progress, ka viņas iet arvien tālāk, ka sacensībās veicas. Tas sniedz arī motivāciju strādāt, un esot ļoti patīkama sajūta. Grūti aprakstāma. Ar katru reizi gribas sasniegt vairāk, taču maratona distancē ir ļoti grūti uzlabot rezultātu, tā vārdā jāizlej daudz sviedru un jāiegulda liels darbs, daudzi gadi, taču tas esot tā vērts.